Foto: Māris Mīlgrāvis

Pusīti griķus, lūdzu!* 1

Toms Auniņš
15/10/2014

Foto: Māris Mīlgrāvis

Par „Skaņu mežu 2014”:

Kāpēc mana mūzika skan tā, kā tā skan? Ne tāpēc, ka esmu no Misisipi, nē. Mana mūzika skan tā, kā tā skan, jo es savu izvēli esmu izdarījis, un es to izdarīju jau 12 gadu vecumā, kad uzrakstīju savu pirmo skaņdarbu „3 trompetēm”. Toreiz es nezināju visas notis. Tikai dažas, bet ne visas 12. Tomēr es rakstīju. Pirmā, kuru es zināju vai kura man ienāca prātā, bija arī pirmā nots skaņdarbā. Otrā, kuru zināju, bija nākamā – man tikai bija jāveic izvēle, vai tā būs augstāka vai zemāka par iepriekšējo – man bija jāizdara izvēle. Sava pirmā skaņdarba sarakstīšanas rezultātā es sapratu, ka viss, kas nepieciešams, ir sākt – spert pirmo soli...

...katrs no mums jau no dzimšanas ir unikāls... svarīgi šīs kvalitātes izkopt dzīves laikā... nebaidīties...

Viss, vairs nevaru! Pienācis laiks vismaz uz brītiņu dezertēt uz pīpētavu no šīs Vadadas Leo Smita (Wadada Leo Smith) meistarklases, kas norisinājās festivāla pirmajā dienā mūzikas akadēmijā. Šeit vajag kontekstu un zināšanas, lai sekotu līdzi 2012. gada Pulicera mūzikas balvas nominanta stāstījumam. Nereti mani daudz vairāk iedvesmo runas par to, cik mēs cilvēki esam līdzīgi visos zemes stūros un laikos, nevis atšķirīgi un unikāli; tas mani kaut kā iedrošina, savukārt šīs „katrus-irus-unikalus-tu-vari-būt-f-ģeniāls” sarunas rada dendrārija efektu manā galvā, un man šķiet, ka manu ķermeni un asinsriti sāk apdzīvot visdažādāko kukaiņu un svešķermeņu bari, kas to vien grib, kā radīt neērtības un nekontrolējama uzbudinājuma efektu.

Pēc Vadadas runas pārpildītā blakus auditorijā bija iespēja piedalīties atvērtā diskusijā ar vēl vienu „Skaņu meža” viesi no Amerikas (vispār šogad daudz amīšu festivālā) – analogo un modulāro sintezatoru frīku Kītu Fullertonu Vitmenu (Keith Fullerton Witman). Auditorija, tāpat kā mūzikas nama „Daile” telpas festivāla laikā, bija pilna, un šis ir tas momentiņš, kuru gribas uzreiz atzīmēt. Lielā publikas interese, augstais festivāla apmeklējums un acīmredzami jaunā (gan apmeklējuma, gan vecuma ziņā) festivāla publika radīja patiesi svinīgu un pacilātu sajūtu gan no apmeklētāju skatu punkta, gan arī no mākslinieku un festivāla ārzemju viesu puses. Un šis viennozīmīgi ir cita veida svinīgums nekā, piemēram, ja klajš masu mūzikas festivāls sapulcina 50 vai 100 tūkstošus cilvēku ikgadējā burziņā. „Skaņu mežam” tomēr ir cita sūtība – gribas domāt, ka festivālam ir ļoti cieša saistība ar faktu, ka Rīga, piemēram, ir viena no pasaules skaistākajām pilsētām, kuru apdzīvo vienas no pasaules skaistākajām sievietēm un vieni no brašākajiem puišiem. Rīga ir izteikta kultūras pilsēta – provinciāla pērle pasaules pilsētu tīklā un kādam ir jārūpējas par to, lai agrāko gadsimtu mantojumu uzturētu ņipra un veselīga asinsrite.

Biedri, radīsim saules sistēmu!

Bliksas Bargelda (Blixa Bargeld) sniegums, lai arī tehniski ne pārāk izdevies, tomēr pārliecināja arī skeptiķus attiecībā uz šī odiozā un teatrālā antizvaigžņu zvaigznes klātbūtni festivālā. Šis, ja nekļūdos, bija pirmais mūziķis visā festivāla vēsturē, kas savu koncertu sniedza diezgan izteiktā stand-up valodā, kas patīkami atsvaidzināja jau tā allaž svaigo festivāla programmu. Uz skatuves atradās inteliģents, ar tīri labu vācu humora izjūtu apveltīts un kaut kādā ziņā diezgan smieklīgs vīrs, kura askētiskais 50 minūšu koncerts, pirmkārt, lieliski iesāka otro festivāla dienu, otrkārt, ļāva kārtējo reizi izbaudīt minimālisma un vienkāršības augļus, kuri „krīt visos virzienos no pārpilnīgā augļu koka”, jo Bliksam uz skatuves atradās vien mikrofons un četri pedāļi, un pie pults sēdēja pats Einsturzende Neubauten skaņu inženieris.

Starp citu, allaž, apmeklējot labas minimālisma mākslas izstādes, man ir licies, ka labākais veids, kā nonākt līdz tīrai formai, ir izdzīvoties maksimālismā tā plašākajā nozīmē, iztrakoties ar visu iespējamo un tad palēnām mest nost visu lieko, nonākot pie meistarības, kur ar vienas līnijas un divu punktu palīdzību ir iespējams atspoguļot augstāko skaistumu; šeit nav runa par vienu līniju un diviem punktiem tādā ziņā, kā varētu padomāt, nudien, labs minimālists to pašu vai varbūt vēl labāku efektu panāks ar divām līnijām un vienu punktu, ticiet man.

Kolēģis M.V. no Parīzes pēc koncerta teica, ka vienīgais, kas viņam patiesi riebās Bliksas priekšnesumā, bija mūziķa atstrādātais žests – matu pieglaušana ar roku, tikai marķējot attiecīgo pieglaušanas kustību bez reālas pieskaršanās paša galvai vai matiem. Nezinu, ko Bliksa ar to gribēja pateikt.

Nojukušā pasaulē tikai trakie ir saprātīgi

Vēl viens no festivāla gaidītajiem un iegūtajiem priekiem bija Odrijas Čenas (Audrey Chen) un Fila Mintona (Phil Minton) priekšnesums festivāla pirmajā vakarā. Fenomenāli vienkāršs, efektīgs un smieklīgs koncerts. Tikai divi mikrofoni, karikatūrisku sejas vaibstu saimnieks gados un diezgan glīta aziātiskas izcelsmes sieviete pavisam godīgi un aizrautīgi centās izmantot visu savu balsu potenciālu, burtiski spiežot no sevis ārā visas artikulētās un neartikulētās skaņas, kādas vien fantāzija ļauj iztēloties un balss saites realizēt. 

Drosmīgs balss iespēju pētījums. Lielākais cilvēciskās klātbūtnes efekts festivālā, jo mūziķiem uz skatuves nebija absolūti nekā – tikai viņu balsis. Atšķirībā no Bliksas Bargelda koncerta, pēc kura likās, ka dziedātājam un viņa skaņu inženierim draud kautiņš baksteidžā, šajā varēja baudīt nepārtrauktu abu mūziķu smalki kopto intuitīvo sadarbību. Noteikti iesaku iepazīties ar šo mūziķu daiļradi, vēlams, protams, dzīvajā.

„Dzeltenie pastnieki” Ņujorkā

Viens no festivāla organizatoriem ar maniem (negaidīti) festivāla favorītiem iepazinās nejauši – ieejot kādā grāmatu un ierakstu veikalā Ņujorkā. Nelielas ievadsarunas rezultātā pārdevējs pajautāja, no kurienes ir šis viesis, un, dzirdot, ka viesis ir latvietis, viņš palūdza nedaudz uzgaidīt, piegāja pie datora, uzmeklēja meklēto ierakstu un atskaņoja „Dzeltenos pastniekus”. Kā jau var iedomāties, šāda iepazīšanās izvērtās par negaidītu un patīkamu pārsteigumu kā vienam, tā otram, un nelielas sarunas rezultātā atklājās, ka veikala pārdevējs ir viens no Xeno & Oaklander dibinātājiem vārdā Šons Makbraids (Sean McBride) – cilvēks, kurš vairākus gadus aizrautīgi eksperimentē ar analogajiem un modulārajiem sintezatoriem un reprezentē vienu no Ņujorkas zināmākajiem sintezatoru un minimālās elektroniskās mūzikas projektiem.

„Skaņu meža” ietvaros Xeno & Oaklander trio spēlēja pirmspēdējie, un, manuprāt, vienīgie, vai vismaz visveiksmīgāk, atvēra skaņas un telpas potenciālu un ar savu enerģisko, atraisīto, improvizēto priekšnesumu nojauca robežu starp skatuvi un klausītāju zāli, ieraujot festivāla apmeklētājus deju aizmirstībā.

Diemžēl nedzirdēju Vadadas Leo Smita, Marka Sandersa (Mark Sanders) un Džona Edvardsa (John Edwards) koncertu, bet, kā liela daļa manu draugu un kolēģu izsmeļoši atstāstīja, koncerts esot bijis ļoti iespaidīgs – cik aizraujoša, tehniski dažāda un enerģiska ir bijusi Marka Sandersa bungu spēle. Pieņemu, ka šo kungu sniegums ir bijis patiesi iespaidīgs, kā jau tas ar frīdžezu, it sevišķi šāda līmeņa, nereti gadās.

No pārējā festivāla kā patīkamus pārsteigumus varu izcelt Okjunu Lī (Okkyung Lee), kuras darbībā milzīgu iespaidu atstāja viņas koncerta pirmās desmit līdz piecpadsmit minūtes. Šī korejiešu izcelsmes čelliste demonstrēja patiesi virtuozu un tai pat laikā noslēpumainu, tumšu skanējumu. Viņas muzikālā izjūta šķita tik izsmalcināta un rokraksts tik interesants un savdabīgs, ka nevilšus nodomāju – šādu triepienu pārnesot uz papīra, būtu interesanti dzirdēt un atskaņot to arī jaunās akadēmiskās mūzikas vidē. Bet tad pienāca liktenīgais brīdis, kad viņa sāka noizot un tur pa lielam viņa arī palika līdz beigām.

Hypnos (Mārtiņš Strautnieks). Nebiju līdz šim dzirdējis viņu dzīvajā un bija patīkami baudīt Mārtiņa izkopto muzikalitāti, piedevām atsevišķās kompozīcijās bija dzirdami tiešām svaigi tembrāli apakšējo frekvenču risinājumi. Varbūt tāpēc, ka sēdēju balkonā, kaut kas mainījās skaņas fizikā telpā, bet viņa koncerta laikā (un šis bija festivāla pēdējais koncerts) dzirdēju patīkamākās un spēcīgākās apakšas no visiem festivāla dalībniekiem. Var būt, ka iemesls slēpjas apstāklī, ka šī pēdējā koncerta laikā koncertzāle bija teju tukša, nezinu. Eklektisks, psihodēlisks un vitāls sniegums.

Neviennozīmīga, tāda kā déjà vu sajūta piemeklēja Gas of Latvia/Katrīna Neiburga koncerta laikā. Galvenais iemesls – skaidrais industriālās kultūras fons. Šāda tipa festivālā, kurā lielākoties un gandrīz tikai uzstājas postžanru vai precīzāk – atvērto žanru mūziķi, ir liels risks nākt klajā ar kaut kādām tēlu un jēdzienu spekulācijām, poētiskām atkāpēm vai acīmredzamām atsaucēm uz jau bijušas subkultūras kultūrzīmēm. Šādam darbam ir risks izkrist no konteksta, kaut gan citreiz var būt arī otrādi – šīs pavisam konkrētās atsauces var izraisīt patiesi spēcīgu efektu. 

Šajā koncertā manis aprakstītā parādība bija tikai epizodiska, tomēr sākuma daļā, ievadā tā bija visizteiktākā, un, kā saka, svarīgākais mākslas darbu labi sākt un labi beigt; pa vidu gan jau kaut kā izkulsies. Bet koncerta gaitā bija vairākas tik skaistas vietas, kuru laikā pa ādu skrēja tirpas: šīs ārkārtīgi romantiskās un nostalģiskās Gas of Latvia melodijas/tēmas, kuras labākajā gadījumā pavadīja mazi fona troksnīši, kopā ar Katrīnas Neiburgas sadzīviski portretiskajām ainām no peldbaseina, elektriskās gāzes plīts vai citiem ikdienišķiem priekšmetiem un situācijām epizodiski spēja radīt ļoti paradoksālu un negaidītu efektu. Tikai šķiet, ka tie bija drīzāk tādi kā uzplaiksnījumi.

Déjà vu – jo visa festivāla pastāvēšanas vēsturē esmu konstatējis, ka vietējie akti kaut kā izkrīt no konteksta, gandrīz vienmēr. Jautājums tikai – kādā proporcijā katram māksliniekam? Patiesībā, saukt šādas pieredzes par veiksmīgām vai neveiksmīgām ir grūti, jo „Skaņu mežam”, tāpat kā jebkuram citam pasākumam, ir sava valoda, un tā vienmēr ir mainīga, kaut arī atsevišķas lietas paliek nemainīgas, tomēr būtībā katra gada festivāls visiem (arī organizatoriem) ir liels pārsteigums, jo tas netiek organizēts pēc kāda viena, veiksmīga parauga; attiecīgi – pārsteiguma un negaidītības koeficients allaž ir diezgan augsts, un festivāla laikā tas attiecas uz visu un visiem.

Par telpām
Ja sākumā man bija grūti pierast pie nosacītās šaurības un pelēkajiem gaiteņiem mūzikas nama „Daile” telpās, tad festivāla gaitā nonācu pie secinājuma, ka „Daile” ar visām savām telpas īpatnībām nāca par labu tam, lai festivāla apmeklētājiem būtu iespēja izbaudīt katru mūziķi iespējami pilnvērtīgi, kas „Skaņu meža” gadījumā ir visbūtiskākais kritērijs.

Par programmu
Programma ir bijusi ļoti nobriedusi, tāda vairāk pieaugušo programma, kurā nedaudz izpalika ierastais ekstrēmās mūzikas gals. Iespējams, šis bija pirmais gads, kurā netika pārstāvēts noise žanrs. Manuprāt, ļoti sabalansēta un smalki savērpta programma, varbūt nedaudz par pieklājīgu. Varbūt, ka tas pēdējais varbūt bija pilnīgi lieks. Tāpat kā tas nedaudz.

Happy, Happy, Joy, Joy
Lielā interese par festivālu, kā arī lielais jauno cilvēku īpatsvars apmeklētāju vidū. Esmu agrāk domājis par to, ko darīt, lai jaunā paaudze ieinteresētos par šo burvīgo festivālu, un – lūk! Novēlu tā tik turpināt!

* Ikgadējais festivāla apmeklētājs un draugs no Parīzes Martins Vīlers šogad, apmeklējot Rīgu, apguva jaunu latviešu vārdu, kas viņu patiesi ieintriģēja – pusīte.

Maik v Ofis - 16.10.2014 01:28
Beidzot art erritory kāds rupjš jociņš