Atteikšanās daba: grupas skate Tartu
Elīze Tīkmane
29/09/2011
Izstāde “Atteikšanās darbības. (Tostarp) bēgt, sapņot, atkārtot, novērot / Acts of Refusal. Fleeing, Dreaming, Repeating, Watching (Among others)” Tartu mākslas namā skatāma līdz 16. oktobrim.
Prātā pārcilājot Tartu festivāla ART IST KUKU NU IT ietvaros atklātās grupas izstādes “Atteikšanās darbības. (Tostarp) bēgt, sapņot, atkārtot, novērot” iespaidus, pirmajā brīdī šķiet, ka tā vienaldzīgi aizmirsusi (vai varbūt atteikusies?) man ko pavēstīt. Un, ja ekspozīcijas kuratores – Elēna Blūmenšteina un Katrīna Meijere (Ellen Blumenstein, Kathrin Meyer, galerija The Office, Berlīne), un daži mākslinieki būtu atteikušies mazliet vairāk pavēstīt par izstādītajiem darbiem un to autoriem, tad, iespējams, šī atsvešinātības sajūta augtu augumā, līdz mans prāts vispār atteiktos šo izstādi atcerēties.
Kā savdabīgs atgādinājums un ceļa zīme kalpo no Tartu līdzpaņemtais plakāts ar neveikli vilktiem vārdiem: “Ärge uskuge tõde”, kurš, starp citu, rotā arī Tartu mākslas nama (izstādes norises vieta) galveno fasādi. Libijas Kastro (Libia Castro, Spānija, 1969) un Olafura Olafsona (Ólafur Ólafsson, Islande, 1973) radītais plakāts, kas latviski būtu tulkojams kā “netici patiesībai”, ir daļa no lielāka projekta, kurš pirmo reizi notika 2004. gadā Roterdamā. Skatītājiem ir iespēja savā īpašumā iegūt plakāta kopiju un skatīt video, kas rāda kadrus no Roterdamā veiktās akcijas, kur milzu zīme ar jau minēto saukli (oriģināli nīderlandiešu valodā) diezgan teatrālā veidā tika uzstādīta bez stingrās municipalitātes atļaujas. Šis projekts sākotnēji reprezentē atteikšanos pakļauties pārvaldes noteikumiem, vienlaikus izvaicājot patiesības patiesīgumu, tās eksistenci vai atkarību no ticības akta.
Līdzīga vēršanās pret noteikumiem vērojama Evas Labotkinas (Eva Labotkin, Igaunija, 1982) darbā “Aizmigšana IKEA gultā / Falling asleep in IKEA Bed”, kurā māksliniece no Igaunijas dodas uz Stokholmu, lai aizmigtu IKEA mēbeļu preču veikalā. No vienas puses aizmigšana veikalā/sabiedriskā telpā darbojas kā protests pret normām un sabiedrības ieražām – atļauties gulēt sabiedriskā telpā var tikai bezpajumtnieki vai mazi bērni, pretējā gadījumā šāda rīcība labākajā gadījumā tiek uztverta ar pasīvu nosodījumu no “līdzbiedru” puses, sliktākajā – var beigties ar sabiedriskās kārtības sargu starpniecību.
Bet, raugoties no psiholoģijas viedokļa, miegs var tikt izmantots arī kā izvairīšanās tehnika – vienkāršākais veids kā “atslēgties” no netīkama laika un dzīves rituma.
Zināmu devu realitātes un iespēju gaisināt ilūzijas piedāvā Lauras Tūts (Laura Toots, Igaunija, 1986) video darbs “Apkārtgriezties / Turnaround”, kas, jāatzīmē, ir izstādē viens no retajiem darbiem, kura vizuālās izteiksmības impulsi viegli transformējas skaidrās idejās. Kamera fiksē lidmašīnu – gaisa kuģi – no iekšpuses un ārpuses, – centimetru pa centimetram tiek izstāstīta pogu, virsmu un dzinēju funkcija. Pieaug draudīgais pirmspacelšanās troksnis, kas labi pazīstams ikvienam, kurš kaut reizi ir lidojis ar lidmašīnu. Lēnām, pamazām tiek pārbaudītas salona gaismas, redzami tukšo sēdvietu tuvplāni, pilota kabīne, pogas, kloķi un rādītāji. Un pēkšņi kļūst baisi, jo top skaidrs, ka viss nav tik vienkārši – lidojums nav tik vien kā pārvaramas ciešanas noteikta laika nogriežņa ietvaros, kas palīdz ātrāk pārvarēt Zemes telpas īpatnības. Lidmašīna ir racionālu detaļu sistēma, kas lidošanas aktam piešķir jaunu nozīmi. Viens pēc otra galvā dzimst jautājumi: kurp dodos? kāpēc? un galvenais – kā? Vienmēr lidojot pārņem sajūta, ka atrodieskādā starptelpā un gluži viens. Kādas vispār ir atteikšanās iespējas, esot augstu gaisā?
Atsaukšanās uz pārvietošanos, gan jau citādā dimensijā, parādās Flo Kasearu “Igauņu sapnī / Estonian Dream” – video, kas veidots no lietotājas Texasgirly1979 ievietotajiem videodienasgrāmatas materiāliem, kuri publicēti vietnē youtube.com. Īsi ieskicējot, tiek cilāta tēma, kas Baltijas reģionā savā ziņā jau kļuvusi par banalitāti – joprojām aktuālā iedzīvotāju aizbraukšana. Stāsts gan vairāk vēstī par ilgošanos pēc mājām (ļoti banālā, kā katalogā raksta ART IST KUKU NU UT kuratore Raela Artel (Rael Artel), “pat apkaunojošā veidā”). “Meitenei, kura ir pieņemta/akceptēta “amerikāņu sapnī”, ironiskā kārtā par sapņu zemi ir kļuvusi Igaunija.” Kāda veida atteikšanās ir aizbraukšana? Efektīva? Neefektīva? Kādā līmenī? Pret ko vērsts atteikšanās akts?
Arno Levina (Arno Levin) izstādītās instalācijas, kas veido neapdzīvotu uzvaras pjedestālu formu, sasaucas ar jau minēto “Ärge uskuge tõde” plakātu. Pārliecinoši notiek veiksmes un patiesību kategoriju apstrīdēšana. Šīs kategorijas ir apskatītas ārpus ikdienas konteksta, izdalītas no indivīda un sabiedrības, un notiek to šķietama objektivizācija, kas tikai uzsver to difūzo dabu.
Turpinot uzdot jautājumus un domājot par izstādes plašāko kontekstu, gribas vaicāt: Vai atteikšanās ir tikai stūrgalvīgs protests protesta pēc, vai apzināta un mērķtiecīga vēršanās pret iekārtu? Vai atteikšanās rezultativitāte ir atkarīga no mērķtiecības? Un galu galā – kāpēc atteikties?
Šķiet, ka izstādē notiek sava veida autsaiderisma propaganda – gandrīz katrs darbs ir noslēdzies savā čaulā, mikrokosmā, un “līst laukā no savas alas” nemaz negrasās. Tiek akcentētas “ikdienas mazās darbības”, kuras lielākā vai mazākā mērā izpilda ikviens, un pārvērstas par “kaut ko lielu”. Ikdienas mazie protesti – iekļauties kādā sociālajā grupā, izlauzties no citas (Tehching Hsieh), apstrīdēt atsevišķu lietu dabu (Libia Castro & Ólafur Ólafsson, Arno Levin), pieņemt kaut ko par pašsaprotamu (Barthol Lo Mejor), sacerēt mazos stāstus (Jos de Gruyter & Harald Thys), piešķirt nozīmi nebūtiskajam (Martijn in’t Veld) – ir dažāda veida “atteikšanās”. Ne jau kādas milzu izmaiņas pasaulē tas rada, bet izkrāšļo dzīvi. Pretēji pozicionētajam – atteikšanās nav nekāds askētisma akts. Jāatzīmē, ka izstādes kopskatā, kur pārstāvēts diezgan bagāts nacionalitāšu un vizuālo mediju loks, citu starpā ar aktualitāti un spēju sasniegt skatītāju izceļas tieši igauņu mākslinieku darbi. Izstāde “Atteikšanās darbības. (Tostarp) bēgt, sapņot, atkārtot, novērot” izvirza virkni jautājumu, kuru kopskaits krietni pārsniedz sniegto atbilžu skaitu.
