Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Vai māksla spēj melot? 0

Jānis Taurens, filosofs
03/10/2011 

Armanda Zelča izstāde “Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms” skatāma kim? laikmetīgās mākslas centrā līdz 30. oktobrim.

Nejauši satiekot uz ielas izstādes “Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms” autoru, Armandu Zelču, uzdevu viņam šo jautājumu: “Vai māksla spēj melot?” Sekoja atbilde: “Un kā vēl! Drīzāk jādomā, kā māksla spēj būt patiesa.” Es piebildu, ka patiesības jēdziens ir pārāk patētisks, un mūsu īsā saruna beidzās. Taču īstenībā jautājums nebūt nav tik vienkāršs. Meli ir pretēji patiesībai, un jau Aristotelis “Metafizikā” (1011b25) apgalvo: “Teikt, ka esošais nav vai ka neesošais ir, nozīmē teikt nepatiesību; bet teikt, ka esošais ir un neesošais nav, nozīmē teikt patiesību.” To var uzskatīt par vienu no pirmajiem patiesības atbilstības jeb korespondences teorijas formulējumiem. Līdzīgus var atrast Platonam, un arī Aristotelim ir vēl citi, pat precīzāki izteikumi, taču svarīgi, ka no citētā fragmenta izriet, ka meli ir mūsu teiktā, nevis lietu vai lietu stāvokļu īpašība.


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Vizuālā māksla, protams, ir tikusi pielīdzināta valodai, taču arī šajā gadījumā var sastapt asu valodas un mākslas analoģijas kritiku. Pavisam nesen, pāršķirstot 2001. gadā izdotu grāmatu ar intriģējošu nosaukumu (Wittgenstein, Theory and the Arts), kādā rakstā par valodu un glezniecību (Ben R. Tilghman, “Language and Painting”) atradu visai asu autora pasāžu, kurā viņš apgalvo, ka valoda ir angļu, franču vai vācu valoda, ka mākslas pielīdzināšana valodai nozīmētu, ka atsevišķs mākslas darbs ir līdzīgs teikumam mākslas valodā, bet, ka mākslai nepiemīt neviena no divām jebkurai valodai būtiskām iezīmēm – tai nav nedz sintakses, nedz semantikas, kur sintakse palīdz nošķirt jēgpilnas izteiksmes no haotiskām vārdu rindām, bet semantika ar patiesuma jēdziena palīdzību nošķir patiesus apgalvojumus no aplamiem. No teiktā izriet, ka mākslas darbi nespēj melot. Tilmens gan atzīst, ka dažkārt, ja domājam par gleznu kā dokumentāciju, tad varam to aprakstīt kā patiesu, aplamu vai kā melus, taču tie ir atsevišķi gadījumi un tiem var nebūt nekādas saistības ar darba māksliniecisko vērtību un mūsu estētisko vērtējumu.


Izstādes skats. Foto: Ansis Starks

Šāda valodas izpratne, bez šaubām, ir novecojusi, bet vai tas nozīmē, ka apzīmējums “meli” attiecināms uz Armanda Zelča darbiem? Izstādi pavadošajā tekstā divreiz ir minēts vārds “meli” – nosaucot kādu dialoga dalībnieku par meli (par to raksta pats mākslinieks) un aplūkojot meļa paradoksa iespējamo pielietojumu, mācot bērniem secināšanu (to pieminu es). Šo ideju savulaik biju izlasījis kādā Vitgenšteina piezīmē par psiholoģijas filozofiju, ko vēlāk biju ieteicis izstādes autoram. Tā radās ironiskais nosaukums manam nelielajam teksta fragmentam, kas izmantots izstādes aprakstā: “Zelčs, es un bērnudārzs”.