No Andra Eglīša izstādes “Zemes darbi” atklāšanas. Foto: Didzis Grodzs

Zemes krāsu advokāts – Andris Eglītis 0

Vilnis Vējš
02/10/2011

Andra Eglīša (1981) “Zemes darbi” Mūkusalas Mākslas salonā skatāmi līdz 8. oktorbim, 2011

Izstāde, par kuru es rakstu, varbūt nemaz nav tā, kuru redzējāt jūs. Pēc atklāšanas daļa eksponātu esot aizvesti izstādīšanai ārzemēs un to vietā nākuši citi. Tā kā gleznām nav nosaukumu, ir tikai viens kopīgs visai izstādei, grūti identificēt, kas palicis, kas nācis klāt. Prātā tūliņ nāk banalitātes – izstāde ir mainīga kā pati zeme utt.

Ar banālām asociācijām izstādes apmeklējumā bija jākaujas vairākkārt. Daļai iemeslu devis mākslinieks, daļa uzrodas pašas. Laikmetīgās mākslas kontekstā tās veido zināmu spriegumu skatītāja jutekļos un prātā, liekot uzdot neatbildamus jautājumus. Skatīti tradicionāli, liek novilkt: kur latviešu mākslinieks, tur zemes krāsas, ainava un sentiments. 


Glezna no sērijas “Zemes darbi”, 2011

Andris Eglītis izstādē sevi parāda kā īstu zemes cilvēku (vēl viena banalitāte klāt!) – darbi ir smagi, izgatavoti no dēļiem un dubļiem, glezniecība tajos ieviesusies kā smaga fiziska darba nospiedums. Krāsa vietām klāta fakturēti, izceļot fizisku pieskārienu nozīmi. Tikpat vieliska un “svarīga” ir skulpturālā instalācija. Tīri formālā ziņā tas, salīdzinot ar iepriekšējām Eglīša izstādēm, ir ieguvums – liekas, mākslinieks jūtas vairāk “savā ādā”, nekā darinot gludas urbānās ainavas vai modē nākušās mazās glezniņas. Turklāt dabiskie materiāli, kuru izmantošanu mākslinieks vairākkārt uzsvēris koncepcijas izklāstā, veido ierobežotu krāsu gammu un nepieļauj “jēlus”, pliekanus krāsu salikumus, kas bieži vien iezagās viņa līdzšinējos darbos. Tomēr, tikko sākas runa par kolorītu, neiztikt bez gaumes problemātikas un nosacījumiem, kas to veido.