Foto: Kristīne Madjare

Pēteris Bankovskis: Par ainavām Daugavā un Duvras pludmalē 2

Pēteris Bankovskis
21/04/2014 

Foto: Kristīne Madjare

Galerijā “Daugava” līdz maija beigām ir apskatāma izstāde “Šī vieta kaut ko stāsta”. Anotācijā lasām, ka “…ekspozīciju veido glezniecības darbi,  kuros pēc  kuratora izjūtām virmo noslēpums, kas rosina uz tā minēšanu. Visi izstādes apmeklētāji būs pakļauti šim vilinājumam, bet, kā jau katrs noslēpums, tas atminējumam pakļaujas tikai daļēji... Nedaudz mistikas, nedaudz melanholijas, nedaudz tumsas, miglas un mijkrēšļa...”.

Izstādītas divas Daces Lielās gleznas, trīs darbi ir Frančeskai Kirkei, bet ar desmit pārstāvēts Andris Eglītis. Dacei Lielajai viens ir tāds krūmāja nostūra portretējums, otra – vienaldzīgi bezkaislīga upes plūduma glezniecisks nogrieznis.  Frančeska Kirke izlikusi savus redzējumus par daudziem gleznotājiem dažādu iemeslu dēļ būtisko ideālo ainavu. Andris Eglītis drusciņ piedāvā kaut ko no “Zemes darbu” krājumiem, bet atmiņā šoreiz paliek ar tradicionālā eļļas glezniecības tehnikā darinātiem nesvarīgu, pamestu kaktu attēliem. Katrs no trim izstādes dalībniekiem katrā te redzamajā darbā sev ierastā tehniskā perfekcijā risina uzdevumus, kādi nu tobrīd galvasdarba un rokas prasmes sadarbībā bijuši svarīgākie. Ikviena no izstādītajām gleznām ir vērtīga ar to “lietderības koeficientu”, ko pats mākslinieks iegūst, attiecinot sasniegto (pašnovērtēto) pret gribēto (sev uzdoto). Skaidrs, ka nejaušam skatītājam šī aritmētika nav un nevar būt zināma, faktiski to nav iespējams izzināt arī kuratoram.

Apskatot izstādi, patiešām šķiet, ka var kaut kādā ziņā runāt par noslēpumu, par melanholiju. It kā vistiešāk par to signalizē Kirkes gleznas. Bet vai tā ir, vai māksliniece tā iecerējusi? Vai varbūt anonīmais kurators, no konkrētu gleznotāju konkrētiem darbiem konstruējot ilustrāciju SAVĀM izjūtām, kaut kādā veidā pavedina skatītāju, atņem skatīšanās brīvību?

Lūk, acīmredzamā konceptuālas izstādes problēma, kas ir neizbēgama, ja kurators grib kaut ko paust un šim nolūkam izmanto mākslinieku darbus, kas taču katrs tapis savā laikā un savos, īpašos apstākļos, kam nav bijis nekāda sakara ar potenciālā kuratora potenciālajām izjūtām.

Ja es aizeju pie Daces Lielās uz mājām, ieraugu, ka viņa uzgleznojusi ainavas stūrīti, kas, uzlūkots, manī izraisa kaut kādas jūtas, piemēram, smeldzi par dabas mainību, kurā pats esmu tikai sīks gadījums; ja es varu sarunāt un šo gleznu iegādāties, aiznest mājās un piekārt pie sienas; ja varu raudzīties šajā gleznā un atcerēties tās izjūtas, kas bija tobrīd, kad gleznu ieraudzīju pirmoreiz, pieliekot vēl klāt visu to, kas manā prātā veido kontekstu “Daces Lielās dzīve un glezniecība”; –  ja viss notiek tā, ir kaut kāda saprotama konkrētība.

Ja gleznu ieraugu izstādē, kur tā pilda kuratora izjūtu ilustrācijas lomu, pēc tam izeju uz ielas un, piemēram, iekāpju peļķē, gleznas konkrētība zūd, tās vietā stājas peļķes konkrētība, un arī uz īsu brīdi. Te sākas konceptuālas un faktiski jebkuras izstādes un muzeja problēmas otra daļa – darbs pēc tā apskates dematerializējas un izzūd. Kā jebkas cits.

Skaidrs, ka es sabiezinu krāsas, padaru kopainu nedaudz klīnisku. Karls Jasperss monumentālajā grāmatā Allgemeine Psychopatologie (“Vispārējā psihopatoloģija”, Springer Verlag, Berlin, Heidelberg, New York, 1973), apcerot anomālo afektīvo stāvokļu simptomkompleksus, starp melanholijas pazīmēm min nihilistiskos murgus. Tas ir stāvoklis, kad [slimnieka sajūtās] pasaule neeksistē, neeksistē arī pats slimnieks, taču, tā kā viņš redz sevi kā dzīvu, no tā izriet, ka viņš ir mūžam dzīvs.

Izstādes “Šī vieta kaut ko stāsta” kuratoram, kombinējot gleznas tā, lai būtu “nedaudz melanholijas”, noteikti nebija prātā nedz Jasperss, nedz psihopatoloģija un, domājot, par veidojamo izstādi, iespējams, domās skraidīja lasītais par Albrehta Dīrera “Melencolia I” un ausīs skanēja Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”.

Tādi mēs esam, galvas mums piebāztas ar sajūtu, atmiņu, zināšanu un informācijas druskām un šīs druskas kā ķirmji neredzami grauž mūsu esības stabilitātes galdiņus.

Es neesmu izņēmums. Izstādes anotācijā izlasot par “nedaudz melanholijas”, atcerējos nezkāpēc karalienes Viktorijas laika angļu dzejnieka un kritiķa Metjū Arnolda dzejoli “Duvras pludmale” (Dover Beach, publicēts 1867. gadā). Dzejolis angliski runājošo zemēs ir ļoti pazīstams, kāds pat izteicies, ka “Duvras pludmale” ir pats nozīmīgākais Viktorijas laikmeta dzejolis. Lūk, tā saturs pārstāstā:

Šovakar jūra ir rāma. Paisums ir augsts, spožs virs [Lamanša] šauruma mirdz mēness; tālu Francijas pusē atspīd gaisma un dziest; tumst Anglijas krasta klintis, kas ieskauj pieklusušo līci. Panāc pie loga, nakts gaiss ir tik svaigs! Bet no piekrastes joslas, kur jūra tiekas ar mēness apstaroto pludmali, klau, skan nebeidzama rūkoņa – tur viļņi dzenā oļus šurpu un turpu, šurpu un turpu, lēni un monotoni, ienesot ainavā mūžīgu skumju noti.

Tā reiz Sofokls sen atpakaļ klausījās Egejas jūras dunā, kas viņam lika domāt par cilvēkstāvokļa nelaimes paisumiem un bēgumiem. Un mums, ieklausoties tālās ziemeļu jūras skaņās, arī ir jādomā.

Savulaik Ticības Jūra visā krāšņumā ieskāva zemi kā brīnišķa josta. Bet tagad varu saklausīt tikai tās melanholisko, gari stiepto, vaidiem līdzīgo atkāpšanos, kā nakts vēju, kas dzenā pasaules kailos oļus.

Mīļā, būsim patiesi vismaz viens otram! Jo pasaulē, kas, šķiet, dus mūsu priekšā kā sapņu valstība – tik daudzveidīga, tik skaista, tik aizvien jauna, īstenībā nav ne prieka, ne mīlestības, ne gaismas, ne drošības, ne miera, ne palīdzības sāpēs. Mēs, cilvēki, esam iemesti tumšā klajumā, ko caurdur dramatiski trauksmaini kaujas un bēgšanas trokšņi; tur nakts melnumā, cits citu neredzot un cits par citu neko nezinot, cīnās kara pulki.

Alksnāja iela 10/12
Rīga, Latvija
www.galerijadaugava.lv 

R. R. - 23.04.2014 09:19
Kuratore jau visticamāk ir A.Treija?
Roberta Līgava - 22.04.2014 08:37
patiesi!