Gerharda Rihtera “Ema. Akts uz kāpnēm”

Recenzija: Ko manifestē “Manifesta”? 0

Gļebs Jeršovs Sanktpēterburgā
07/07/2014 

Eiropas mākslas biennāle Manifesta 10 Sanktpēterburgā apskatāma līdz 31. oktobrim

“Manifesta” ir atklāta, un pēkšņi kļuvis skaidrs, ka pilsētā uzradies daudz laikmetīgās mākslas. Pamatprogramma izvietojusies Ermitāžā: galvenokārt – Ģenerālštāba ēkā, bet daļa arī Ziemas pilī, kur atvēlēta vieta modernisma šedevriem un atsevišķām vietas iedvesmotām instalācijām. Sasparojusies pilsētas saviesīgā dzīve. Atbraukuši daudzi viesi. Maskavieši uz laiku pārcēlušies uz Sanktpēterburgu. Programma ir piesātināta ar dažādiem pasākumiem: līdztekus galvenajai programmai “Manifesta” piedāvā vēl arī garu, varētu pat sacīt – nebeidzamu paralēlās programmas izstāžu rindu un vēl daudzas slēgtās skates, kuras gan nav iekļautas nekādos sarakstos, tomēr jau notikušas vai vēl tikai ieplānotas šajā trīs mēnešus garajā maratondistancē. 

Foto: Sanktpēterburgā sākusies mākslas biennāle Manifesta 10

Galvenā izstāde, kuras kurators ir Kaspers Kēnigs, ir visnotaļ vērienīga un piedāvā tiklab darbus, kas tapuši īpaši “Manifestas” vajadzībām, kā arī izlasi no tā, kas jau zināms. Starp aptuveni piecdesmit vārdiem šajā starptautiskajā autoru komandā ir arī vairāki krievu mākslinieki; tie ir Timurs Novikovs (Тимур Новиков), Vladislavs Mamiševs-Monro (Владислав Мамышев-Монро), Pāvels Peperšteins (Павел Пепперштейн), Vadims Fiškins (Вадим Фишкин), Jeļena Koviļina (Елена Ковылина) un Aleksandra Suhareva (Александра Сухарева). Pirmie divi pārstāvēti ar retrospekcijām. Atsevišķa zāle – Timura Novikova “kapela” – izdrapēta ar aveņkrāsas audumu, virs kura izkārtas viņa tekstīlijas (ekspozīcijas kuratore ir Jekaterina Andrejeva). Līdztekus plašai Mamiševa-Monro video programmai, kurā iekļauti arī agrīni pirāttelevīzijas sižeti, aplūkojamas arī viņa kolāžas, fotogrāfiju skrāpējumi un gleznas.

Tūlīt aiz Novikova raķetēm un lidmašīnām, kas traucas pretim debesīm, novietota pati izmēra ziņā grandiozākā no instalācijām, Hiršhorna (Thomas Hirschhorn) Abschlag – sabombardētas vairākstāvīgas betona ēkas šaušalīgās drupas. Šis iespaidīgais celtnes makets, cik noprotams, iecerēts, lai atgādinātu par pasaulē notiekošajām globāli tektoniskajām ģeopolitiska mēroga katastrofām, taču tajā ir tieša atsauce arī uz lokālākiem procesiem. Tas taču patiešām ir Pēterburgas nama šķērsgriezums, un mūsu skatienam paveras dzīvokļu iekārtojums. Autors bija iecerējis, ka pie sienām karāsies Pāvela Filonova, Olgas Rozanovas un Kazimira Maļeviča gleznas, atgādinot par krievu avangarda traģisko likteni, taču ideja izrādījās grūti īstenojama.


Tomasa Hiršhorna Abschlag. Foto: Gļebs Jeršovs 

Pēc tik vērienīgas un patētiskas uzrunas, kas sabalsojas ar Kīfera (Anselm Kiefer) drupām “Monumentā”, mums jāienirst alā – garā, aptumšotā gaitenī ar grafiti un video, kura galvenie varoņi ir Ermitāžas kaķi; viņu parādīšanos kadrā asprātīgi komentē Ēriks van Līshauts (Erik van Lieshout), mākslinieks no Nīderlandes. Viņš sešus mēnešus pavadījis Ermitāžas pagrabos, iejūtoties savu jauno biedru dzīves veidā un apgūstot muzeja folkloru un nostāstus par šejienes kaķiem. Šis stāsts par Ermitāžas kaķiem sasaucas ar pašu ekspozīcijas sākumu, asprātīgo Huana Munjosa “Gaidot Džeriju” (Juan Muñoz, Waiting for Jerry). Tā ir neliela, tumša istaba ar mazītiņu peles alas caurumu, no kura nāk gaisma un skan ņipra mūzika no pazīstamā animācijas seriāla. Džerijs tā arī neparādās, un šis mākslinieka joks ir kā ironiska atsauce uz videoprojekcijām, kurās bieži vien gaidas izrādās svarīgākas par pašu notikumu.

No katakombu “zarnas”, kas atgādina Ermitāžas pagrabus, mēs nonākam zālē, kur redzama Jeļenas Koviļinas performances “Vienlīdzība” (Равенство) videoprojekcija. Akcija pirms vairākiem mēnešiem notika Pēterburgas Pils laukumā. Bēthovena patētiskās mūzikas pavadījumā kamera raugās uz notiekošo no Aleksandra kolonnas eņģeļa augstumiem – gan panorāmiski pa visu laukumu, gan no attāluma un tuvplānā – rādot mums rindā izvietojušos cilvēkus, kuri sakāpuši uz dažāda augstuma taburetēm, lai rezultātā izskatītos vienādā augumā. Koviļinas politiskais žests nepārprotami izsakās par varas un sabiedrības, demokrātijas un brīvības apspiešanas tēmu. Žēl tikai, ka projekcija ir blāva, turklāt akciju varēja sarīkot tieši “Manifestas” atklāšanas dienās, jau uzreiz iekļaujot publisko telpu visas programmas kontekstā.

Tālāk, kāpjot lejā pa marmora pusspirāles kāpnēm, jūs skatāties augšup, uz augstu iekārtiem auduma gabaliem ar gleznu reprodukcijām, kas spīd cita cauri citai. Tā ir Domenikas Gonsalesas-Fersteres “Kabatlakata opera” (Dominique Gonzalez-Foerster, Handkerchief’s Opera); pati franču māksliniece atklāšanā pastaigājās pārģērbusies un nogrimējusies par Viskonti “Nāves Venēcijā” galveno varoni. Viņas radītais travesti tēls ārkārtīgi veiksmīgi sasaucās ar vieglajiem, gaisīgajiem lakatiem, būtībā – majestātiskām un svinīgām operas dekorācijām, kopā veidojot elēģisku un apgarotu ainu.


Franču māksliniece Domenija Gonsalesa-Ferstere, kura atklāšanā pastaigājās, pārģērbusies un nogrimējusies par Viskonti “Nāves Venēcijā” galveno varoni, uz savas “Kabatlakata operas” fona. Foto: Gļebs Jeršovs 

Pārējie pārdesmit mākslinieki Ģenerālštābā pārstāvēti lielākoties ar jau senāk tapušiem darbiem. Šī ekspozīcija būtībā nav nekas cits kā laikmetīgās mākslas muzejs, kurš savā krātuvē iekļāvis jau par klasiķiem kļuvušu mākslinieku darbus. Tieši tāpēc vairākas zāles gluži negaidīti atdoti Ermitāžas Matisam, kurš par godu šim notikumam pārcēlies no Ziemas pils trešā stāva uz Ģenerālštāba telpām. Blāvi apgaismotais Matiss uz bāli zaļo sienu fona izskatās skumīgi. Tā ir acīmredzama norāde uz faktu, ka Krievijā bija laiki, kad kolekcionēja un izstādīja pašu aktuālāko no Rietumu mākslas, ka Ermitāža – tas ir muzejs, kas vispār vienmēr pievērsies tieši pašai laikmetīgākajai mākslai, īpaši no Katrīnas II laikiem. Taču šajā kontektā Matisa (kā laikmetīgākā starp citiem laikmetīgajiem) klātbūtne drīzāk mulsina nekā pārliecina.

Tikpat muzejisks ir arī Brūss Naumans ar 2001. gada videoinstalāciju “Darbnīcas kartogrāfija I (Maz ticams, Džon Keidž)” (Bruce Nauman, Mapping the Studio I (Fat Chance John Cage)). Tas pats attiecas arī uz Olivjē Mosē (Olivier Mosset) darbiem – pamatīgiem kvadrāta formas audekliem, kas noklāti ar viena toņa krāsu (dzeltenu, zaļu, violetu, utt.) un pēckara neoekspresionistes Marijas Lasnigas (Maria Lassnig) gleznotajām kailfigūrām. Šai pašā kategorijā ieskaitāmas Iljas Kabakova un Dmitrija Prigova instalācijas. Par aktuālāko politikā atbild fotogrāfa Borisa Mihailova Kijevas uzņēmumi, kas tapuši Maidanā vēl pirms notikumi tur sasniedza kritisko fāzi. Bet kopumā darbiem, kas tapuši “Manifestas” iespaidā vai tās vajadzībām, raksturīgs uzsvērts apolitiskums un pārsvarā tiekšanās pēc estētiskiem mērķiem.


Boriss Mihailovs. Foto: Gļebs Jeršovs 

Ziemas pilī vērojama neapšaubāmi veiksmīga “Manifestas” darbu saspēle ar muzeja ekspozīciju – pēc principa “laikmetīgā māksla tradicionālā muzejā”. Pie šīm veiksmēm pieder, teiksim, krievu koka “dāčas” namiņā ieslodzītā skaistā lustra, ko vienā no Ermitāžas zālēm ieraudzījis un apjūsmojis mākslinieks Tacu Nisi (Tatzu Nishi). Ar nožēlu jāteic, ka māksliniekam padomā bijis cits variants – iekļaut dzīvokļa iekārtā pieminekli Nikolajam I, taču viņam nav dota atļauja; tas runā par pilsētas varasiestāžu pārspīlēto piesardzību un nevēlēšanos ielaist laikmetīgo mākslu publiskajā telpā. Tāpat – Katarīnas Fričas elegantā “Dāma ar sunīti” (Katharina Fritsch, Frau mit Hund), no gliemežvākiem darināta suvenīrnieciņa daudzkārtējs palielinājums, kas izvietots imperatores personīgajā buduārā. Vai arī Luīzes Buržuā (Louise Bourgeois) skulptūra un nelielā Džovanni Batistas Piranēzi (Giovanni Battista Piranesi) darbu ekspozīcija (tas viss no Ermitāžas kolekcijām).

Un pēdīgi – Boisa programmatiskā instalācija “Ekonomiskās vērtības” (Joseph Beuys, Wirtschaftswerte, 1980), kas Krievijā aplūkojama pirmo reizi: uz burta “G” formā saliktiem plauktiem izkārtotas preces no VDR universālveikaliem. Saskaņā ar mākslinieka norādījumiem, ikvienā muzejā, kurā darbs tiek eksponēts, tam apkārt jāizvieto mākslas darbi, kas tapuši laikposmā starp 1813. un 1883. gadu (Kārļa Marksa dzīves laikā). Fakts, ka retrospektīvajā ekspozīcijā iekļauts tieši šis Boisa darbs, kontekstuāli sasaucas ar “Manifestas” deklarēto vēlēšanos paraudzīties uz postpadomju telpu “pēc divdesmit gadiem”. Vēl būtu vērts izcelt īpašu dāvanu krievu skatītājam – tas ir [no Ķelnes] atvestais Gerharda Rihtera audekls “Ema. Akts uz kāpnēm” (Gerhard Richter, Ema, Akt auf einer Treppe, 1966). 

Paralēlā programma atklājusi jaunas izstāžu telpas, kuru skaitā minamas Kadetu korpusa ēka, mākslas telpa Viborgas pusē, ielu mākslas muzejs uz Revolūcijas šosejas, kā arī Vitebskas stacijā, kas izraudzīta par vienu no plānotās publiskās mākslas programmas centriem; publiskajā programmā iesaistīti daudzi jaunie mākslinieki.

Svarīgākie jautājumi, ko gribētos uzdot “Manifestai”, ir šādi. Kuratora koncepcija tā arī palikusi neskaidra un konkrēti nenoformulēta. Pamatekspozīcijā tā nav nolasāma. Klasiskās – muzeju mākslas mijiedarbība ar laikmetīgo, Ermitāžas modernisma dialogi un saspēle ar pēckara Rietumu un aktuālāko šībrīža mākslu? Varētu teikt, ka tas tiešām izdevies, taču ne jau tāpēc pastāv “Manifesta”, ceļojošā biennāle, kuras uzdevums ir aktīvāk apmierināt ne tikai vietējās mākslas vides prasības, bet risināt arī plašākas, globālas dabas problēmas.

Darbu izvēli šoreiz diktējusi drīzāk vēlēšanās iepazīstināt ne pārāk izglītoto un izsmalcināto krievu skatītāju ar mūsdienu Rietumu mākslu – pamatoti, ja ņem vērā absolūto tās trūkumu šajā pilsētā. Un tomēr, arī šajā gadījumā ne vienmēr saprotama konkrētu darbu izvēles un to līdzāsnovietošanas loģika. Publiskās mākslas programma izskatās vairāk nekā pieticīgi: ejot pa Pils laukumu, jums ne prātā neienāks, ka Ermitāžā patlaban apskatāma vērienīga laikmetīgās mākslas izstāde. Pilsētā vērojams pilnīgs reklāmas trūkums. Iespējams, vajadzēja vairāk iesaistīt māksliniekus, kas aktīvi strādā tieši ar pilsētvidi.

Taču “Manifestas” spēkrats vēl tik tikko iedarbināts. Tas ir ilgspēlējošs projekts, no kura vēl var gaidīt ļoti daudz.  

manifesta10.org