Ala Younis (Kuveita, 1974) “Alvas zaldātiņi / Tin Soldiers”, 2011. Foto: Ēriks Bože

Lai arī biennāles formāts veidots kā puzlis, kurā solo izstādes mijas ar grupas izstādēm, ekspozīcijā dominē diezgan viendabīgs koptonis, ko varētu nodēvēt par mazo žestu pinumu. Ne tikai formas ziņā dominējošie minimālie risinājumi, “rokdarbi”, mazformāta objekti, zemsvītras piezīmes rada šo sajūtu. Mazie žesti pretnostatījumā “lielajiem” nemēģina pārsteigt, provocēt, uzdot jautājumus, nevēlas, lai visi tos pamana, un nemēģina neko ietekmēt. Var citēt Gonsalesa-Torresa retoriku “Es neesmu autoritātes balss. Es varu kļūdīties”, kurai “pazemīgi” seko arī izstādes veidotāji.


Ardmores Keramikas mākslas studijas objekti. Foto: Ēriks Bože

Kuratori jau iepriekš brīdina, ka nemēģinās aptvert visas pasaules mākslas norises, bet pievērsīsies sev vairāk zināmajām teritorijām – Latīņamerikai un Vidējiem Austrumiem. Rezultātā šī atlase rada tādu kā draugu klubiņa iespaidu, kurus vieno kopīgas references un vēsture. Piemēram sadaļā “Pase”, kas tiecas aktualizēt jautājumu par indivīda pārvietošanās ierobežojumiem starp politiskajām un nacionālajām robežām, izteiksmes ne-brīvību autoritārajos režīmos, man akūti pietrūka vismaz kāda Austrumeiropas mākslinieka, kuram šīs sensitīvā tēma veido radošā procesa kodolu. 


Hank Willis Thomass (Āfrika, ASV, 1976) “Vieta, ko saukt par mājām (Amerika–Āfrika) / A Place to Call Home (America– Africa”, 2009Foto: Ēriks Bože

Atkal atsaucoties uz Gonsalesu-Torresu, var apgalvot, ka jebkura estētika var būt politiska – atkarībā no tās ģeogrāfiskā un politiskā konteksta, pasūtītāja un interpretētāja. Kā piemēru viņš min četras krāsas – sarkanu, baltu, melnu un zaļu, kuru salikums ir stingri aizliegts Izraēlas armijā okupētajā Palestīnas teritorijā. Pieņemu, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem vēl atmiņā palikusi sarkanbaltsarkanā krāsu salikuma cenzēšana Padomju varas gados.