Sargieties – tas var nonākt smadzenēs 3

Pēteris Bankovskis par Artūra Bērziņa izstādi “Tautiskais postromantisms”

Pēteris Bankovskis 
11/06/2014

Artūra Bērziņa izstāde “Tautiskais postromantisms” galerijā “Bastejs” apskatāma līdz 2. jūlijam

Artūra Bērziņa darbu izstāde galerijā “Bastejs” izsauc daždažādu asociāciju plūsmu. Nav noliedzams, ka šis 1983. gadā dzimušais Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas 2005. gada lolojums ir aktīvs. Ja var runāt par “aprindām” nelielajā Rīgas sabiedrībā, iespējams, viņš pie kaut kādām tādām aprindām jūtas piederīgs, tur tiek attiecīgi uzklausīts un novērtēts. 

Kurzemes zīļu vainagi, “tautisko rakstu” elementi, Latvijas valstiskuma ikonisko simbolu lietojums, nosaukumos un sižetos ar pirkstu iebakstītas norādes uz Raiņa “Uguni un nakti” un attiecīgi uz plašāku nacionālpatriotisko, “arhetipisko” kiču, mediju uzkonstruētu “slavenību” ekspluatācija – tas viss varētu liecināt par nesaudzīgi sarkastisku “identitātes mitoloģijas” grāvēju. 

Taču vairums bilžu ir izgatavotas, izmantojot fotoattēlu datorapstrādes iespējas, reklāmkantoru ideoloģijai raksturīgu vēlmi nekritiski “ierēkt par da-jebko” un diletantiem tipisku sajūtu, ka ikviens tavs šķaudiens ir vērtīgs un izstādāms.

Izstādē ir arī vairāki darbi, kas gleznoti ar roku, nevis digitāli drukāti. Tos apskatot, redzams, ka Artūrs Bērziņš ir iecerējis iemācīties gleznot. 

Kaut kādā ziņā Bērziņa darbība ir traģiska. 

Katrs cilvēks ir individuāls, ar iedzimtības un citu faktoru noteiktu pasaules skatījumu. Ja es realitātes norises un kopsakarības uztveru vienā noteiktā veidā, tad iziet ārpus ir grūti. Un šo veidu varbūt nemaz nav tik daudz. Viens tāds ir tas, ko jaunlaiku aktīvisti iedēvēja par sirreālismu, domādamies sevi par tā izgudrotājiem. Taču sirreāla pasaules izjūta, kur iespējams vismaz gara acīm skatīt vilkati, Medūzu Gorgonu vai ļaundari Melno roku, kas pielavās un žņaudz, un žņaudz, ir klātesoša visos laikos un vietās, tā mums aizvien atgādina, ka racionalitāte, protams, pastāv, bet ne vienmēr un ne visur. Lai pieminam kaut vai tādus hrestomātiskus piemērus kā Hieronīms Bošs, kā Goijas ļaunie murgi, kā astoņpadsmitā gadsimta beigu, deviņpadsmitā sākuma Anglijā visnotaļ populārais šveicietis Johans Heinrihs Fussli. 

Taču personas izspīlēšanas, epatāžas laiks nāca vēlāk. Franču sirreālisti 20. gadsimta sākumā atrada grāmatplauktā un izvilka dienasgaismā “grāfa de Lotreamona” – “Maldorora dziesmas”. Jaunietis Izidors Lisjēns Dikass nomira no kādas epidēmijas, būdams tikai 24 gadus vecs. Tas notika 1870. gadā prūšu aplenktajā Parīzē. Ar pseidonīmu “grāfs de Lotreamons” parakstīto dzejprozas sacerējumu izdeva Briselē un vēl ilgi pēc jaunieša nāves nelasīja tikpat kā neviens.

Var jau būt, ka Dikasu / Lotreamonu mocīja kāda gara slimība, bet iespējams arī, ka viņš gluži vienkārši bija no tiem, kuriem sirreālā pasaules izjūta ir dabisks stāvoklis. “Maldorora dziesmu” 5. dziedājuma 4. pants sākas tā (samērā neveiklā tulkojumā): 

“Es esmu netīrs. Pa mani rāpo utis. Cūkām, uz mani paskatoties, gribas vemt. Spitālības jēlumi un kreveles klāj manu ādu, no tās sūcas dzeltenīgas strutas. Es nepazīstu nedz upju ūdeni, nedz mākoņu rasu. Uz mana pakauša kā uz kūtsmēslu kaudzes izaugusi milzīga suņusēne. Sēdēdams uz kaut kā bezveidīga, jau četrus  gadsimtus neesmu pakustinājis locekļus. Manas kājas ir ar saknēm ieaugušas zemē, un tagad augšup uz vēderu dzenas kaut kāds daudzgadīgs izaugums, pilns ar pretīgiem parazītiem – tas vēl nav augs, bet vairs nav arī miesa. Tomēr mana sirds sitas. Bet kā gan tā sistos, ja mana līķa (neteikšu – miesas) trūdēšana un sadalīšanās to nebarotu pārpārēm! Kreisajā padusē man ir iemitinājusies krupju ģimene, un viens no tiem ložņājot visu laiku kutina. Sargieties, ka otrs neizbēg un neiegraužas jums ausī – tad tas var nonākt smadzenēs.”*

Jaunietis Dikass nepaguva un varbūt arī nemaz negribēja izlielīties ar savu lotreamonisko bioloģiski fizioloģisko šausmu stāstu. Varbūt arī negribēja – dzejas, ko viņš sacerēja pēdējā mūža posmā un vairs neparakstīja ar pseidonīmu, bija pavisam citādākas, normālākas.  

Toties sirreālisti jau rīkojās atšķirīgi. Daudzu iemīļotais metrs Salvadors Dalī lielījās, teatrāli šokēja, ķēmojās visu mūžu, tiesa gan, būdams nenoliedzami apveltīts arī ar talantu.

Grūtāk, taču ne neiespējami ir runāt par patiesu talantu citā gadījumā. Ar darbu pie kinofilmas “Svešais” vēsturē nenoliedzami iegājušais H. R. Gigers (Hans Rudolf Giger) nomira tikko – šāgada 12. maijā – 74 gadu vecumā. Viņa darbības saknes rodamas t.s. Vīnes fantastiskā reālisma skolā, kas bija visai daudzveidīgu, atšķirīgu mākslinieku nosacīts grupējums. Gigeru pazīst un atdarina viņa ar aerogrāfu izpildīto “biomehānisko” darbu dēļ: dzīvnieku pasaules elementi – rīkles, žokļi, nagi, ragi, skeleti, iekšējie orgāni – šajos darbos kombinējas tādos kā industriālos mehānismos. Viņa izveidotais citplanētietis filmai “Svešais” ir spilgts piemērs. Taču Gigera (un daudzu tagadnes komerciāli veiksmīgu mākslinieku) gadījumā nav skaidrs, cik lielā mērā konkrētais – šajā gadījumā “biomehāniskais” – tēlveides paņēmiens var tikt uzskatīts par mākslinieciski apdāvinātas personas likumsakarīgi radošas darbības rezultātu, cik – par nejaušu veiksmi, kas pēc tam komercializēta un tiražēta neskaitāmās variācijās.


No Artūra Bērziņa izstādes “Tautiskais postromantisms”

No nezināmā “grāfa Lotreamona” līdz savā ziņā pārāk zināmajam Dalī un tālāk līdz visai plašā popkultūras un komerckultūras laukā apropriētajam Gigeram, un vēl tālāk – līdz “gotu” kičam, kura piemēru skaits interneta “muzejā” ir bezgalīgs: tāda ir trajektorija, uz kuras kādā vietā var novietot arī Artūru Bērziņu un viņam radniecīgos, ja tādi atrodas. Nelaime tā, ka šī trajektorija ir lejupvedoša. Turp, kur, kā savulaik baidījās jaunietis Izidors Dikass, krupji draud iegrauzties smadzenēs.

Je suis sale. Les poux me rongent. Les pourceaux, quand ils me regardent, vomissent. Les croûtes et les escarres de la lèpre ont écaillé ma peau, couverte de pus jaunâtre. Je ne connais pas l'eau des fleuves, ni la rosée des nuages. Sur ma nuque, comme sur un fumier, pousse un énorme champignon, aux pédoncules ombellifères. Assis sur un meuble informe, je n'ai pas bougé mes membres depuis quatre siècles. Mes pieds ont pris racine dans le sol et composent, jusqu'à mon ventre, une sorte de végétation vivace, remplie d'ignobles parasites, qui ne dérive pas encore de la plante, et qui n'est plus de la chair. Cependant mon coeur bat. Mais comment battrait-il, si la pourriture et les exhalaisons de mon cadavre (je n'ose pas dire corps) ne le nourrissaient abondamment? Sous mon aisselle gauche, une famille de crapauds a pris résidence, et, quand l'un d'eux remue, il me fait des chatouilles. Prenez garde qu'il ne s'en échappe un, et ne vienne gratter, avec sa bouche, le dedans de votre oreille: il serait ensuite capable d'entrer dans votre cerveau.

Z. Ignatjevs - 12.06.2014 14:10
Ož pēc liekulības - aktuālās publicistikas vietā Bankovska kungs nodarbojas ar visādu neskaidrā sakarā pieminēto Dalī un citu autoru noniecināšanu, tajā pašā laikā, kā atceros, vēl nesen slavēja K. Brektes t.s. „protestu”, skat.: http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/2816-kas_vinus_vieno,_kas_skir._ubans,_sipunova,_baumanis_un_brekte/
Vismaz Bērziņa darbi ir aktuāli un interesanti.
R. R. - 11.06.2014 20:09
Piedod, Vilni, lai kā es Tevi cienītu, bet Bērziņa izstāde ir tāds mēsls =))) Tādā ziņā Bankovskim piekrītu.
Vilnis Vējš - 11.06.2014 20:04
Kautkādā ziņā Bankovska darbība ir traģiska.