Sapņi un drupas
Jana Kukaine
22/09/2011
Andra Vītoliņa izstāde „Plastmasas vitamīni” galerijā „Alma” apskatāma no 2011. gada 8. septembra līdz 21. oktobrim.
Cilvēks ir diezgan muļķīgs radījums, viņam ir slikta gaume un vāji attīstīta spriestspēja, turklāt viņš lāgā nespēj apzināties savas vēlmes, vēl mazāk spēj paredzēt kādas rīcības sekas.
Ar šādu paskarbu apgalvojumu nāk klajā Andra Vītoliņa izstāde „Plastmasas vitamīni”, kas parāda kādas rožainas nākotnes nepievilcīgās atliekas – ambiciozos, taču līdz galam nerealizētos arhitektūras objektus. Tiesa, veids, kādā tas tiek darīts, ir ne mazāk rožains – ja tā izskatās utopijas bojāeja, tad tas šķiet tīri pieņemami. Izstāde, mākslinieka iecerē tomēr būdama sociāli aktīva un nesdama kritisku vēstījumu, ir tikpat lielā mērā laikmetīga, kā parādība, ko tā aplūko. Šķiet, mākslinieks grib teikt: sintētiski ir jūsu vitamīni, sintētiski ir jūsu sapņi, un tādas ir arī manas gleznas. Citiem vārdiem, šī māksla ir gandrīz pilnībā saplūdusi ar savu objektu, darbu kritiskais vēstījums – ar pašu kritizējamo, un ir radies savdabīgs hibrīds, kas varētu saukties „21. gadsimta Latvija, pamestie jaunie projekti un Andra Vītoliņa glezniecība”.
Darbi demonstrē interesi par priekšmetiem, kas klasiski uzskatāmi par glezniecībai neraksturīgiem, taču laikmetīgās mākslas kontekstā to atainošana kļuvusi jau par noteiktu tradīciju. Proti, šoreiz runa ir par dažādām būvkonstrukcijām, kas ir neglītas un pilsētvidē nepieņemamas, taču mākslinieks šos priekšmetus ir estetizējis, tādējādi padarījis par ievērības cienīgiem, interesantiem un savā ziņā pat vērtīgiem. Aplūkojot darbus, prātā ienāk doma, ka varbūt tiešām šīs būves ir apveltītas ar savdabīgu skaistumu. Tāpēc izstāde atstāj pretrunīgu iespaidu – lai arī iecerēti kā sociāli kritiski, darbi ir drīzāk vispārīgi un nosacīti, tāpēc zaudē jebkādu tiešu saistību ar realitāti un kritiskais vēstījums nav nolasāms.
Rotaļu laukumiņš bērniem. 2010
Trauslās saites ar sociālo un vēsturisko situāciju mākslinieks ir stiprinājis, izvēloties daiļrunīgus darbu nosaukumus, piemēram, „Sapņu mājas” vai „Rotaļu laukumiņš bērniem”. Kā to varēja paredzēt, gleznās nav attēlots nekas no tā, ko burtiskais nosaukums varētu solīt.
Savukārt „Procesuālā arhitektūra”, „Nacionālie dārgumi” vai „Ilgtermiņa investīcijas” ir spēle ar saukļiem un kultūras idiomām – mākslinieks parodē nopietnu sarunu par arhitektūru, lai parādītu, pie kā šīs sarunas ir novedušas. Diezgan asas ir arī mākslinieka rakstītās nelielās, asprātīgās pasāžas, kur vēl skaļāk ieskanas ironija un zobgalība. Šie teksti man patīk, tie ir jocīgi un nedaudz nesakarīgi. Vītoliņš uzstājas kā patiesības rupors, turklāt zīmīgi, ka pats atzīst, ka viņam jau sen viss bijis skaidrs, tikai, redz, diletantiskie pilsētplānotāji viņā nav klausījušies. Ko lai dara, mākslinieki reizēm ir iedomīgi.
Nacionālie dārgumi. 2010
Sabiedrības prātu vienmēr jaukuši dažādi mīti, un gluži dabiski, ka laiku pa laikam kāds mīts atmirst vai tiek atmaskots. Šis process Vītoliņa izpildījumā gūst pat nedaudz traģisku nokrāsu. Tas, ka prestižie un dārgie sapņu ciemati izrādījušies vien „bezgaumīgi krāsu namiņi”, vēl ir tīrais sīkums. Vītoliņš atļaujas daudz lielāku vaļsirdību, kas, iespējams, sagādās kādu nepatīkamu brīdi gan šo utopisko projektu autoriem, gan lētticīgajiem ļautiņiem, kas tajos vēlējušies dzīvot. Kur reiz bija vīzija par veselīgu un laimīgu dzīvi, tagad, kā norāda Vītoliņš, ir „degradēta vide bez infrastruktūras”, toties ar augstu alergēnu līmeni. Skumji ir tas, ka cilvēku naivumā nekā slikta jau nav bijis, kā vien sapnis par batutiem, kur pēcnācējiem jautri lēkāt, un neizsīkstošiem ienākumiem. Nu jā, protams, arī vēlme nopelnīt.
Ilgtermiņa investīcijas. 2010
Daudzo utopiju vietā slejas nemīlīgas konstrukcijas, kas debesīs raida savu vertikāļu asos galus un ir klajā pretrunā ar iztēloto mājīgumu un drošību. Ne velti mākslinieks šos veidojumus sauc par „drupām” – tie drīzāk asociējas ar dzīves beigām, ne jaunu sākumu. Vai – tikpat labi – tie varētu būt kapakmeņi, kas drūmi izrobo daudzu pilsētu ielu sejas un piepilsētas.
Atšķirībā no īstajiem graustiem, šīs „jaunlaiku drupas” ir ar citu nozīmi, tie ir, izsakoties poētiski, salnas skarti ābeļziedi. Vītoliņš mūsdienu „drupu” problēmu vispārina līdz valsts līmenim, notiekošo saucot par „sistēmu” un, piemēram, Rīgu raksturojot kā „degradētu pilsētu”. Skaidrs, ka šāda nostāja ir pārspīlēta, taču tāpēc atstāj jo liekāku iespaidu. Galu galā nevar apšaubīt, ka ne jau visi jaunie projekti ir nepraktiski un estētiski nepieņemami, taču „jaunlaiku grausti” tādi ir bez izņēmuma.
Papētot Andra Vītoliņa radošo biogrāfiju, var redzēt, ka „plastmasas vitamīni” likumsakarīgi izriet no iepriekšējo darbu tematikas.
Aizraušanās ar dažādu mehānismu un rūpniecisku konstrukciju gleznieciskajām iespējām mākslinieku novedusi pie tā, ka minētie objekti tiek tēloti tik jutekliski, it kā tie būtu saulrieti vai puķes. Intonācija, kādā runā vai glezno (pieņemot, ka arī glezniecība ir runas veids), vienmēr ietekmē attieksmi pret teikto, tāpēc, par spīti nopietnajai izstādes koncepcijai, pašas gleznas īsti neparāda „iešausim sev kājā” principu, ko Vītoliņš iesaka pilsētu plānotājiem, lai sasniegtu efektu „vēl ātrākā laika nogrieznī”.
Darbos dominē spilgta krāsu palete un eksperimenti ar plakņu, horizontāļu un vertikāļu ritmiem. Apaļais darbu formāts šķiet diezgan veiksmīgs, lai tēlotu taisnstūra arhitektūru, tas izstādei piešķir kādu liriskāku vaibstu. Gleznas ir dinamiskas, to vizuālais risinājums bieži sasaucas ar konstruktīvisma darbiem, un vienlaicīgi statiskas, jo attēlo konstrukcijas, kuru nepabeigtībā ir kaut kas no mūžības. Vēja ģeneratori ir sastinguši gan tiešā, gan pārnestā nozīmē; darbi virzās pretī nākotnei, bet stūrgalvīgi turas pie pagātnes.
Lielceļš uz debesīm. 2011
Zeme ir rozā, bet debesis – zaļas, un tas palīdz abstrahēties no lokālā konteksta, no „politikas” un „sistēmas”. Darbi, kas, manuprāt, ir īpaši izdevušies, piemēram, „Lielceļš uz debesīm”, šo nosacītību vispārina un nāk klajā ar kaut ko līdzīgu pētījumam par cilvēka dzīves telpu, kārtu kārtām atsedzot viņa mājokļa uzbūves elementus, kur, izrādās, viss ir tik līdzīgs visam: viens dzīvoklis uz mata tāds pats kā otrs, 21. gadsimta būve atkārto to pašu algoritmu, kas raksturo padomju arhitektūras nepabeigtos veidojumus.
Droši vien šī izstāde patiešām ir arī par to, ka viss plūst, tomēr nekas nemainās. Ja arī cilvēks ir muļķīgs radījums, tomēr viņa pieļautās kļūdas var iedvesmot māksliniekus, tādējādi daudz ko attaisnojot.
Andris Vītoliņš. Bez komentāriem. 2011
