No Andra Eglīša izstādes “Zemes darbi” atklāšanas. Foto: Didzis Grodzs

Izstādes krāsu gamma ir kā arguments par labu pieņēmumam, ka Latvijas ainavas krāsas ir pelēka, brūna, dzeltena, brūngani zaļa, rūsgana, pelēkbrūna utt. Tas savulaik radīja veselu “zemes krāsu” kultu, kas izpaudās arī lietišķajā mākslā, dizainā, interjeros, apģērbā. “Zemes krāsām” bieži piedēvē ne tikai vizuālas, bet arī simboliskas un pat morālas kvalitātes: tās izsakot nacionālo mentalitāti. Nesen, runājoties ar mākslas vēsturniecēm, uzdevu jautājumu, kad šāds uzskats radies, jo ne etnogrāfija, ne latviešu mākslas pirmsākumi tam pamatu nedod. Īsta skaidrība neradās, bet liekas ticami, ka tas varēja notikt pagājušajā gadsimtā, starpkaru periodā, kad tika idealizēta lauku dzīve un konstruēti īpaši “latviski” pašidentifikācijas kodi. Šis koncepts vēlāk ir gan piedzīvojis kulminācijas fāzi atsevišķu talantīgu mākslinieku daiļradē, gan kļuvis par normatīvu, reakcionāru klišeju milzīgajā t. s. “vidējā līmeņa mākslas” masā, kas tagad ik pa laikam tiek izstādīta Rīgas Mākslas telpā.

Andris Eglītis tiecas piešķirt senajam “zemes krāsu” konceptam jaunu, mūsdienīgu skanējumu. Vizuāli tas brīžam izdodas pat ļoti labi – piemēram, man patika glezna, kurā it kā siltas rieta saules apspīdētu ainavu pāršķeļ vēl mazliet siltāka un gaišāka strēle. Arī purva ainavai nav ne vainas. Bet konceptuālais pamatojums ir diskutējams: Eglītis dabā iegūtās krāsvielas izmanto, lai ar tām gleznotu dabu, lai gan skaidrs, ka objekta vizuālā un materiālā reprezentācija diez vai jebkādā veidā ir saistītas. Ja koka lapotni, piemēram, nevar uzgleznot ar augu valsts produktiem, izmantot šim nolūkam, teiksim, mālu, nozīmē to dematerializēt tāpat kā jebkuru citu krāsu. 

Jāatzīmē, ka Eglītis nav vientuļš, mēģinot gleznot ar dabas materiāliem: Kaspars Brambergs, piemēram, lieto smiltis, marmora pulveri un citas vielas gluži abstrakti, bet Arturs Bērziņš zīmē kokus ar pašrocīgi dedzinātu ogli. Bet varbūt Andra Eglīša pieeja būtu salīdzināma ar skaņu mākslinieku darbu, veidojot t. s. skaņu ainavas. Piemēram, skaņa, kas iegūta no strautiņa tecēšanas, nebūt nav tā pati, kas saklausāma ar ausi. Tomēr tieši distance starp abām skaņām rada jaunatklājuma potenciālu klausītāja uztverē. Pārāk atbilstoša kļūst ilustratīva, bet neatbilstoša – pašmērķīgi tehniska. Tāpat ir ar gleznām. 

Lasi arhīvā:
01/10/2011 - Ziņas :: Baltijas jaunie gleznotāji izstādē HangART-7
03/09/2011 - Intervija :: Tīrā zeme – Andris Eglītis
15/05/2011 - Dienas Ducis :: Andris Eglītis