Foto

Vai māksla spēj melot?

Jānis Taurens
03/10/2011 

Armanda Zelča izstāde “Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms” skatāma kim? laikmetīgās mākslas centrā līdz 30. oktobrim.

Nejauši satiekot uz ielas izstādes “Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms” autoru, Armandu Zelču, uzdevu viņam šo jautājumu: “Vai māksla spēj melot?” Sekoja atbilde: “Un kā vēl! Drīzāk jādomā, kā māksla spēj būt patiesa.” Es piebildu, ka patiesības jēdziens ir pārāk patētisks, un mūsu īsā saruna beidzās. Taču īstenībā jautājums nebūt nav tik vienkāršs. Meli ir pretēji patiesībai, un jau Aristotelis “Metafizikā” (1011b25) apgalvo: “Teikt, ka esošais nav vai ka neesošais ir, nozīmē teikt nepatiesību; bet teikt, ka esošais ir un neesošais nav, nozīmē teikt patiesību.” To var uzskatīt par vienu no pirmajiem patiesības atbilstības jeb korespondences teorijas formulējumiem. Līdzīgus var atrast Platonam, un arī Aristotelim ir vēl citi, pat precīzāki izteikumi, taču svarīgi, ka no citētā fragmenta izriet, ka meli ir mūsu teiktā, nevis lietu vai lietu stāvokļu īpašība.


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Vizuālā māksla, protams, ir tikusi pielīdzināta valodai, taču arī šajā gadījumā var sastapt asu valodas un mākslas analoģijas kritiku. Pavisam nesen, pāršķirstot 2001. gadā izdotu grāmatu ar intriģējošu nosaukumu (Wittgenstein, Theory and the Arts), kādā rakstā par valodu un glezniecību (Ben R. Tilghman, “Language and Painting”) atradu visai asu autora pasāžu, kurā viņš apgalvo, ka valoda ir angļu, franču vai vācu valoda, ka mākslas pielīdzināšana valodai nozīmētu, ka atsevišķs mākslas darbs ir līdzīgs teikumam mākslas valodā, bet, ka mākslai nepiemīt neviena no divām jebkurai valodai būtiskām iezīmēm – tai nav nedz sintakses, nedz semantikas, kur sintakse palīdz nošķirt jēgpilnas izteiksmes no haotiskām vārdu rindām, bet semantika ar patiesuma jēdziena palīdzību nošķir patiesus apgalvojumus no aplamiem. No teiktā izriet, ka mākslas darbi nespēj melot. Tilmens gan atzīst, ka dažkārt, ja domājam par gleznu kā dokumentāciju, tad varam to aprakstīt kā patiesu, aplamu vai kā melus, taču tie ir atsevišķi gadījumi un tiem var nebūt nekādas saistības ar darba māksliniecisko vērtību un mūsu estētisko vērtējumu.


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Šāda valodas izpratne, bez šaubām, ir novecojusi, bet vai tas nozīmē, ka apzīmējums “meli” attiecināms uz Armanda Zelča darbiem? Izstādi pavadošajā tekstā divreiz ir minēts vārds “meli” – nosaucot kādu dialoga dalībnieku par meli (par to raksta pats mākslinieks) un aplūkojot meļa paradoksa iespējamo pielietojumu, mācot bērniem secināšanu (to pieminu es). Šo ideju savulaik biju izlasījis kādā Vitgenšteina piezīmē par psiholoģijas filozofiju, ko vēlāk biju ieteicis izstādes autoram. Tā radās ironiskais nosaukums manam nelielajam teksta fragmentam, kas izmantots izstādes aprakstā: “Zelčs, es un bērnudārzs”. 

Savukārt, kā izstādes atklāšanā man atzinās pats autors, tad mazais sarkanais kubs galerijas stūrī, ko varētu arī nepamanīt, ja vien tas nebūtu tik spilgtā krāsā, tā arī varētu saukties: “Zelčs, es un bērnudārzs”. Šī kuba kontūra redzama mazajā kartiņā, kas par piemiņu līdz ar teksta lapiņu paņemama līdzi katram izstādes apmeklētājam, bet attēls, kuram virsū uzzīmēta sarkana kuba kontūra, bija pirmais, ko mans dators parādīja, kad Google meklētājā iesitu vārdus lie-detector (pie secinājuma, ka kartiņā izmantotajā fotogrāfijā varētu būt redzams melu detektors, nonācu patstāvīgi).


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Tiktāl izklausās pēc detektīvstāsta, kur pēdas lielākoties ved pa filozofijas teoriju – kā dažs labs teiktu, “neauglīgajiem” – laukiem. Bet paši Armanda Zelča darbi ir lieli un pamanāmi, filigrāni nostrādāti, veidoti, izmantojot gaišu koku (izņemot jau minēto mazo sarkani krāsoto kubu, kas izstādē varēja arī nebūt). Darbu kopīgā iezīme ir tāda, ka tie apšauba kādu jau zināmu noteiktu priekšmetu lietojumu. Tie nereprezentē neko citu kā vien paši sevi un, piemēram, ar galda, pakaramā vai spoguļa funkciju saistīto ierastā lietojuma... kā lai to nosauc – noliegumu, deformāciju? Varbūt, ka tikpat labi var teikt, ka mākslas darbu forma ir pašvērtīga un estētiski baudāma? Tomēr, nē – pie sienas pieslietās divas koka plāksnes, lai arī to apakšējā mala ir nozāģēta slīpi (paralēli grīdas plaknei), nevar būt estētiskas baudas objekts formālisma gaumē. Tās šajā gadījumā acīmredzot nav pat domātas kā atsauce uz Amerikas Rietumu krasta minimālista Džona Makkrekena pie sienas pieslietajiem dēļiem, kurus viņš sāka veidot 60. gadu vidū. Līdzīgs ar Makkrekenu ir tikai Zelča darbu perfektais izpildījums, kas liek domāt par autora intences nopietnību. Uz ko tas norāda?

Iepriekš esmu Armanda Zelča darbus saucis par gramatiskiem jokiem, jo tajos apzināti kontrastēti divi ar kādu priekšmetu saistīti priekšstati vai lietojumi, vai pat to neiespējamība. (Līdzīgi kā pazīstamā anekdotē par Černiševski un Dostojevski mēs viņu darbu nosaukumus – “Ko darīt?” un “Idiots” – varam lieto arī kā jautājumu un atbildi kādā neikdienišķā situācijā. [1]

[1] Tiem, kas nezina šo anekdoti, atstāstām kādu tās versiju: “Savā kāzu naktī Černiševskis zvana Dostojevskim un jautā: “Ko darīt?” Tajā naktī Dostojevskis uzrakstīja romānu “Idiots”.” (Red. piez.)

Tomēr atkārtotā intences nopietnība drīzāk vedina domāt par kādu citu mērķi, kura dēļ mākslinieks ir tā nopūlējies, – un meli taču ir tie, kas dažkārt prasa krietnas pūles. Lai gan, no otras puses, izteikti priekšmetiskā formā, šādi meli atmasko paši sevi. (Piebildīšu, ka priekšmetiskā forma uzrāda noteiktu lietojumu, kas ir saistīts ar konkrētu nozīmi, un tā tas ir gan valodā, gan vizuālajā mākslā – lūk, arī atbilde Tilmena novecojušai izpratnei par semantiku.) Iznāk tāds kā meļa jeb pašreferences paradokss. Un izrādās, ka meļa paradokss nav tikai izmantojams bērnudārzā – šeit atļaujos nedaudz paironizēt par Vitgenšteinu, kuram, kā zināms, nebija bērnu, – bet arī, lai radītu estētiski spēcīgu pārdzīvojumu.


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Jāatzīst, ka šajā gadījumā mans raksts nav nedz Armanda Zelča darbu interpretācija, nedz vizuālo tēlu tulkojums verbālā izteiksmē. Drīzāk tas ir izvērsts un pārskatāms apraksts tam procesam, kas noris skatītājā, kurš saprotoši uzlūko šos darbus. [2]


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

[2] Rakstot par meliem, rodas vēlme pašam kaut nedaudz – vismaz kādā nenozīmīgā sīkumā – samelot. Pārlasīju savu rakstu un ievēroju, ka tomēr neesmu spējis izvairīties no šīs tieksmes. Kas ir šie sīkie meli, tas ir zināms redaktorei.