Foto: Gabriela Liivamägi

Turpinot uzdot jautājumus un domājot par izstādes plašāko kontekstu, gribas vaicāt: Vai atteikšanās ir tikai stūrgalvīgs protests protesta pēc, vai apzināta un mērķtiecīga vēršanās pret iekārtu? Vai atteikšanās rezultativitāte ir atkarīga no mērķtiecības? Un galu galā – kāpēc atteikties?

Šķiet, ka izstādē notiek sava veida autsaiderisma propaganda – gandrīz katrs darbs ir noslēdzies savā čaulā, mikrokosmā, un “līst laukā no savas alas” nemaz negrasās. Tiek akcentētas “ikdienas mazās darbības”, kuras lielākā vai mazākā mērā izpilda ikviens, un pārvērstas par “kaut ko lielu”. Ikdienas mazie protesti – iekļauties kādā sociālajā grupā, izlauzties no citas (Tehching Hsieh), apstrīdēt atsevišķu lietu dabu (Libia Castro & Ólafur Ólafsson, Arno Levin), pieņemt kaut ko par pašsaprotamu (Barthol Lo Mejor), sacerēt mazos stāstus (Jos de Gruyter & Harald Thys), piešķirt nozīmi nebūtiskajam (Martijn in’t Veld) – ir dažāda veida “atteikšanās”. Ne jau kādas milzu izmaiņas pasaulē tas rada, bet izkrāšļo dzīvi. Pretēji pozicionētajam – atteikšanās nav nekāds askētisma akts. Jāatzīmē, ka izstādes kopskatā, kur pārstāvēts diezgan bagāts nacionalitāšu un vizuālo mediju loks, citu starpā ar aktualitāti un spēju sasniegt skatītāju izceļas tieši igauņu mākslinieku darbi. Izstāde “Atteikšanās darbības. (Tostarp) bēgt, sapņot, atkārtot, novērot” izvirza virkni jautājumu, kuru kopskaits krietni pārsniedz sniegto atbilžu skaitu.