Foto: www.183art.ru

Paša 183. Ielu mākslas Dons Kihots 3

Pirmoreiz Krievijā ielu māksla ienāk muzejā

Olga Abramova Maskavā
23/04/2014 

Paša 183. Mūsu lieta ir varoņdarbs! (Паша 183. Наше дело подвиг!)
Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejs
Līdz 25. maijam, 2014

Depresīva Maskavas nomale, kur vecas kapsētas vietā uzcelts sporta komplekss; līdzās mirdzošiem baznīcas kupoliem stāv padomju kinoteātra drupas, bet pamestā teritorija, kurā kādreiz bijis rūpniecības preču tirgus, vēl aizvien līdzinās milzīgam “piknikam ceļmalā” un tūristus un mākslas cienītājus vilina ar jaunu maršrutu – šeit vēl pagaidām savā dabiskajā vidē ir saglabājušies Maskavas ielu mākslinieka Pāvela Puhova jeb Pašas 183, jeb P183 (kā viņš pavisam īsi parakstījās pēdējos gados) darbi. Viņš bija īstens vietējās “zonas” stalkeris. Te viņš uzauga un centās izdzīvot skarbajā pusaudžu vidē postperestroikas deviņdesmitajos. Skanot Coja, Kinčeva un Ļetova dziesmām, mācījās atrast īsto ceļu, lai izvairītos no “gaļasmašīnas” un nonāktu pie savas “Zelta bumbas”.

Apmāts ar vēlmi gleznot uz sienām šeit viņš sāka zīmēt trīspadsmit gadu vecumā, sajuzdams riska un brīvības azartu. Šeit uz betona žogiem, transformatoru būdām un pamestām ēkām viņš atstājis arī savus pēdējos zīmējumus – sentimentālus, traģiskus, naivus un nepavisam ne tādus, kas līdzinās tiem raibajiem – lielākoties – mēsliem, kas klāj Maskavas sienas un žogus. Andersena pasakas skumjā meitenīte ar dziestošu sērkociņu; sniegpārslas kā žēlastības dāvanas plaukstās tverošā meitene; spārnotais bezpajumtnieks ar uzrakstu “ziedojiet ceļanaudai uz mājām” ļoti patiesi atklāj jaunā mākslinieka emocionālo spriedzi un trauksmi attiecībās ar apkārt notiekošo.

Viņš ļoti bieži kopā ar saviem rokmūzikas elkiem atkārtoja, ka “izdzīvot Krievijā – tas ir varoņdarbs”. Pašam gan izdevās noturēties tikai 29 gadus – pagājušā gada 1. aprīlī viņš šķīrās no dzīves. Draugi un tuvinieki joprojām slēpj iemeslu. Vai neizturēja sirds? Noindējās? Pakārās? Lai cik tas būtu skumji, bet tieši negaidītais fināls licis apkopot visu, ko viņš paspējis paveikt.

Izstāde, kuras kuratori ir labi Pašas 183 draugi un Maskavas ielu mākslas sabiedrības nozīmīgas figūras – Kirils Kto (Ļebedevs; lasi Arterritory.com interviju krievu valodā) un Polīna Borisova (ekspozīciju iekārtojis arhitekts, dizainers un teorētiķis Sergejs Sitars), ir Maskavā pirmais mēģinājums ielu mākslinieku parādīt muzeja telpā. Citur pasaulē labi attīstītā laikmetīgās mākslas industrija jau sen ir apropriējusi šo kādreiz marginālo subkultūru, iekļaujot to galeriju, izstāžu, gadatirgu un izsoļu noregulētajā sistēmā.

Slavenā Benksija darbu novērtējums miljonos vairs nevienu nepārsteidz. Krievijā šis process sācies ne tik sen – 21. gadsimta pirmās desmitgades vidū notika lieli starptautiski strītārta festivāli un izstādes, savukārt 2010. gadā Laikmetīgās mākslas centrā Vinzavod tika atklāts projekts “Siena”, kurā piedalījās arī Paša 183.

Toreiz izstādītā darba replika atklāj pašreizējo ekspozīciju, skaidri iezīmējot problēmu, kas ir aktuāla mūsdienu ielu māksliniekam, – cilvēka galva maskā un viņa rokas ar pirkstos sažņaugtām dolāru banknotēm ir iespiestas moku rīkā. Un visam pa virsu mirdz sarkans uzraksts “Industrija”. Cīnīties ar patērnieciskumu vai pelnīt naudu? Šķiet, šis jautājums Pašam 183 ir bijis ļoti personisks – jo viņam atšķirībā no vairākuma krievu ielu mākslinieku bija dota izvēles iespēja. Publikācija Guardian, kurā 2012. gada sākumā tika stāstīts par “Maskavas Benksiju”, un tai sekojošā rakstu, interviju un videosižetu gūzma visā pasaulē un Krievijā Pašu 183 padarīja pa īstam slavenu. Tomēr izturēt visus publicitātes pārbaudījumus viņam nebija viegli. Un nevis tāpēc, ka viņš būtu saslimis ar zvaigžņu slimību, bet tieši otrādi: sākotnēji glaimojošā interese šim – pēc viņa tuvu draugu teiktā – viegli ievainojamajam cilvēkam izvērtās par milzīgu apgrūtinājumu. Piemēram, Kirils Kto ir pārliecināts, ka Paša masku nēsāja “nevis tāpēc, ka tā bija nodeva bomberu tradīcijai vai ka viņš baidītos no mūsu drošsirdīgajiem [miličiem]. Viņam vienkārši nebija ādas.”


Paša 183. Mūsdienu Dons Kihots. 2013

Ilgu laiku dzīvodams inkognito, šis seju slēpjošais mākslinieks pret savas gaistošās mākslas vēsturiskās eksistences jautājumu tomēr izturējies ļoti nopietni. Kā priekšzīmīgs mūsdienīgas mākslas skolas audzēknis, kuru pirmām kārtām māca neaizmirst par fiksāciju un dokumentāciju, viņš smalki aprakstīja, fotografēja un filmēja savus projektus, rakstīja blogu feisbukā un Live Journal. Organizētāju rokās nonācis apjomīgs materiāls, ar kuru tie ir rīkojušies īpaši prasmīgi un spoži. Līdztekus risinot daudzas problēmas, kas rodas, ielu mākslu eksponējot tradicionālajā telpā, kuratori un vesela palīgu armija trīs mēnešu laikā ir radījuši nevis vienkāršu izstādi, bet savdabīgu muzeju muzejā. Viņi precīzi un spoži izstāsta, kā 14 gadu laikā nelegāls graffiti zīmētājs izvērties par nopietnu mākslinieku, kura arsenālā ir audekli un instalācijas, interaktīvās akcijas un gaismas projekcijas. Uz 19. gadsimta savrupnama zāļu sienām RUScrew komanda atveidojusi viņa nozīmīgākos trafaretu darbus; daļu ekspozīcijas aizņem dabiskajā lielumā izveidotā eja zem stalažām, ko Paša bija apspēlējis kā “Pērtiķu mītni”; celtniecības lentes apvijušas klasiskās kāpnes. Viena no akciju varonēm – policijas mašīnas krāsās trafarēta “gazele” – muzeja interjeram pievieno īpašu ielas gaisotni, tumsā uzmirdzējušās gaismas kastes atgādina gaismas instalācijas pie Maskavas pazemes pāreju sienām, un pat pingvīns – no pēdējā un tā arī nerealizētā projekta – ar uzrakstu kaklā “Izeja atrasta” ir piestājis pie kādas kanalizācijas lūkas.

Konferencē, kas Maskavā notika 17. aprīlī, speciālisti apsprieda teorētiskus strītārta kā mākslinieciska medija un tā komercializācijas un profesionalizācijas jautājumus, runāja par strītārtu sakrālajā “baltā kuba” telpā un prezentēja lielo izstādes katalogu. Bet visi šie svarīgie sižeti ir tikai kā papildinājums negaidītajam mākslinieka ģēnijam, kurš veido jaunas attiecības ar pilsētas telpu – viņš iesaistās rotaļā ar to: ar spilgtu un skaidru tēlu radot jaunu situāciju un piesaistot skatītāju uzmanību savām domām un jūtām. Paša 183 bija šīs spēles virtuozs. Laternas stabs viņa slavenajā instalācijā pārvēršas par briļļu kājiņu, kaudzē samestus vadus ar milzu dakšu var ēst kā spageti, par mērci izmantojot Maskavas dubļus. Apsnigušu futbolu laukumu daudzstāvu māju pagalmā viņš “iepako” kā dāvanu, no baloniņiem uz sniega izpūšot lenti, vai izsauc meža garus, projicējot atveidus uz garaiņiem, kas ceļas no siltumtrašu akām.

Paša bija ideju pārpilns, izdomāja un savām rokām meistaroja dažādas pariktes sarežģītu projektu radīšanai. Strādāja kā apmāts – kādas ekspozīciju zāles stūrī ir iekārtots ļoti izteiksmīgs viņa darbnīcas interjers. Paša bija pieprasīts arī ielu mākslai tuvās jomās – viņš veidoja scenogrāfiju kulta grupas Koroļ i šut zongoperai TODD, brauca pa Krieviju ar lekcijām, īsi pirms nāves pirmo reizi bija ārzemēs – Francijā. Atcerēdamies braucienu, ar sajūsmu stāstīja par franču strītārta kvalitāti.

Iespējams, tieši šis kontakts ar jaunu pasauli pārbīdīja stereotipus un izjauca Pašas dzīves trauslo līdzsvaru – jo viss izrādījās pavisam citādi, nekā viņš bija iztēlojies.

Spējot asi izjust netaisnību un sabiedrības sociālās problēmas, Paša šajā jomā tomēr bija arī kaut kā bezpalīdzīgi naivs – translēja tās vides stereotipus, kurā izaudzis. Ne velti izstādē var uzdurties neizpratni raisošiem savādiem ksenofobiskiem tekstiem vai pabrīnīties par pusaudža tiešumu dažu plakātu un audeklu tēlos.

Ātrāk, ātrāk prom no tiem – garām puisēnam, kas grib apturēt laiku, garām briesmīgajam fantastiskajam objektam, kas izrādās gaļas mašīna ar ciparnīcu bez rādītājiem režģa vietā, taisnā ceļā uz telefona būdiņu, kas kādreiz stāvējusi Jaunajā Arbatā.

Būdiņā ir galvaskauss, sveces un spalva. Te var nomierināties, atcerēties, ka jebkas ir nīcība, beidzot ievērot, ka ēka ir ļaužu pārpilna, un nopriecāties, ka šī izstāde notiek tieši tagad – apsteidzot Benksija ekspozīciju, ko uz rudeni gatavo Lielā Manēža.

www.183art.ru 

Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejs
Gogoļa bulvāris 10
Maskava, Krievija
www.mmoma.ru

Jānis Juris - 29.04.2014 00:57
Paša no pusaudžu gadiem nodarbojās ar graffiti un taisīja to pašu raibo, ko taisa citur Krievijā, Eiropā vai jebkur citur pasaulē, un ir neadekvāti to visu nosaukt par mēslaini, jo skaidrs ka šajā mēslainē cilvēki attīstās un no šīs augsnes izaug. Banksy arī nodarbojās ar graffiti un vēlāk pievērsās street artam. Pasaulē ir ļoti daudz labu graffiti un street art mākslinieku, kuri vēl netiek atzīti, iespējams problēma slēpjas tajā ka viņu mārketings nestrādā tik labi, lai par astronomiskām summām pārdotu savus darbus jeb arī viņi nav miruši, jo par Pašu iepriekš praktiski neviens nerunāja, taču tagad jau ir uzcelts slavas piemineklis. Kautkā smieklīgi tas viss liekas!
turists . - 23.04.2014 15:35
Banksijs ir pārdevies, bet šitas ir interesanti. Paldies!
Purva Bridējs - 23.04.2014 15:17
Kamēr Krievija Ukrainā, tikmēr Banksijs būs Krievijā..?