Foto

Dziesma vēl nav nodziedāta

Recenzija par fotogrāfiju festivālu Les Rencontres d’Arles 2014

Anna Arutjunova
18/07/2014  

Fotofestivāla Les Rencontres d’Arles 2014 izstādes aplūkojamas līdz 21. septembrim

Arlā atklāts ikgadējā fotogrāfiju festivāla Les Rencontres d’Arles kārtējais, 2014. gada izlaidums. Mazā Dienvidfrancijas pilsētiņa, kur Van Gogs savulaik gleznoja savus fantastiskos zvaigžņu virpuļus un sapņoja kopā ar Gogēnu dibināt jaunu mākslinieku grupu, tagad pilnībā atvēlēta fotoizstādēm. Tās šeit skatāmas uz katra stūra – baznīcā, abatijā, bijušajā pilsētas slimnīcā. Tomēr šogad festivāls zaudējis gandrīz pusi no savas centrālās izstāžu telpas Parc des Ateliers, gigantisku angāru rindas pilsētiņas nomalē. Līdz šim tieši te bija izvietotas galvenās ekspozīcijas, veidojot visa festivāla galveno atrakciju. Tagad puse no agrākās platības nopirkta jaunā muzeja Luma Foundation ēkas celtniecībai pēc Frenka Gērija projekta. 

Šīgada festivālam dots nosaukums “Parāde”, un tai laikam gan vajadzētu būt franču kuratora Fransuā Ebēla (François Hébel) uzvaras parādei; Ebēls festivāla direktora postenī sabijis veselus 15 gadus. No nākamā gada “Arlas tikšanās” vadīs Sems Sturdzē (Sam Stourdzé), kurš līdz šim veiksmīgi stāvējis Lozannas Fotogrāfijas muzeja priekšgalā. Tomēr parāde izvērsusies par ne pārāk skanīgu gulbja dziesmu. Ilgi neaizmirstama atvadu izlaiduma vietā šīgada festivāls izrādījies visai nevienmērīgs savu izstāžu mākslinieciskā līmeņa ziņā. Tās neizkārtojas vis vienā garā, svinīgā gājienā, cita citu atbalstot, bet pārvērtušās savrupās saliņās.


Vik Muniz. Sunbathing. No cikla Album. 2014. Ar mākslinieka un Ņujorkas galerijas Sikkema Jenkins & Co atļauju 

Tiesa gan, uz dažām no šīm saliņām ir dzīvība. Trīsvienības baznīcā izstādīti festivāla vieszvaigznes, Brazīlijas mākslinieka Vika Munisa (Vic Muniz) darbi. Ekspozīcijā pārstāvēti divi fotogrāfiju cikli – “Albums" un “Pastkartītes”. Kaut arī atšķirīgi satura ziņā – pirmais demonstrē izdomāta ģimenes albuma foto kolekciju, bet otrais stāsta par reāli neeksistējošām pilsētām un tūrisma atrakcijām –, abi veidoti pēc viena tehniskā principa. Mākslinieks ņem par pamatu vienu vairākkārtīgi palielinātu fotogrāfiju un pēc tam rada to no jauna, kā izejmateriālu izmantojot tūkstošiem un tūkstošiem dažādos krāmu tirgos un uteņos atrastu anonīmu uzņēmumu.

 

Tā mūsu priekšā ir liels – gandrīz 2 x 2,5 metri – bērna portrets (tas ir pats mākslinieks četru gadu vecumā). Fotogrāfijai tas ir pārāk izplūdis, pārāk “glezniecisks” – liekas, ka portrets spēcīgiem triepieniem gleznots ar eļļas krāsām. Tuvāk aplūkojot, atklājas, ka “triepieni” ir gabaliņi, kas izgriezti no citām fotogrāfijām. Četrgadīgā Munisa pašportreta gadījumā tie ir simti bezvārda apaļvaigu mazuļu, bērnu ratiņu un tamlīdzīgu priekšmetu. Veidojot pats savu portretu kā kolāžu no svešiem anonīmiem uzņēmumiem, Muniss vaicā: vai mūsu atmiņas par pagātni patiešām ir tik individuālas? Kur tās glabājas un no kā sastāv?


Raymond Depardon. NORD-PAS-DE-CALAIS. Padekalē, Monkavrela

Par gluži cita veida atmiņām vēsta Raimonda Depardona (Raymond Depardon) izstādē. Fotogrāfa iecere bijusi parādīt mums to, kas nelielu Francijas pilsētiņu atmiņā saglabājies no Pirmā pasaules kara laikiem – proti, gandrīz 40 000 pieminekļu, kas pēc kaujām uzcelti, godinot kritušo piemiņu. Vienatnē tikt galā ar tik milzīgu pieminekļu skaitu nav iespējams, tāpēc izstāde kļuvusi par interaktīvu projektu: jebkurš interesents var nofotografēt kādu pieminekli, nosūtīt uzņēmumu Depardonam un kļūt par līdzautoru. Depardons piedāvājis ārkārtīgi vienkāršus noteikumus, kas jāievēro fotografējot. Tas nepieciešams tikai un vienīgi tādēļ, lai pat neprofesionālim izdotos izstādes cienīgs kadrs. Teiksim, gaismas avotam jāatrodas aiz fotogrāfa muguras, bet pats monuments jāuzņem vairākos rakursos: viss un kopā ar postamentu, no lielāka attāluma plašākā kontekstā un pavisam nelielā attālumā – tā, lai par pieminekļa fonu kļūtu debesis vai griesti. Pati izstāde sastāv no divām daļām. Pirmajā zālē izvietoti Depardona darbi, bet otrajā uz lieliem ekrāniem tiek projicēti amatieru uzņēmumi.


No Leona Gimpela ekspozīcijas. Otrā: “Friča nošaušana ar franču 75 mm lielgabalu”. Parīze, 1915. (Execution of a Boche with a French 75!) Ar Collection Société française de photographie (SFP) atļauju

Nelielā istabiņā aiz stūra izstādīti ārkārtīgi reti Leona Gimpela (Léon Gimpel) autohromie darbi; tās ir vienas no pirmajām 20. gadsimta krāsu fotogrāfijām, kas uzņemtas brāļu Limjēru izgudrotajā tehnikā. Gimpels inscenējis spēļu karu Parīzes Santjē rajonā, Greneta ielā – laikā, kad visapkārt norisinājās īsts karš. Šai darbā viņam palīdzēja vietējie bērneļi. Mazie katru dienu pārģērbušies par franču un vācu karavīriem un medmāsām, paši meistarojuši rotaļu ieročus, tranšejas un lidmašīnas. Rezultātā mūsu priekšā ir aizkustinošs karš, kurā neviens pa īstam nemirst.

Vairākas izstādes veltītas fotogrāfiju kolekcijām – gan privātām, gan publiskām. Viljams Hants (W.M.Hunt Collection) parāda savu grupu foto krājumu. Tie ir dīvaini, reizēm smieklīgi uzņēmumi, kas bieži tapuši par godu ne mazāk absurdiem gadījumiem. Grupas ir dažādas sava apjoma ziņā – te ir gan salīdzinoši patukšie ģimenes foto, gan uzņēmumi, kuros fotogrāfs pamanījies iespiest simtiem personāžu – teiksim veterānu salidojumu, asambleju un visdažādāko kolektīvu fotogrāfijas. Cilvēki tajās vairāk atgādina sērkociņus, bet uzņēmums kalpo vienīgi kā liecība par to, kas noticis. Grupu fotogrāfijas, tiesa gan – piederīgas pavisam citai estētikai – atvedis arī vēsturnieks un Ķīnas vēstures pazinējs Klods Idlo (Claude Hudelot). Tie ir panorāmas foto, kuros valda ideāla kārtība. Un visbeidzot, pazīstamais kolekcionārs Artūrs Valters (Artur Walther) rāda izlasi no sava plašā (vairāk nekā 2000 fotogrāfiju lielā) krājuma. Šajā muzeja vēriena ekspozīcijā var ieraudzīt agrīnākus Ričarda Avedona darbus, Hillas un Bernda Beheru, Augusta Zandera, Aja Veiveja, Džana Huaņa un daudzu citu fotogrāfijas.

 
No Artūra Valtera kolekcijas. Nobuyoshi Araki. “101 darbs Robertam Frankam (Personīgā dienasgtrāmata)” (101 Works for Robert Frank (Private Diary)), 1993. Ar The Walther Collection un Anton Kern galerijas (Ņujorka) atļauju 

Tomēr pat šis kopīgais kolekciju motīvs nav glābis festivālu no vispārējas disonanses. Arlā jūtama saspringta pārmaiņu gaidu atmosfēra; pārmaiņas par sevi atgādina ne tikai ar izmaiņām festivāla vadībā, bet arī ar iespējamo jauno “balles” namatēvu – Luma Foundation – izstādēm. Angārā, kura vietā pēc dažiem gadiem parādīsies kristālam līdzīgs muzejs un laikmetīgās kultūras centrs, jau tagad var aplūkot ekspozīciju ar nosaukumu Solaris chronicles. Tajā apskatāmi eksistējošu un vēl nerealizētu Frenka Gērija arhitektūras maketi, piemēram, Gugenheima muzeja ēkas Bilbao un Abū Dabī, Volta Disneja koncertzāle Losandželosā vai topošās Facebook mītnes Londonā un Dublinā. Apspēlēt šos maketus uzaicināti vairāki ievērojami mākslinieki. Filips Pareno (Philippe Parreno) un Liams Gilliks (Liam Gillick) izgudrojuši gaismas instalācijas: gaismas avots pārvietojas pa telpas griestiem, metot visdīvainākās ēnas. Tino Segals (Tino Sehgal) iestudējis savdabīgu deju, kurā iesaistīti gan cilvēki, gan ēku maketi: mākslinieka asistentu komanda pa viņa stingri izstrādāto maršrutu pārvieto pa zāli platformas ar maketiem. 

Tikai paša fotofestivāla tālākais maršruts gan pagaidām nav īpaši skaidrs. Dzīvojot līdzās tik varenam kaimiņam kā Luma Foundation, kas koncentrējas tikai un vienīgi uz laikmetīgo mākslu, fotogrāfijas stāvoklis Arlā varbūt arī nav apdraudēts, tomēr prasa nopietnas pārdomas. Un festivāla jaunā direktora rīcībā ir gads, lai tiktu skaidrībā par turpmāko virzienu un pierādītu, ka festivāla dziesmiņa vēl nav nodziedāta.

www.rencontres-arles.com