Foto: Kristīne Madjare

Dadada, Dadada, Dadada, Da 0

Pēteris Bankovskis par izstādi “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla”

Pēteris Bankovskis
20/06/2014

Foto: Kristīne Madjare

Izstāde “Uz viļņa” Rīgas Mākslas telpā apskatāma līdz 24. augustam

Lai ko arī neteiktu dažādu viedokļu līderi, Latvijas Konstitūcijas (Satversmes) t.s. preambula ir pieņemta. Tajā, starp citu, ir teikts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.”

Ja nu reiz ideālā latvieša kontūras ir ieskicētas, un mums ir, uz ko tiekties, varam pārstāt sprēgāt “uz nacionāla pamata” un mierīgi draudzēties. Arī ar kaimiņvalsts Krievijas radniecīgām dvēselēm. Vizuālo mākslu nozarē tas tiek darīts bez īpašām preambulām. Spilgts piemērs ir pirms nepilnas nedēļas Rīgas Mākslas telpā atvērtā izstāde “Uz viļņa”. Izstādi organizējuši biedrība “Laikmetīgās mākslas institūts”, Krievijas Valsts laikmetīgā mākslas centra Sibīrijas filiāle un Laikmetīgās mākslas atbalsta fonds “Sibīrija”; konkrētie atbildīgie ir Ieva Kalniņa un Vjačeslavs Mizins.

Ieva Kalniņa Latvijā pazīstama kā izstāžu rīkotāja (kuratore), Vjačeslavs Mizins ir viens no mākslinieku grupas “Zilie deguni” dalībniekiem (otrs ir Aleksandrs Šaburovs). Izstādē piedalās 14 mākslinieki no Latvijas un vismaz 22 – no Krievijas, galvenokārt no Sibīrijas. “Vismaz” tāpēc, ka grupā “Zilie deguni” dalībnieku skaits var variēties. “No Sibīrijas” – jo vairums Krievijas pārstāvju patiešām dzīvo un strādā viņpus Urāliem.

Izstādi ievada, ja skatās frontāli, Gundegas Evelones no akmeņoglēm, stieplēm, betona klucīšiem darināta skulpturālā grupa: divi baismīgi melni monstri it kā cīnās, it kā dejo, raujot viens otram no rokām resursus (šī vārda visplašākajā nozīmē). Atkarībā no skatītāja politiskās, “gendera”, telpiskās un jebkuras orientācijas – ar šiem briesmoņiem var saprast to, kas katrureiz vajadzīgs: piemēram, kā kādreizējās Eiropas ogļu un tērauda kopienas dibinātājvalstis, tagadējās ES līderes Vācija un Francija, agonijā jau nomelnējušas, vēl cenšas spēlēties ar likteni.


Damira Muratova darbu kopskats

Ja, ieejot izstāžu zālē, vispirms paraugās pa kreisi, bet pēc tam – pa labi, tad kreisajā pusē glītā videoinstalācijā plīvo ASV karogam kompozīcijā radniecīgs standarts ar uzrakstu “Sibīrijas Savienotās Valstis”, bet labajā aplūkojams tas pats valstiskuma simbols, izgatavots, šķiet, no vecām šķūņa durvīm un bleķa gabala. Tas ir mākslinieka Damira Muratova darbs (Sergeja Timofejeva saruna ar mākslinieku lasāma tepat Arterritory.com krievu versijā un drīzumā arī latviski).

Citviet izstāžu zālē sastopamies ar Vasilija Slonova parafrāzēm par Soču olimpisko spēļu plakātu tēmu un par atsevišķiem krieviskuma atribūtiem, piemēram, cirvi. Slonova, teiksim tā, drosmīgā ironija par olimpiskā gara transformācijām oficiālajā Krievijā vispār ir jau ieguvusi pasaules slavu. Šo plakātu izstādīšana Permā bija liktenīgais iegansts, lai likvidētu Permas Laikmetīgās mākslas projektu un padzītu tā vadītāju, plaši pazīstamo Krievijas mākslas darbinieku un galeristu Maratu Gelmanu.

Gelmans, atgriezies Maskavā, laikmetīgās mākslas centra Vinzavod teritorijā atvēra galeriju “Kultūras alianse. Marata Gelmana projekts” un žigli vien sarīkoja tur izstādi “Sibīrijas Savienotās Valstis”, kur, protams, netrūka Vasilija Slonova darbu.


Vasilijs Slonovs. Apbalvoto olimpisko cirvju izlase


Vasilijs Slonovs. Sērija “Impēriskie kokošņiki”

Nu, lūk, šīs “Sibīrijas Savienotās Valstis” ar visu savu valstiskuma simboliku tagad ir daļa no Rīgas izstādes “Uz viļņa”. Maskavas skatītāju vajadzībām sibīrieši bija uzrakstījuši savas mākslinieciskās konstitūcijas preambulu. Te tās fragments:

“Sibīrijas mākslu no citām fundamentāli atšķirīgu dara ironija un, kas vēl svarīgāk, pašironija, kas, starp citu, pasaules kultūrā ir samērā reti sastopama. Izstādē sakopots liels skaits darbu, kas veltīti pārsteidzošajai neatbilstībai starp lietām un parādībām, no kā sastāv mūsu dzīves īstenība. Izstāde parāda, ka mēs vienlaicīgi dzīvojam dažādos gadsimtos. No vienas puses – staigājam, apāvušies vīzēs, no otras – sarunājamies pa mobilo telefonu…


Ivars Drulle. No sērijas “Vēstures driskas”


Ernests Kļaviņš. Neuzticamais stāstnieks

Šie darbi ir veltīti mūsu, turklāt ne tik daudz vienīgi Sibīrijas, cik visas Krievijas dzīves neprātam un kontrastiem… Tā ir ironija par mūsu pašu atrautību no visiem kultūras centriem un no tās izrietošo “bezkultūru”. Atrautība kā no valsts, tā no pasaules tiek apspēlēta ar vieglumu un precizitāti… Sibīrietis kaut kādā ziņā ir cilvēks bez robežām, jo maskavieti vai pēterburdzieti vienmēr var izsūtīt uz Sibīriju, bet sibīrieti gluži vienkārši nav, kurp izsūtīt. Tāpēc viņa ironijai ir, var sacīt, globāls mērogs…”

Tā nu vienā izstādē sastopas latvieši – pastalām kājās un viedtālruņiem kabatā – ar sibīriešiem – vīzēm kājās un tādiem pašiem viedtālruņiem kabatā.

Vasilijs Slonovs ir dzimis Šušenskā, kur, kā atceramies, savulaik izsūtījumā nīka Ļeņins un Krupskaja, līdz 1898. gada 10. jūlijā (pēc vecā stila) stājās Baznīcas laulībā. Jaunajam pārim pat prātā nenāca, ka pēc kādiem gadiem abi dzīvos Cīrihē brīdī, kad tur dzims dadaisms. Hugo Balls 1916. gada 14. jūlija dadaistu manifestā teica: “Kā mums tikt vaļā no visa, kas ož pēc žurnālisma, tārpiem, viskautkā jauka un taisnīga, acis aizmiglojoša, morāliska, eiropeizēta un novājinoša? Pasakot “dada”.” Ļeņins atgriezās Krievijā un pateica “dada”. Pateica tik stingrā balsī, ka dadaisms no mākslas kurioza pārtapa par dzīves faktu vairākām paaudzēm.


Juris Utāns. XXXBASSS


Kārlis Vītols. Nacionālā paranoja

Tagad dadaisma laikmets it kā beidzies, bet rūgtums sirdī palicis. Līdzīgi kā tiem, kam vajadzēja kaut kā identificēties pēc pirmā Eiropas sabrukuma – 1914.–1918. gada pasaules kara. Kāds kultūrvēsturnieks, apcerot Eiropas 20. gadsimta divdesmito gadu lecīgo “modernistu” izdarības, tās nodēvējis par otrā kursa studentu (sophomores) izlēcieniem – galvenokārt šo izlēcienu ironisko un pašironisko joku un asprātību līmeņa dēļ.

Mēs te Latvijā, pastalās, bet brīvi, ar bojāejošās Eiropas elpu pakausī; viņi tur Sibīrijā, vīzēs, bet bez iespējām tikt izsūtītiem, ar Krievijā parasto – ar prātu nesaprast – elpu pakausī. Otrkursnieki ar saviem jociņiem sadodas rokās pāri Urāliem. Viņi ar cirvi ir pret; mēs – ar spieķi, kam galā svaru bumba, esam par.

Konstantīns Jerjomenko ar aerogrāfa palīdzību rāda izdomātas realitātes, kas izsmejoši glorificē Novosibirsku: tur redzam zinātniekus, kas izgudro pasaulē pirmo riteni, baltčehus, kas sarīko pirmo transseksuāļu praidu, inženieri, kurš spīdzinot mēģina no citplanētieša izvilināt starpgalaktiku ceļošanas noslēpumu.


Konstantīns Jerjomenko. No sērijas “Novosibirksas histērija”


Reinis Hofmanis. LARP – Latvijas versija

Reinis Hofmanis ar fotokameras palīdzību rāda izdomātas realitātes, ko Latvijas ainavās visā nopietnībā izspēlē kāda grupa, kas piederīga ASV un Eiropā jau vismaz pārdesmit gadus zeļošajai LARP (Live action role playing) kustībai.

Sergejs Bezpamjatnihs, psihomehāniskais formālists, samudžinātos, sarežģītos gleznojumos pārsātinātā biežņā paslēpj jautājumu gluži vai no Valda Zatlera daiļrades pūra: “Kas es esmu?”


Sergejs Bezpamjatnihs. No sērijas “Psihomehāniskā Sibīrija”

Katrīna Neiburga un Andris Eglītis fotodarbu ciklā, rādot brīdi pirms cilvēka klātbūtnes kādā konkrētībā un brīdi pēc šīs klātbūtnes, atbild: “Es neesmu nekas, pat ēna ne.”

Damira Muratova Sibīrijas Savienoto Valstu karogs plīvo kā rūgts smaids par mūsu vēlmi simboliski noenkuroties kautkurienē, bet Ēriks Božis izstāda fotodarbu ar nosaukumu “Vāks” un, vāks!, tur patiešām ir redzams vāks.

Tā var staigāt pa plašo un piesātināto ekspozīciju un kārtot sibīriešu un latviešu ironiskos izteikumus pa pāriem, var arī apcerēt kādu atsevišķi esošu pasaules revolūcijas sastāvdaļu. Sibīrieši par savu izstādi kādā vietā bija izteikušies, ka to ir ļoti viegli saprast. Tā arī ir. Turklāt gandrīz pie visiem darbiem atrodami izvērsti paskaidrojumi, kas ļauj savu redzējumu salīdzināt ar to, ko, iespējams, ir vēlējies pateikt mākslinieks.


Kristians Brekte. Uz ceļiem

Hugo Balla 1916. gada manifestā lasām: ““Dada” ir ļoti viegli saprast, … “dada” – pasaules karš bez beigām, “dada” – revolūcija bez sākuma…” * 

* Très facile à comprendre./../Guerre mondiale Dada et pas de fin, révolution Dada et pas de commencement.