(Fragments) Andris Vītoliņš. Nacionālie dārgumi. 2010

Sapņi un drupas 0

Jana Kukaine
22/09/2011

Andra Vītoliņa izstāde „Plastmasas vitamīni” galerijā „Alma” apskatāma no 2011. gada 8. septembra līdz 21. oktobrim.

Cilvēks ir diezgan muļķīgs radījums, viņam ir slikta gaume un vāji attīstīta spriestspēja, turklāt viņš lāgā nespēj apzināties savas vēlmes, vēl mazāk spēj paredzēt kādas rīcības sekas.

Ar šādu paskarbu apgalvojumu nāk klajā Andra Vītoliņa izstāde „Plastmasas vitamīni”, kas parāda kādas rožainas nākotnes nepievilcīgās atliekas – ambiciozos, taču līdz galam nerealizētos arhitektūras objektus. Tiesa, veids, kādā tas tiek darīts, ir ne mazāk rožains – ja tā izskatās utopijas bojāeja, tad tas šķiet tīri pieņemami. Izstāde, mākslinieka iecerē tomēr būdama sociāli aktīva un nesdama kritisku vēstījumu, ir tikpat lielā mērā laikmetīga, kā parādība, ko tā aplūko. Šķiet, mākslinieks grib teikt: sintētiski ir jūsu vitamīni, sintētiski ir jūsu sapņi, un tādas ir arī manas gleznas. Citiem vārdiem, šī māksla ir gandrīz pilnībā saplūdusi ar savu objektu, darbu kritiskais vēstījums – ar pašu kritizējamo, un ir radies savdabīgs hibrīds, kas varētu saukties „21. gadsimta Latvija, pamestie jaunie projekti un Andra Vītoliņa glezniecība”. 

Darbi demonstrē interesi par priekšmetiem, kas klasiski uzskatāmi par glezniecībai neraksturīgiem, taču laikmetīgās mākslas kontekstā to atainošana kļuvusi jau par noteiktu tradīciju. Proti, šoreiz runa ir par dažādām būvkonstrukcijām, kas ir neglītas un pilsētvidē nepieņemamas, taču mākslinieks šos priekšmetus ir estetizējis, tādējādi padarījis par ievērības cienīgiem, interesantiem un savā ziņā pat vērtīgiem. Aplūkojot darbus, prātā ienāk doma, ka varbūt tiešām šīs būves ir apveltītas ar savdabīgu skaistumu. Tāpēc izstāde atstāj pretrunīgu iespaidu – lai arī iecerēti kā sociāli kritiski, darbi ir drīzāk vispārīgi un nosacīti, tāpēc zaudē jebkādu tiešu saistību ar realitāti un kritiskais vēstījums nav nolasāms.  


Rotaļu laukumiņš bērniem. 2010

Trauslās saites ar sociālo un vēsturisko situāciju mākslinieks ir stiprinājis, izvēloties daiļrunīgus darbu nosaukumus, piemēram, „Sapņu mājas” vai „Rotaļu laukumiņš bērniem”.  Kā to varēja paredzēt, gleznās nav attēlots nekas no tā, ko burtiskais nosaukums varētu solīt.