Marks Šovs Rīgas Mākslas telpā, jeb 75. gadadiena kopš Kenedija viesošanās Rīgā
Arno Marnics
09/09/2014
Foto: Arno Marnics
Izstāde “Kenediji Marka Šova fotogrāfijās” Rīgas Mākslas telpas Intro zālē apskatāma līdz 26. septembrim
Šoruden Latvijā gaidāmas 12. Saeimas vēlēšanas. Tas ir laiks, kad politiskie spēki izjūt nepieciešamību pēc komunikācijas ar sabiedrību un izmanto dažādus tās veidus. Iespējams, kādu – šobrīd vēl maz pazīstamu – fotogrāfu gaidāmais politiskais notikums Latvijā varētu pacelt popularitātes virsotnē, kā tas notika ar ASV fotogrāfu Marku Šovu (Mark Shaw, 1921–1969). 1959. gadā žurnāla Life uzdevumā viņš fotografēja Žaklīnu Kenediju, kura tobrīd bija vēl tikai uz ASV prezidenta amatu pretendējoša senatora Džona Kenedija sieva.
Marka Šova dzīve ir atsevišķas izpētes vērta. Piedzimstot viņam bija uzvārds Šlosmans (Schlossman). Kopš zēna gadiem audzis šķirtā ģimenē bez tēva. 1941. gadā izgājis apmācību un ieguvis leitnanta pakāpi; Otrajā pasaules karā cīnījās kā Sabiedroto karaspēka lidotājs. Savas bagātās pieredzes dēļ, kādu brīdi Marks Šlosmans bija nozīmēts par maršala Georgija Žukova personīgo pilotu. Vēlāk piedalījās ASV ģenerāļa Duglasa Makartūra (Douglas McArthur) pavadošajā eskortā ceļā uz Tokiju – Japānas kapitulācijas pieņemšanai. Pēckara gados kopīgi ar māti Marks Šlosmans nomainīja savu uzvārdu uz Šoviem (Shaw). Tobrīd daudzi tā rīkojās, lai padarītu savu uzvārdu par amerikāniskāku.
Marka Šova fotogrāfa karjera aizsākās pēckara gados. Sākotnēji strādājis Harper’s Bazaar žurnālā, pildot modes fotogrāfa pienākumus. Vēlāk veicis pasūtījumus Mademoiselle, līdz 1952. gadā kļuva par žurnāla Life āršata fotogrāfu, kas kā fotogrāfam deva plašas iespējas. Šajā periodā viņš fotografēja daudzas tālaika slavenās personības. Šova reālistiskie darbi bija iekarojuši noteiktu popularitāti un atzinīgi novērtēti kā “patiesi pret dzīvi”. Šie daudzie priekšnosacījumi padarīja iespējamu Marka Šova ierašanos Kenediju mājā.
Sērija “J. F. Kenedijs: Ģimenes albums” (The John F. Kennedys: A Family Album) atnesa Šovam pasaules atpazīstamību. To savā ziņā apliecināja arī atklāšanas ceremonija 2. septembrī Rīgas Mākslas telpā, uz kuru bija atnākuši ne tikai ASV vēstniecības preses un kultūras atašejs Ketrīna Džailza-Diaza (Katherine Giles-Diaz) – teikt atklāšanas uzrunu par godu atbalstītajai izstādei –, Rīgas vicemērs Andris Ameriks un citi, bet kā goda apmeklētājs ieradās arī Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Uz jautājumiem, kādēļ šie darbi ir nonākuši Rīgā un kādēļ tieši tagad, izstādes iniciators un organizētājs – uzņēmējs Dmitrijs Krupņikovs atklāšanas uzrunā atbildēja, sakot, ka “šķiet, pat nevajadzētu atbildēt, jo jūsu kuplais skaits šeit apliecina, ka visiem ir interese par Kenediju”. Savu personisko motivāciju uzņēmējs pamatoja, sakot, ka “tas ir tas prezidents, par kuru – kā daudzi citi – es atceros, ka viņš tika nošauts. Šķiet, tālab, ka viņš bija prezidents, kurš pāršķīra jaunu lapu amerikāņu pēckara politiskajā vēsturē un, kā viņš teica – nodeva lāpu jaunajai amerikāņu paaudzei. Kenedijs kļuva par prezidentu ļoti grūtā pasaules vēstures brīdī. ...Hruščovs, “Atkusnis”, Solžeņicins, Padomju Jaunatnes festivāls; tolaik notika 22. partijas kongress, parādījās Sputņiks, Gagarins. Un te nāca elegants, labi runājošs, izglītots, jauns amerikāņu prezidents, kura uzrunas vienmēr bija notikums un kurš spēja stāties pretī tam, ko piedāvāja tālaika Padomju savienība. Šīs divdesmit bildes ir uzņemtas pirms traģēdijas, kad viņš vēl nebija prezidents, bet, skatoties uz tām, mēs, protams, nespējam norobežoties no zināšanām par nākotnes notikumiem, kas Kenedijus skars.”
Tālāk runājot par autoru, Dmitrijs Krupņikovs saka: “Kāpēc Marks Šovs? Viņš pats savulaik teica, ka mēģinājis kadrus uzņemt ne kā fotogrāfs, bet gan kā ģimenes draugs. Skatoties uz bildēm, jūs redzat vienkāršus cilvēkus.” Tieši tēla vienkāršību atzīmēja arī izstādes kuratore un mākslas zinātniece Inese Baranovska: “Marka Šova fotogrāfijas ir ārkārtīgi inteliģentas. Viņš it kā kļuva par ģimenes draugu, bet nekad nepārkāpa “sarkano līniju” un nekad nav rādījis ko riebīgu. Turklāt oficiālajās fotogrāfijās viņš ir pratis panākt dzīvīgumu, tādu personisku sajūtu.” Kā viens no svarīgākajiem tālaika atspoguļojumiem, kas nonāk līdz mums, uzlūkojot šīs fotogrāfijas, ir politiskās reklāmas kultūra, “kuras tagad sabiedrībā pietrūkst, īpaši pie mums Latvijā, kur dominē banalizācija un “dzeltenā prese”,” saka Baranovska.
Savukārt, jautāts par attiecīgā fiksētā brīža izvēli, Dmitrijs Krupņikovs atbild: “1939. gads bija bagāts daudziem vēsturiskiem notikumiem. 1. septembrī apritēja 75 gadi, kopš sākās Otrais pasaules karš. Bet ne visi zina, ka arī apritēja 75 gadi, kopš Kenedijs bija Rīgā.” Izstādes organizators saskatīja daudz līdzību ar pagātnes notikumiem. Aplūkojot izstādes darbus, ir redzams, ka tas nav stāsts par senatoru un tas arī nav stāsts par prezidentu. Fotogrāfiju centrālo vēstījuma konstrukciju veido Žaklīna Kenedija. To pamana ne tikai ierindas skatītājs; tas ir arī biežs sarunas temats kopš fotogrāfiju tapšanas brīža. “Kāda žurnāliste jautāja, vai Marks Šovs nebija iemīlējies Žaklīnā Kenedijā?” atstāsta Inese Baranovska. “Es domāju, ka Žaklīna Kenedija bija visas tautas mīļota. Viņa bija personība, šarmanta sieviete. Nenoliedzami – mēs saprotam, ka aiz tā visa ir Kenedija priekšvēlēšanu kampaņas veidotāji. ASV politiskais mārketings bijis ļoti attīstīts un perfekts, plaši izmantojot amerikāņu tautas valsts pamatvērtības – laimīgu ģimeni.”
Runājot par fotogrāfijām, to vērtība nav mākslinieciskajā izpildījumā, jo tās tapušas visnotaļ lietišķiem mērķiem. Tieši politiskais un personāliju konteksts ir tas, kas sniedz baudījumu. Iespēja ielūkoties nepiespiestā, nesteidzīgā valsts pirmo personu privātajā dzīvē, kurā tie attēloti kā ikoniski pilsoņi – tādi paši kā citi un vienlaikus ideāli savā vienkāršībā. Tieši tās fotogrāfijas ir saistošas, kurās ir intimitāte, uzskata Inese Baranovska. “Gan tur, kur Žaklīna ir ar zirgu savā mātes īpašumā, gan pludmalē, gan arī fotogrāfija, kurā viņa stāv pie lampas – tādā brīvā, nepiespiestā atmosfērā.”
Jāsecina, ka šobrīd Rīgas Mākslas telpā tiek eksponēts stāsts par amerikāņu sapni – diemžēl traģiski pārtrauktu. Runa pat nav par 1963. gada Dalasas (ASV) notikumiem, bet vēl ilgi pirms tam, kad šajā Kenediju stāstā ienāca kāda cita persona. Ļoti līdzīgi notikumi atkārtojās 20. gadsimta pašās beigās Britu salās, kur mita nācijas ne mazāk mīlēta princese.
Šie šķietami nesaistītie stāsti par nāciju radītiem mītiem liek aizdomāties par cilvēces vērtību skalas noturību. Par alkām pēc cilvēciskas laimes. Neviļus šīs domas plešas tālu pāri stāstam par kādu laimīgu pāri, par kuru liecības atstājis izcils amerikāņu fotogrāfs, jo ik dienu ziņu slejas atgādina mums par miera trauslo dabu. Ik dienu sastopamies ar indivīdu savstarpējo attiecību nedrošību. Visas šīs domas sabiezē, aizdomājoties par Pirmā pasaules kara simtgades atzīmēšanu tieši šovasar.
