JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook

No daudzajiem objektiem, kas daļēji varētu pretendēt uz postformālisma laikmetā transformēto “tēlniecības” apzīmējumu, minēšu tikai liepājnieka Andra Prigačeva “12 pagātnes kastes nākotnei” (Aigars Bikše un Ivars Drulle, kuri arī piedalās šajā izstādē, ir krietni zināmāki ar citiem, varbūt pat labākiem darbiem). Arī šeit kaut kas no Jana Švankmaijera “Alises” lellīšu radītā šausmu un komisma savienojuma liek atbrīvot valodu no stereotipiem, tos kā mazas figūriņas – pārnestā nozīmē – saliekot kopā vienā melnā kastītē. Piemēram, “Barības ķēde” varētu būt ironiska parafrāze par Demjēnu Hērstu, bet dzīvnieku figūriņas “Indiešu porno vakarā ar Spaidermenu” pat varētu atgādināt “Vēja vītolos” personāžus, ja vien kastes stūrī necepinātos uz iesma uzdurts Spaidermens (piebildīšu, ka “stereotipi” šeit nozīmē noteiktu vārdu noteiktu lietojumu).

Nobeigt gribētu ar vārdu, ar kuru sāku – “terorists”. Arī šoreiz vārda nozīmi nosaka tēls, ko darinājis Amsterdamā dzīvojošs turku mākslinieks Ahmets Oguts. Darbs saucas “Atjautības uzdevums par upes šķērsošanu” (tiem, kas no bērnības neatceras šādus uzdevumus, kur laivā pāri upei jāpārceļ visai raiba kompānija, pastāvot vairākiem ierobežojumiem attiecībā uz laivas ietilpību, kāpšanu vienā laivā un palikšanu krastā, iesaku pavingrināties 11. Saeimas koalīcijas veidošanas spēlē), un Ahmeta Oguta izzāģētā terorista figūra – bez spridzinātāja pašnāvnieka vēl darbojas kareivis, suņi, meitene utt. – atgādina simpātisku pavecāku darba rūķi ar ūsiņām... Bet varbūt – ak šausmas! – esmu kļūdījies un nepareizi identificējis teroristu?

Varētu jautāt, kā šīs lingvistiskās korekcijas mūsu runas paradumos – precīzāk, to iespēja, jo tā būtu mana ad hoc hipotēze, ka pat neliels jauns valodas lietojuma paraugs, to saprotoši pieņemot, spēj mainīt iesīkstējušas valodspēles – sasaucas ar izstādes pamattēmu, par kuru ir pasludināta nākotne? Droši vien tikai tā, ka iezīmē – darbiem dažkārt darbojoties pretēji autoru intencei un neatkarīgi no to kvalitātes – jaunu valodspēļu iespējas. Tikai tās ir visai nenoteiktas iespējas, jo, kā to savulaik pamanījis Aristotelis, jāšaubās, vai mūsu tagadnes izteikumi par nākotni (kaut vai tikai par rītdienas jūras kauju – De Int. 9, 19a29–35) šodien ir patiesi vai aplami. Patiesi vai aplami var būt tikai pagātnes nospiedumu attēli un, ja nākotnes ainas, tad tikai tās, kas īstenībā aplinkus apraksta pagātni. Šeit varētu citēt Nabokovu, ka “nākotne ir tikai otrādi apgriezts pagājušais”, ja vien to savulaik jau nebūtu izdarījis Roberts Smitsons. Daļa mākslinieku šajā “nākotnes” izstādē tiešām ir pievērsusies pagātnei kā kaut kam drošākam, bet viņu darbu atbilstību izstādes koncepcijai “glābj” tas, ka vārdi, kas apraksta pagātni un kas tajā lietoti noteiktā veidā, var tikt atšķirīgi izmantoti nākotnē. Es vēlētos, lai to lietojumu noteiktu jauna gramatika.