(Fragments) Vineta Kaulača. Skatiena attālumā

Debesis joprojām ir spēkā 7

Atskats uz pēdējo divu nedēļu izstādēm Rīgā

Pēteris Bankovskis
10/11/2014

26. oktobrī biju sadomājis aiziet līdz „Arsenālam” un apskatīt Ērika Apaļā izstādi „Zari”. Notika tā, ka tā bija pēdējā diena samērā daudzām izstādēm, pirmkārt, jau – lielajai Gustava Kluča skatei. Kluča dēļ pie „Arsenāla” kases stāvēja pēdējo gadu Rīgas mākslas ‘scēnai’ gluži neraksturīga rinda. Žurnālisti teiktu, ka tie bija mākslas mīļotāji. Kāds droši vien tāds tur bija, ja saprotams, kas ar tādu vārdkopu domāts. Tomēr vairums personu, kas tieši izstādes pēdējā dienā vēlējās to apskatīt, visticamāk, bija parastie patērētāji. Pēc interneta portālos un sociālajos tīklos izvērstās kampaņas, šķiet, neviens, kam kaut ko nozīmē mūslaikos publiskajā telpā tik vērtīborientējošie like un mustsee, nespēja noturēties, neaizgājis ‘uz Kluci’. Un taisnība kaut kādā ziņā jau viņiem ir. Sabiedriskā diskursa toni nosakošā publika, kā tas nereti ir bijis, sevi, protams, sajūt kā tautu en masse. Vai vismaz kā tādus, kam ir skaidrs, kas ‘tautai’ jāzina, kā tai jāuzvedas un kā vispār jādzīvo. Un Kluča vadzvaigzne Ļeņins, vai tad viņš savai cīņu biedrenei Klārai Cetkinai savulaik neteica tā: „Jā, dārgā Klāra, neko nepadarīsi, mēs abi esam veci. Mums ir diezgan, ka mēs vismaz revolūcijā esam un paliekam jauni un atrodamies tās pirmajās rindās. Jaunajai mākslai līdzi izskriet mums vairs nesanāk, būs jāvelkas nopakaļ. Bet ne jau mūsu viedoklis par mākslu ir svarīgs. Un tieši tāpat nav svarīgi, ko māksla dod dažiem simtiem, pat dažiem tūkstošiem no iedzīvotāju kopskaita, kas mērāms miljonos. Māksla pieder tautai. Ar savām dziļākajām saknēm tai jāietiecas plašu darbaļaužu masu pašā biežņā. Tai jābūt saprotamai šīm masām un to mīlētai.” Redzi, ‘publiskais intelektuālis’ Ļeņins, no vienas puses atzīdams, ka ir vecs un tāpēc vai kāda cita iemesla dēļ neko nejēdz, no otras – tūdaļ pat steidzas definitīvi pamācīt.

Nu jā, – tātad, ja tvitera un feisbuka publika saka, ka Gustava Kluča izstāde ir svarīga, tad tā, pats par sevi saprotams, ir svarīga.

Es jau neko nesaku. Mehāniskā, loģiskā pozitīvisma gaisotnē izpildītā mākslas vēsturē Klucim ir sava noteikta vieta. Viņš, izmantojot gaisā jau kādu laiku virmojošo reductio ad primitivum tendenci, sekmīgi darbojās, konstruktīvās struktūrās apdziedot varas perverso valdzinājumu. Taču tieši perversijas reibinājums noveda kapā gan konstruktīvismu, gan nobruģēja ceļu ‘laikmetīgās mākslas’ gājienam uz nekurieni.

Ēriks Apaļais. 2014. Audekls, eļļa, akrils. 45 x 75 cm

Lai vai kā – rindā stāvēt man negribējās un Ērika Apaļā gleznas todien neapskatīju, bet nākamajā svētdienā – Visu dvēseļu dienā, kad ticīgie katoļi lūdz žēlastību Šķīstītavā mītošajām mirušo dvēselēm, – viņa gleznas dzīvoja savu dzīvi. Klusos čukstos un ziemas stingumam gatavu svītriņu, plēksnīšu un tumsas saspēlēs tur darbojās tagadnes cilvēka, kā pašam šķiet un nu jau vairākās paaudzēs iemācīts, pašsaprotamā vairīšanās no ‘normāliem’ priekšstatiem atbilstoša, ‘mimētiska’ estētisma.


Rasa Jansone. Rasas mamma. 1974. 100 x 100 cm

Dienā, kad publika kā tādu Ziemas pili šturmēja Kluci, bija pēdējā iespēja apskatīt divas izstādes Rīgas mākslas telpā. Mazajā zālē varēja redzēt Rasas Jansones gleznu ciklu (sēriju) „Barošanas migla”. Feministiski noskaņotā gleznotāja intervijās un citos tekstos labprāt izceļ sievieti kā ‘citādo’, runā par to, vai zināmi bioloģiskie dotumi un funkcijas, kas piemīt sievietēm, kaut kādā veidā determinē viņas sociāli. Feministēm, protams, gribas vispārināt, feminisma pretiniecēm – sludināt, ka viss feminisms ir safunktierētas blēņas. Īstenība droši vien, kā jau gandrīz visās lietās, ir kaut kur pa vidu. Bet izstādē apskatāmie, no fotogrāfijām gleznotie lielformāta portreti, vismaz man tā šķiet, neko neliecina par daudzināto ‘barošanas miglu’ – par īpašā veidā atsvešinātu stāvokli, kādā it kā atrodas mātes laikā, kad bērni ir zīdāmi. Liekas, būs daudz sieviešu, kas, būdamas mātes, šo miglu tā arī nebūs jutušas un pārdzīvojušas. Mani gan izbrīnīja un ‘uzrunāja’ kas cits – Rasas Jansones plašais, izteiksmīgais (ekspresīvais) gleznotājas žests, ja tā varētu teikt: otas triepiena drosme. Un tas apvienojumā ar ievingrināti elegantu, precīzu ‘bliku’, kas vairumā gleznu atdzīvināja tēloto sieviešu acis.  Patiešām – nelielajā telpā valdīja dažādu sieviešu dažādos laikos izdzīvotu personiskās pieredzes notikumu atspulgi dzīvos skatienos. Protams, nav iespējams saprast, vai dominējošā ir Rasas Jansones personības pieredze vai tēloto sieviešu pieredzes fragmentu iztulkojumi.


Krists Pudzens. Nobīde. Publicitātes attēls

Rīgas mākslas telpas lielo zāli aizņēma Krista Pudzena darbu izstāde „Nobīde”. Tur bija ekskurss robottehnikā – divas ar servomotoriņiem aprīkotas galvas, kuru acis sekoja apmeklētāja kustībām. Darbu sauca „Profesora Dovela galva” – ja kāds izstādes apmeklētājs savulaik ir lasījis populārā padomju fantasta Aleksandra Beļajeva („Cilvēks–amfībija” u.c.) tāda paša nosaukuma stāstu, tam bija, par ko padomāt gluži asociatīvi. Ekspozīciju telpas vidu aizņēma lielizmēra instalācija „Nebeidzamais stāsts”, kas 2012. gadā priecēja tautu festivālā „Staro Rīga”. Visnotaļ dekoratīvais mainīgās LED spuldzīšu gaismas partitūras ‘atskaņojums’ atsvešinātas izstāžu zāles vajadzībām šķita tā kā par lielu, varbūt – par svešu. Taču to pašu gan var teikt par jebkuru no Pudzena darbiem. Red Queen's Race, zirnekļveida elektromehānisks mobīlis, kas savulaik bija ērti iekārtojies Jelgavas Lauksaimniecības Universitātes pagalmā, kur tas netieši norādīja uz ‘progresīvā agrobiznesa’ aizvien agresīvāko atsvešinātību no dabiskajiem dabas procesiem, kā arī paradoksāli kontrastēja ar Rastrelli pils fasādēm, tagad, nonācis izstādē tumšā pagrabā, likās skumjš un, kā jau pēdējā darbadienā, jau pa pusei sabojājies. Pudzena un viņam garā radniecīgu tehnokrātiskas darbības entuziastu problēma vispār ir tā, ka viņu veikums maz ko iegūst, ja tas sapulcināts nelielā telpā. Nereti ir grūti atšķirt, kur beidzas noliktava un kur sākas zinātnes un tehnoloģiju muzejs. Tāpat vēl atklātāks nekā gadījumos ar konceptuālistiem un viņiem pielīdzināmām personām ir mūžīgais jautājums par dzīves (piedodiet, mākslas) jēgu. Tiesa, mūsdienu heterogenajā publiskās diskusijas putrā ik pa brīdim virspusē uzpeld pa kādam sabiezinājumam, piemēram, stīmpanks vai kas tamlīdzīgs. Tad uz brīdi var piesēst un papriecāties, kaut vai par to, kā pa virvi rāpjas „Nesabalansēts spēks”.

Krista Pudzena darbu izstādi apmeklēju kopā ar dēlu (viņam drīz būs piecpadsmit gadu). Viņaprāt, izstāde bija diezgan interesanta, lai gan, šķiet, arī viņu nopietnāk satrauca Rasas Jansones gleznu emocionāli uzrunājošās acis.


Reinis Virtmanis. Ilustrācija neuzrakstītai grāmatai. Publicitātes foto

Abi apskatījām vēl dažas izstādes. Kalnciema ielas koka māju kvartāla nelielajā izstāžu telpā izstādījušies divi draugi: Reinis Virtmanis un Valdis Brože. Virtmaņa jaukie zīmējumi „Ilustrācijas neuzrakstītai grāmatai” sākumatspērienu acīmredzot ir guvuši visai plašā ilustratīvu, stāstošu priekšstatu un atmiņu gūzmā, kur netrūkst redzējumu no filmām, bērnu grāmatām, paša kaut kādām pieredzes druskām. Zīmējumi ir jauki stilizēti sapņos noskatīta 19. gadsimta garā un prasīt prasās pēc tā, lai autors grāmatu patiešām uzrakstītu, nevis aprobežotos tikai ar ilustrēšanu. Lai gan, piemēram, Piranēzi savulaik neko neuzrakstīja, bet Borhess, būdams vājredzīgs, neilustrēja. Skaidrs, ka Virtmanis nav neviens no nosauktajiem, bet dzīvo un darbojas pats uz savu roku. Tāpēc jāķeras pie rakstniecības.

Valdis Brože izlicis apskatei gleznojumus, kur pastelīgā vidē darbojas kaut kas, ko man gribētos salīdzināt ar iedomu tēliem, ko, slimības gultā guļot vai dīki zvilnot, acis saskata un iztēle atdzīvina pleķos, plaisās un laukumos uz sienas, ko brīžiem atdzīvina slīpi saules stari, bet brīžiem tumsina skumju mākoņi. Interesanti, ka mans dēls tieši Brožes gleznās saskatīja stīmpanka elementus.


Kristīne Luīze Avotiņa. Gleznas fragments. Publicitātes attēls

Aizgājām līdz Mūkusalas Mākslas salonam, kur jaunāko veikumu rāda Ilze Avotiņa un viņas meita Kristīne Luīze Avotiņa. Kristīne Luīze aizrāvusies patlaban ar lielizmēra bioloģiski agresīviem, gandrīz dzīvnieciskiem ziedu gleznojumiem, kas, saprotams, ir visai dekoratīvi pārliecinoši. Taču viņas degsme patlaban ir tik liela, ka tai nav bijis gana ar gleznas četrstūri, un  motīvs ik pa laikam izsprucis uz izstāžu telpas sienas. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, man likās, ka tādējādi māksliniece norāda uz gleznas kā interjera dekora nevīstošo nozīmi, ko tīrās mākslas adepti parasti vēlas nepamanīt. Izvēršoties uz sienas, Kristīne Luīze atgādina, ka glezna var arī veiksmīgi būt tapešu turpinājums.

Ilze Avotiņa savas jaunākās gleznas izlikusi tumšā istabā salona otrajā stāva, ko ik pa laikam apgaismo luminiscences spuldzes, bet tad – ultravioleto staru lampas. Tas darīts tāpēc, ka māksliniece jauki priecīgā garā eksperimentē ar luminiscējošām un fluorescences krāsām un līksmo par efektiem, kas rodas, dažādos apgaismojumos atklājoties dažādām gleznojuma detaļām. Atraktīvais priekšnesums neatstāja vienaldzīgu manu pie dažādām vizuālajām manipulācijām pieradušo pusaudzi.

 
Vinetas Kaulačas izstādes „Skatiena attālums” atklāšana. Foto: Katrīna Ģelze

Ko tad vēl? Vinetu Kaulaču pēdējās nedēļas laikā, šķiet, nebija intervējis vai pieminējis tikai tāds, kurš jau guļ ziemas miegā. Publicitātes mašīna strādā, būsim godīgi, tā dara savu. Tomēr nebaidieties, aizejiet uz galeriju „Māksla XO”. Tur ir viena siena ar gleznām, kuru motīvi ļoti pazīstami – stacijas vai lidostas eksistenciāli traģiskie interjera skatījumi tādā kā pseidobezkaislīgā tvērumā: acu zibšņi, kas saskrējušies ar ieraugāmā zibšņiem un nogūlušies mūsdienu cilvēka sajūtu pieredzes ne pārāk priecīgajā paklājdobē. Bet izstādīts arī kas cits. Paceliet acis, kad ejiet pa pilsētu. Gandrīz droši var sacīt, ka jūs ieraudzīsiet vadu līnijas, krustojumus un mudžekļus. Tās ir dažiem spēka līnijas, citiem – iemesls īgnumam, ka ‘viņi’ ar saviem vadiem te, ziniet, samaitājuši skaisto pilsētu. Bet vēl kādiem tie vadi ir atpūtas vieta. Tiem, kam mēs dažbrīd gribētu līdzinātiem, tiem, kam piedēvējam brīvību, kādas pašiem pietrūkst, tiem, kam priekšā briesmu pilns un varbūt pat nāvējošs lidojums uz siltajām zemēm. Vineta Kaulača glezno tos vadus, kur dažkārt, kad paceļam acis, ieraugām putnus, kas satupuši pirms ceļa. Bet ne jau vadu dēļ viņa glezno, bet droši vien to putnu dēļ. Un debesu dēļ, kas joprojām ir tur augšā virs visām lidostām, stacijām un vadiem.

Violeta B. - 19.11.2014 12:29
Šaubos, ka Jums, god. Kur Muklājs Tur Lai, ir kāda nojausma par to, ko citi redz sapnī, un tā kā ķeraties pie personīgiem apvainojumiem, pieņemu, ka Jums vienkārši nav ko teikt.
Kur Muklājs Tur Lai - 13.11.2014 17:42
Ieva, Zāle un Violeta ir viena un tā pati, laikam. Bet nav ko piesieties par "laikmetīgās mākslas" nemīlēšanu, lai ko Jūs visas trījatā vienlaicīgi ar to saprastu. Līdz šim nekādas tīri deklaratīvas nepatikas nav novērotas, izņemot to, ka pavisam konkrētu darbu aprakstos - kādus autors sastapis savos ceļos - liriski iešifrēta visbiežāk pamatots vērojums, pamatots tā, kā Jums trījatā Jūsu sapnī kopīgajā nerādās, jo par maz esat redzējušas, lasījušas, domājušas, piedzīvojušas, jo esat pārāk nekritiskas visas kopā un hipsterpozitīvi noskaņotas, jo trījatā skatāties uz visu mākslu kā "laikmetigu" versus "pārējo" dihotomijā - tātad neredzat.
Paradīzes Ieva - 13.11.2014 09:04
Man šķiet, tas ir šī autora permanentais noskaņojums, kura pamatā ir intereses un simpātiju trūkums pret laikmetīgo mākslu.
zaļa zāle - 11.11.2014 22:42
Šķiet, Bankovska kungam bija slikts garastāvoklis izstādes apmeklējot. Vai arīi recenziju rakstot. Cik trāpu uz Bankovska tekstiem, tik vienmēr nepamet sajūta, ka neko cilvēks nav sapratis, tikai caur savu poētisko asociāciju prizmu tver, bet poētiskās asociācijas mēdz ļoti no garastāvokļa un vispārējā noskaņojuma 'atkarāties'.
Paradīzes Ieva - 11.11.2014 09:07
Daži uzskata, ka ādas krāsa ir attaisnojums verdzībai. Citi pauž, ka tās ir blēņas. Īstenība droši vien ir kaut kur pa vidu. Piekrītat, Bankovska kungs?
Violeta B. - 10.11.2014 21:26
Apsveicu portālu ar recenziju - pirmo pēc ilgā klusēšanas brīža! Vai šis tagad būs jūsu jaunais formāts - par visu pa druskai? Tas, protams, ļauj uzturēt sportisku formu autoram, bet vai veselīga dzīvesveida risinājumi nevarētu būt meklējami kur citur? Tā vai savādāk, šis autors ir nelabojams - katrā savā tekstā iemanās iepīt vaimanas par dzīves niecību un laikmetīgās mākslas "gājienu uz nekurieni". Rodas iespaids, ka to novēlat arī paši sev.
Akmens Redaktors - 10.11.2014 17:39
"Es jau neko nesaku. Mehāniskā, loģiskā pozitīvisma gaisotnē izpildītā mākslas vēsturē Klucim ir sava noteikta vieta. Viņš, izmantojot gaisā jau kādu laiku virmojošo reductio ad primitivum tendenci, sekmīgi darbojās, konstruktīvās struktūrās apdziedot varas perverso valdzinājumu. Taču tieši perversijas reibinājums noveda kapā gan konstruktīvismu, gan nobruģēja ceļu ‘laikmetīgās mākslas’ gājienam uz nekurieni."

Intriģējoši. Tādas pērles Jums, Pēteri, uzliek pienākumu un atbildību rakstīt ko vairāk par blogiem un vēl arī citur kā internetā.