Foto: Gunārs Janaitis

Orests Silabriedis par Margo Zālītes “Rigoleto” 0

Orests Silabriedis
22/09/2014 
Foto: Gunārs Janaitis 

Pavēlā bērnībā bieži klausījos skaņuplati, kur “Rigoleto” ierakstā titullomu dziedāja Etore Bastianīni. Gan viņš, gan arī Renāta Skoto un Alfrēdo Krauss šajā ierakstā bija meistarības kalngalā – operas ideāls, zosāda garantēta. Pēc tam nāca Rīgas opernama iestudējums, kurā dziedāja neaizmirstams Samsons Izjumovs, un visā Gunta Gailīša režisētās izrādes gaisotnē bija kaut kas piemēroti baiss un iespaidīgs. Tās bija 80. gadu beigas, un liekas, ka kopš tā laika pagājusi vai mūžība. 90. gadu vidū Siguldas opersvētku iestudējumā viesojās iespaidīgais Maikls Dīns. 2001. gadā Cēsu pilsparka estrādē par LNO “Rigoleto” izrādi nepieklājīgā kārtā nāca smiekli, un arī paša Verdi sniegums tieši šajā operā likās visai apšaubāms – viens galops, otrs galops, tāda 19. gadsimta popmūzika, ko vainago maisā dziedošs līķis...

Šis ievads domāts tādēļ, lai atzītos, ka apjēgšana nāk ar laiku. Un varbūt arī līdz ar Margo Zālīti, jo, skatoties LNO jauno iestudējumu, gandrīz viss (un visvairāk pirmajā un otrajā cēlienā) likās pamatots, loģisks un Verdi talantam atbilstošs. Ja piever acis uz joprojām mazliet smieklīgajiem popmūzikas elementiem, Verdi dramaturga un skaņraža ģēnijs vienā personā raisa apbrīnu. Un tā popmūzika, protams, ir pamatota – kā gan citādi parādīt vieglprātības, kas virmo Hercoga galmā. Margo inscenējumā pat var teikt – nevis vieglprātības, bet Romas impērijas norietam atbilstošas pārmērības, kādās, šķiet, ievērpusies arī mūsdienu pasaule.

 
Pagaidām esmu noskatījies tikai t. s. pirmo sastāvu, un atsauksmes liecina, ka t. s. otrā sastāva dziedātāji Armands Siliņš, Inga Šļubovska un Raimonds Bramanis esot ļoti labi. Ticu, tāpēc ar prieku iešu vēlreiz, bet ne tikai tāpēc – mani interesē, vai izrādes finālu Margo vēlējusies rādīt tieši tādu, kāds tas bija pirmizrādes vakarā. Džilda nenomirst – tas skaidrs. Bet kāpēc atpakaļ pakāpjas Rigoleto, aizgriežas un, it kā šaubīdamies, atgriežas? Visu izrādi darbība rit precīzi, aktieri ir pārliecinoši. Kas notika finālā?

Programmas burtnīcā lasām, ka Džilda, pēc Margo domām, varētu simbolizēt Latviju. Latvija? Tāda šķīsta? Attiecībās ar pasauli? Neticu, bet cilvēku sajūtas ir dažādas. Es arī negribu, lai Latvija būtu Džilda, bet sevis izprašana pasaules kontekstā un “milzīga apziņas attīstība” – tas skan labi.

Ja par neskaidro, tad uzreiz arī par bērniņu. Kādu papildinformāciju mēs saņemam no bērniņa tēla? Džildas tēls jau pats par sevi ir kristāldzidrs. Brīdī, kad Džilda izvēlas upurēt sevi Hercoga vietā, tātad faktiski izdara pašnāvību, metoties uz Sparafučiles naža, bērniņš paceļ rociņas un izmisīgi pamāj mums. Skats tik banāls, cik vien iespējams. Bet paliek atmiņā. Braucu pēc izrādes tramvajā – bērniņš prātā. Paiet dažas dienas, rakstu tekstu par “Rigoleto” – bērniņš prātā. Atceros pianistes Martas Argeričas teikto – mākslā viņu visvairāk interesējot neapzinātais, kas mākslinieka priekšnesumā slēpjas zem tā, ko viņš plānojis vai nav plānojis darīt. Patīk vai nepatīk bērniņa klātbūtne, taču kaut kas svarīgs ar šo tēlu ir iesēdināts skatītāja asociāciju lokā. Un galu galā – kādam taču jāgana tie taureņi, kas izrādē virminās ap Džildu. Labi, ka ievada laikā saplēstais spogulis nenāk līdzi. Saka – esot slikta zīme.

Ir labi nedomāt par simboliem. Ņemsim, piemēram, pūci uz Sparafučiles pleca. Iespējams, tas domāts kā simbols kaut kam (vai nu mazums nostāstu ap šo putnu vijas), tomēr man patīk vienkārši redzēt pūci uz Sparafučiles pleca, jo tā tur labi iederas un saskan ar makabro gaisotni. Vai arī ņemsim, piemēram, scenogrāfiju. Paskaidrojumā lasu, ka te jaušama atsauce uz Ešera zīmējumiem. Skaidrs, ka tikai auns neiedomātos par Ešeru un viņa neiespējamām kāpnēm, bet man (aunam) bija labi arī neiedomājoties par Ešeru – tik iespaidīgu, daudzfunkcionālu un skaistu būvi uz skatuves negadās redzēt bieži. Nav jau arī bieži tā, ka, atveroties priekškaram, publika novērtē scenogrāfa veikumu ar aplausiem. Kā senlaikos. Scenogrāfes Aīdas Leonoras Gvardijas vārdu paturam prātā.

Domājot par šo visu, atceros citas Margo izrādes. Piemēram, Onegēra “Nāves dejas” inscenējumu Dzelzceļa vēstures muzejā. Izrādes skatuviskā pamatinformācija tika raidīta spēcīgi, taču radās arī grūti formulējama sajūta, ka bez dažiem elementiem skats būtu tīrāks (šajā ziņā lieliski bija “Svētā vēja dziedājumi” Tabakas fabrikā – nekā lieka). Tātad Margo Zālītei, iespējams, piemīt tieksme uz barokālu izteiksmi. Šādu domu papildina atmiņas par Lienes Dobrājas dāsni veidotajiem “Rigoleto” dalībnieku tērpiem: tur galminieki ar mirdzošo uzsvaru uz vīrišķo aspektu, travesti tēlu “augstā dziesma”, Rigoleto iznīcinoši dzeltenais ģērbs, Madalēnas sarkanā dominante kā Raganai no animācijas filmiņas par Mazo nāriņu. Hercogs un Džilda tērpti vienkāršākās drānās, un šie abi personāži tiešām arī ir visvienkāršākie, viņos nav dubultas dzīves pazīmju, viņu saknes neaug “zemē nolādētā”: Hercogs ir dzīvespriecīgs meiteņu kolekcionārs, un Džilda ir pasauli izzināt griboša jauna meitene, kas ļaujas romantiskai jūsmai. Viss dabisks un saprotams. Rakstīts, ka Lienes Dobrājas mītnesvieta patlaban ir Ņujorka. Cerēsim, ka labus darbus Liene arī turpmāk veiks abpus okeānam.

No atskaņojuma viedokļa šis ir neapšaubāms meistardarbs. Izrādes muzikālajam vadītājam Mārtiņam Ozoliņam bijis miers un gudrība izstrādāt visu iespējami smalki – tempi pareizi, interpretācija iedvesmota, temperamentīga, diriģenta žests prasmīgs un prasīgs. Orķestris atsaucas gandrīz nevainojami, metālpūtēji skan bargi un viendabīgi, kokpūtēju soloepizodes skaistas un lokanas. Koris – izcili sagatavots, intonācijā precīzs, artikulācijā aktīvs, skatuviski žirgts.

Bet – kas būtu opera “Rigoleto” bez paša Rigoleto! Kopš “vecā” LNO iestudējuma aizritējis gadsimta ceturksnis. Pirms dažiem gadiem dziedātais Makbets gan it kā liecināja, ka Samsons Izjumovs joprojām ir labā formā, tomēr laiks, kā smejies, nestāv uz vietas, kas zina, kā būs ar to Rigoleto... Bija lieliski. Samsons Izjumovs ir dzimis skatuves cilvēks, un viņa aktieriskā enerģētika joprojām ir apjomīga. Ja arī dažubrīd dzirdams, ka dziedājumā (kādā frāzes izvedumā, kādā augšnotī)  ir vairāk matemātikas (resp., profesionalitātes), nekā aizrautības, to atsver tembrs, izteikts vīrišķīgums un precīzā skatuviskā darbība.

Olga Pudova. Ar kaunu atzīstos, ka iepriekš netiku viņu ne redzējis, ne dzirdējis, bet nu kauns dzēsts. Šis ir dārgakmens, ne dziedātāja. Ne mazāko tehnisko problēmu, bet pats par sevi tas nebūtu nekas dižs – vai mazums tehniski labu dziedātāju pasaulē. Olga Pudova ir lieliska tādēļ, ka viņa ar spožu gudrību māk visas partijas garumā dramaturģiski precīzi izdomāt un salikt akcentus – kur balss būs mīkstāka, kur cietāka, kur saldēs tērauds, kur sildīs sirds. Otrā cēliena noslēgums ceturtdienas vakarā bija izrādes emocionālā kulminācija, kur gan Izjumovs, gan Pudova parādīja labāko, kas vispār iespējams operžanrā.

Runājot par dziedātājiem kopumā, LNO atkal reiz parādījās kā ansambļa opernams – neviena vāja solista: baiss Norvelis, paģēroša Zadovska, komiska Goba, akmensciets Poļisadovs, un arī citi solisti īstajā vietā. Visu šo kopumu rotāja viesis no Albānijas Rame Lajahs – tenors ar lielisku balsi, spīdošām augšnotīm, prasmi iznesties, mazliet arī izrādīties, bet tenoriem tā palaikam pieklājas, sevišķi šādās lomās. Tātad visnotaļ iederīgs Hercogs.

Rezumēsim. Margo Zālītei patiešām ir inscenētājas talants – labi padodas izrādes pamattēla definēšana, darbības kārtošana dažādos plānos, darbības loģikas nodrošināšana. Viņai ir arī režisores talants – dialogi un ansambļi nav “kā operā”, bet ir dzīvi un cilvēciski, viņas dziedātāji sarunājas. Patīk humora sajūtas klātbūtne. Hercoga un Džildas atvadu ātrduetu kalpone Džovanna klausās kā apnicīgu opermūziku, jo laiks steidzina, Hercogam jādodas prom, bet viņš tikai – addio, addio, un viņa tikai – addio, addio, un atkal kadence, un atkal kopā, un tad atkal katrs atsevišķi. Pēdējā cēlienā Sparafučile ritmiski trin nazi mūzikas taktī, un brīdī, kad Hercoga dziesmiņa augšstāvā izdziest, skarbais vīrs ar pūci uz pleca ironiski novelk uztrīto nazi pats pār savu rīkli. Nekad jau nevar īsti zināt, ko teicis režisors un ko ierosinājuši paši aktieri (jā, te visi dziedātāji nudien ir arī aktieri), bet, tā kā režisors atbildīgs par galarezultātu, lauru vainags kaklā pašai Margo, un visiem citiem pa iedvesmojošai zupas laurlapai.

Domāju, ka Margo Zālīte nav velti vadījusi laiku Berlīnē: viņa ir operas režisore. Liekās detaļas ar laiku tāpat nobirs kaut kur ceļmalā, un mēs ar lielu interesi gaidīsim, kas būs nākošā izrāde.