Foto no Laikmetīgās mākslas muzeja “Garage” arhīva

Klātbūtne promesamības modalitātē 7

Recenzija no Maskavas par latviešu mākslinieku izstādi VORTEX Laikmetīgās mākslas muzeja Garage programmā Project Space

Sergejs Hačaturovs Maskavā
26/05/2014 

Foto no Laikmetīgās mākslas muzeja Garage arhīva

Līdz 1. jūnijam muzejā Garage Maskavā viesojas jaunie Latvijas mākslinieki. Viņu izstāde ir daļa no programmas Project Space – eksperimentālās platformas, ko Garage veido māksliniekiem un kuratoriem. Dalībnieki ir seši: Kaspars Groševs, Ieva Kraule, Kristīne Kursiša, Darja Meļņikova, Miks Mitrēvics un Evita Vasiļjeva.


Centrā uz grīdas Darjas Meļņikovas darbs

Pēc Laikmetīgās mākslas centra kim? kuratores Zanes Onckules domām, tā vai citādi projekta VORTEX (tulkojumā “virpulis”) tapšanu iedvesmojušas astoņdesmito gadu Anša Rūtentāla kustību teātra performances. Sērijas nosaukums bija Probe (“Zonde”). Uz skaistas jūrmalas ainavas fona aktieri izdomāja plastiskus vingrojumus puscaurspīdīgā gumijas zondē. Šīs aktivitātes, kuru videoierakstu var noskatīties monitorā pie ieejas zālē, astoņdesmitajos gados tika uztvertas kā radikāls mūsdienu dejas teātris un vienlaikus arī laikmetīgās mākslas performance. Tā bija kā vēstnese šodien tik pieprasītajai multimediju daudzveidībai; pārdroša mākslas veidu un žanru specifikas robežu nojaukšana, apliecinot to savstarpējo mijiedarbību. Kāpēc tieši šīs astoņdesmito gadu performances kļuvušas par tēmu refleksijām šobrīd?


Priekšplānā Kaspara Groševa, bet tālāk – Kristīnes Kursišas darbs

No plastikas viedokļa “Zondes” videoierakstā mēs varam vērot vien vieglas pulsācijas. Tam nav ne sižeta, ne vēstījuma, ne kāda sociāla vai politiska patosa. Kad, noskatījušies šo ierakstu, ieejam zālē, arī nokļūstam vieglu pulsāciju un mirklīgu tematu, sižetu, domu telpā. Jauno Latvijas mākslinieku instalācijas un objekti ir tik viegli un puscaurspīdīgi, ka itin kā ietin skatītāju kādā alūziju, neskaidru atmiņu un sapņu mākonī. Telpas vidū iekārtota Ievas Kraules instalācija “Astoņi kausi”. Pie griestiem piekārts auduma gabals, uz kura ar aerosola krāsu atveidots kas tāds, kas asociējas ar baroka laikmeta teātra dekorāciju. Kāda perspektīva ar arkādēm. Uz grīdas visapkārt – māla galvaskausi. Šai instalācijai pretī – komponista un mākslinieka Kaspara Groševa veidojums “Izrāde”. Koka rāmī – audekli un papīra lapas ar izrāžu ieceru vizualizācijām. Tos papildina objekti. Pēc kuratores Zanes Onckules teiktā, visi šie dažādo tematu skārumi saistāmi ar Groševa dzimtas biogrāfiju, dzīvi cenzētā un nebrīvā padomju valstī. Skatītājam tie ne mazākā mērā netiek uztiepti – tos var ņemt vērā, bet tikpat labi var filozofēt un domāt par kaut ko savu, izkārtot savas asociāciju virknes.

Arī pārēji divpadsmit ekspozīcijas objekti virpuļo tādā pašā rēgainā valsī. Darja Meļņikova radījusi metāla instalācijas ar dermatīnu, kas attālināti atsauc atmiņā domas par avangardistu kontrreljefiem. Miks Mitrēvics un Kristīne Kursiša instalācijā “Tu – krēsls” par varoni padara jogas paklājiņu. Viņu videodarbs “15 klusuma dienas@59.923576,5.290029.,2014” (15 Days of Silence @59.923576,5.290029.) zināmā mērā kļūst par visas ekspozīcijas izpratnes atslēgu, ļaujot izstādes loģiku definēt kā “Liegu darbību izrādi”. Ekrānā zib kadru animācija no Google meklētāja, tomēr rast kopsakaru tam, kas redzams, ir grūti. Tā vienkārši ir klātbūtne promesamības modalitātē, atteikšanās no savas runas, savas darbības (izrādes) varas pozīcijas. Un šī atteikšanās, sevis nošķiršana ir pat vēl pamatotāka nekā Anša Rūtentāla kustību teātra performances videomateriālā no astoņdesmitajiem gadiem.


Priekšplānā – Ievas Kraules, zāles centrā – Darjas Meļņikovas, bet pie gala sienām – Kristīnes Kursišas darbi

Māksla, kas tiecas būt nemanāma, kas gaida to iespēju tikties ar priekšmetu, tekstu, jēgu un šīs gaidas spēj pilnībā nodot – uzticēt – skatītājam... Vai šī ir specifiski Latvijai raksturīgā jaunās laikmetīgās mākslas iezīme? Uzskatu, ka piedāvātajā perspektīvā Krievija ir Latvijas sabiedrotā. Kad virpuļoju pa izstādi, mani nepameta izjūta, ka es pazīstu ekspozīcijas tuvāko radinieku, viņa aizraušanos ar tiem pašiem eksperimentiem. Pēkšņi atcerējos: kā tad! Tā ir Maskavas galerija “21” un kuratoru Staņislava Šuripas un Sergeja Ogurcova projekti! Māksla pēc konceptuālisma, radikālā eskeipisma un noslēpšanās māksla, paša jēdziena “notikums” pāradresācija skatītāja radošajai gribai – lūk, “divdesmit pirmās” un Šuripas sistēmas postulāti. Atceros, ka viens no 2012. gada galerijas “21” un Stasa Šuripas projektiem saucās “Šķiet, te kaut kā trūkst”. No videomākslas ekrāna tieši pa viltus sienu līda aukla. Tā jautri un draudzīgi līda. Tieši pie pagarinātāja. Skats atgādināja mākslinieka minimālista veikumu. Es pieaicināju Šurupu pie ekrāna un vaicāju: “Vai tas viss kopā ir izstādes opuss vai tikai bildītes ekrānā?” Viņš atbildēja: “Uzskati taču, kā tu gribi!”

Ar ko tad mums principā ir darīšana? Pieņemu, ka gan Latvijā, gan Krievijā jauno vidū tagad ir aktuāla “nevis bezatbildības, bet bezatbildes” tematika. Mēs visi esam noguruši no tiem trendiem, brendiem, stiliem, metodēm un tendencēm, vārdiem un lietām. Pasaule ir pārslogota ar informācijas plūsmu, tostarp – arī mākslas. Pārslogota ar sociālām stratēģijām, kuras globālā izpratnē diemžēl nav diez ko efektīvas. Pārslogota ar politiskiem manifestiem un to retoriku, kas dažkārt ir dīvaini līdzīga varas oficiālajai demagoģijai. Tikai ar pretējo matemātisko zīmi. Pat konceptuālisti ir kļuvuši par neoficiāliem oficioziem un tribūniem. Šajā situācijā sevi un mākslu ir jāsaglabā saskaņā ar vieglu pieskārienu vibrāciju, nevis izrādīšanos un vētrainu rīcību. Jāattīra telpa un jāgaida. Un paļāvīgi jāuzticas skatītājam, kas principā arī nav muļķis. Ja sagribēs, jēgu atradīs. 

kim.lv
garageccc.com