Taču mēs esam piezemētāka tauta, tāpēc labāk pievēršamies kaut kam zināmākam – nesenajai padomju pagātnei ar tās artefaktu (cilvēku priekšstatu un lietu) līdz mielēm izgaršojamajam, gribas teikt, vieliskumam. Jā, pat cilvēku priekšstati var būt vieliski, kā tas redzams Aijas Bley videoinstalācijā “Komunisti”. Bijušo komunistu izteikumi ir vienkārši, pat banāli, līdzīgi kā skrienošais uzraksts “Mūsu mērķis – komunisms”. Paši tēli šķiet sastinguši kā fotogrāfijā, vien acu samirkšķināšana un mainīgie Igora Masļeņņikova seriāla par Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu kadri fonā esošajā televizorā nodod videokameras klātbūtni, bet nofilmētā vide savienojumā ar veco cilvēku nekustīgumu piešķir viņu teiktajam, kas uzrakstu veidā parādās uz ekrāna, eksistenciālu jēgu. (Truisms, kas raksturotu šo situāciju, skanētu: “Mūsu maldi mums ir svarīgāki par jūsu patiesību”, un maldiem šeit ir nostaļģijas aromāts.)

Savukārt Katrīna Neiburga sev raksturīgajā manierē uz vairākiem ekrāniem stāsta par bijušo Preses namu. Mēs redzam pamesto augstceltni, un tajā dažādi cilvēki (daļa no tiem ir labi pazīstami – Inese Zandere, Pēteris Bankovskis, Sarmīte Ēlerte), pastaigājoties pa gruvešiem, stāsta par telpām, notikumiem un padomju laika mediju spēles noteikumiem. Darbs iedarbojas, pateicoties attēlotajai ēkas pamestībai, arī dokumentālajiem kadriem (arhitektūras teorijas tēze apgalvo, ka vēsturiskā nozīme saglabājas vien pamestās pilsētas teritorijās) un tādām bijušo darbinieku frāzēm kā “Tur bija avīžu cehs”, “Man pretī bija Janaitis...”, “Te bija...”. Katrīnas Neiburgas videodarbi, kas bieži darbojas kā pētījumi, var dot labāku vai sliktāku rezultātu atkarībā no pētījuma priekšmeta, un šis “priekšmets”, tas ir, Preses nams, ir īpaši piemērots viņas izvēlētai metodei. Darbs būtu jāredz arhitektiem, lai viņi saprastu, ka arhitektūra nav tikai atsevišķa ēka, bet arī cilvēki un viņu stāsti, vai, izmantojot Migela de Unamuno vārdus, “ielas veido kaut ko līdzīgu pinumam, kurā krustu šķērsu klājas skaudības un iekāres, nicinājuma un līdzjūtības, mīlestības un naida skatieni” (atvainojos par atkārtotu šā citāta izmantojumu savos rakstos).

Glezniecībā divus pretējus polus pārstāv Arturs Bērziņš un Miķelis Fišers. Arturs Bērziņš liek citādāk palūkoties uz to, kā varētu lietot vairākus temporālus terminus. Darbi ir sakārtoti pāros: māksliniekam raksturīgā pēc fotogrāfijas veidotā glezniņa un uzgleznots visos pāros vienāds teksts: “Ceturtajā jūlijā / plkst. 14:00:04–14:00:05 / sēdēju parkā uz sola / bija silti / skatījos grāmatā.” Jāsāk domāt: ko nozīmē vārdi “mirklis” vai “viena sekunde”? Artura Bērziņa atbilde ir falsifikācija – nav iespējams tvert acumirkli, vienlaicīgi (ko nozīmē “vienlaicīgi” – tas būtu jautājums, ar atsauci uz Einšteinu) skatoties grāmatā, kurā redzama Dišāna darbnīca, un ievērot, kā “krūms viegli sakustējās un iešalcās lapas”, ka “lidoja irsis” un vēl daudzas citas lietas. Var teikt, ka tā ir jauna metafizika, kas izmainīs mūsu valodu (iespējamo pasauļu teorijas būtu vēl viens piemērs metafizikas atdzimšanai un tās sajūgumam ar mūsu valodu).

Miķelis Fišers izmanto pavisam atšķirīgu glezniecību un citus vārdus – tie ir ar masu mediju ziņu uzkrauto slodzi apgrūtināti vārdi, kas, piemēram, izmantoti šādā gleznas nosaukumā: “Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai jaunās Švābijas velvju zālē”. Nosaukums ar neslēptu ironiju atgriež normālā apritē vārdus, no kuriem citkārt vairāmies. Atšķirīgs – literārāks – paņēmiens būtu, izmantot tos kādā anekdotē, bet vai gan kā anekdote neskan arī citu Fišera gleznu nosaukumi, piemēram: “Specvienība no Simona Vīzentāla centra ekspedīcijā uz Zirnekļu planētas”? >>