JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook

Domāju, ka daudziem izstādes apmeklētājiem atmiņā būs palicis austriešu mākslinieku darbs “Peļu pils”, kas ir iecerē vienkāršs un vizuāli valdzinošs – videoekrānā mēs redzam, kā peles apēd savu māju, kas izveidota kā makets mērogā 1:10 (tas nozīmē, ka klubkrēsls ir saliekams, piemēram, no tostermaizes šķēlēm). Ironiski pasmaidot, var teikt, ka austriešu mākslinieki ir nofilmējuši to, kas notiktu, ja pazīstamais 70. gadu konceptuālists Gordons Mata-Klarks savas intervences arhitektūrā būtu uzticējis veikt milzu pelēm. Tādējādi tiek apvērsts pazīstamais teiciens “Mans nams – mana pils”, kas redzams uz kāda nama sienas Marijas ielā (arhitekti Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube, 1905. gads), un mēs no lepniem kungiem, kādi vismaz domās bijām latviskās pašapziņas rītausmā, kļūstam par sava vēdera jeb alkatības vergiem, protams, ja ļaujamies šai identifikācijai ar pelēm.

Latvieši ir lepna, lai arī maza tauta (ideālā nākotnē mums vajadzētu teikt: “Latvijas tauta...”), un, satiekoties diviem latviešiem (Latvijas iedzīvotājiem), vienmēr atrodas kāds trešais, ko abi pazīst. Tas varbūt ir pārspīlējums, toties reālāka šķiet Leonarda Laganovska “6 rokasspiedienu teorija”, ko viņš šoreiz attiecina uz Natālijas Draudziņas ģimnāzijas absolventiem. Izstādes atklāšanā, kad darbs “Natālijas Draudziņas ģimnāzijas sejgrāmata” vēl nebija pabeigts un istabā aiz durvīm ar uzrakstu “Datori. 12. kabinets” bija vien puscaurspīdīgas plastikāta starpsienas, kas veidoja sešus paralēlus gaiteņus, es iztēlojos, ka katra gaiteņa galā stāvēs pats Leonards un ar katru rokasspiedienu tuvinās mani un citus apmeklētājus šīs skolas beidzējiem. Realizētais darba variants ar absolventu izdrukām, fotogrāfijām un apmeklētāju komentāriem uz krāsainām kvadrātveida lapiņām, saucot to par “sociālā tīkla pārnesumu no interneta vides telpā un laikā”, šķiet krietni neinteresantāks. Es tomēr būtu gribējis mainīt vārdu “rokasspiediens” un “sociālais tīkls” nozīmes, ar pirmo saprotot cilvēcisku tuvumu katram Latvijas iedzīvotājam, ar otro – fizisku rokasspiedienu, nevis pirkstu tuvināšanu pieskārienjutīgam ekrānam.

Šeit varbūt kāds saklausīs skumju vai pat pesimistisku intonāciju, uz kādu varētu vedināt arī kas cits, piemēram, vārds “vecumdienas”. Taču Kristapa Grundšteina pseidopētījums (attiecībā uz nākotni salikteņa pirmā daļa jāsaprot pozitīvi, bet par to – šī raksta nobeigumā) drīzāk to padara par kaut ko iekārojamu. Jauni cilvēki – kāds ķīmiķis, modele, grafiskais dizainers u. c. – mums stāsta par saviem plāniem vecumdienās. Rīgai jākļūst par pilsētu, “kur novecot!” – vai nav jauks un optimistisks sauklis (gandrīz visi reklāmas saukļi skan optimistiski), turklāt tas padara par sinonīmiem tādus vārdus kā “vecumdienas” un “torte mūža galā”.

Mēs, protams, spējam šad tad paraudzīties uz dzīvi ar ironiju un sakām: “Dzīve ir teātris”, bet ne tad, kad pienāk krīze un algu – tas labākajā gadījumā – samazina divas reizes. Melānija Gilignena – māksliniece, kas dzīvo Londonā un Ņujorkā, – savā filmā “Krīze kredītsistēmā” parāda finanšu pasaules noslēpumaino dzīvi kā teātri, un pārsteidzošā kārtā šis inscenējums šķiet visracionālākais notiekošā skaidrojums. Cits izsmalcināts videodarbs ir Amerikā dzimušā un Beļģijā dzīvojošā Adama Līča “Runas burbulis”, kurā uz puantilistiski (kā lasām Survival Kit-3 avīzē, tad Līčs ir arī gleznotājs, kura darbiem raksturīgas atsauces uz puantilismu) lidojošu papīra drisku fona redzamais vīrietis sarunājas ar kādu neredzamu partneri. “Runas burbulis” ir fascinējošs arī bez tekstuālā paskaidrojuma, kas izstādē ir pie katra darba, tomēr tekstā paskaidrota šī “burbuļa” saistība ar noteikta uzņēmuma stratēģijas radīto “burbuli” (uzzinām, ka vīrietis ir pārdevējs, kas atlaists no darba kādā Beļģijas balss atpazīšanas tehnoloģiju uzņēmumā), plašāk – pirmskrīzes ekonomikas uzpūstajiem “burbuļiem”. Uzrakstīts uz papīra, šis dialogs būtu garlaicīgs, bet vizuālā formā tas apliecina noteiktu valodas slimības formu, kas – ja tā ir neārstējama – parāda mūsu, Rietumu civilizācijas, nākotnes bezcerību. (Tādējādi šis darbs gan nemaina valodas lietojumu, bet darbojas kā metavalodiska diagnoze.) >>