Jaunā gramatika - Survival Kit 3 0

Jānis Taurens
21/09/2011 

Valoda kā domu ietērps – tā nav jauna metafora, jau Vitgenšteina “Traktātā” atrodam apgalvojumu, ka valoda pārģērbj domas. Bet vai var teikt, ka valoda – līdzīgi kā jebkurš tērps – novalkājas? Katru dienu dzirdam ziņas par teroristiem, par tautas novecošanos, par grāmatām, kuras neviens nelasa vai kuras vēlas iegādāties kā kulta priekšmetus, kas apliecinātu īpašnieka intelektuālo snobismu. Kas notiek ar vārdiem “terorists”, “vecums”, “grāmata” un to atvasinājumiem? Parādība, iespējams, nav jauna, un valodas teorija uz to reaģējusi ar paziņojumu, ka vārdi atsaucas nevis uz lietām, bet citiem vārdiem. Taču ne jau lietu vienveidība noplicina valodu, drīzāk – galēji vienkāršoti vārdu lietojumi, tādas kā erzac-valodspēles. Ko darīt?

Uldis Bērziņs, tulkojot Korānu, darina jaunas vārdu formas, lai senais literatūras piemineklis tiktu aizsargāts no jēgas erozijas, kas neskar vien pašu banālāko. Bet varbūt jāpiešķir jaunu nozīmi jau esošajiem vārdiem, atklājot negaidītas iespējas to lietojumā? Tā šķiet utopiska ideja, jo valodas lietojuma paradumiem piemīt ļoti liela inerce. Tomēr tas nav neiespējami, un varbūt tieši māksla ir tā, kas paver šo iespēju cilvēkiem – vismaz tiem, kas par mākslu interesējas un mēģina to saprast.

 

Teiktais iezīmē skatpunktu, no kura analizēšu Survival Kit-3 izstādi, jo minētās domas par mākslu kā gramatiku, kas maina mums pazīstamu vārdu lietojumu un nozīmi, radās, aplūkojot un pašķirstot (tas droši vien nebija atļauts) Kristīnes Alksnes darbu Displaced Fractures, kas, novietots uz vairākiem podestiem, atradās kādā bijušajā ķīmijas kabinetā. (Šajā vietā nepieciešamas divas piezīmes: pirmkārt, projekta Survival Kit-3 izstāde un “vārdu mācīšana” notika tukšās telpās, kurās kādreiz atradusies Natālijas Draudziņas ģimnāzija, un, otrkārt, mākslas darbam, lai tas darbotos kā šāda “jaunā gramatika”, tas ir, lai tas veidotu jaunas nozīmes ierastiem vārdiem, nav jābūt lingvistiskā konceptuālisma atvasinājumam – tas var tikt realizēts, izmantojot jebkādu mediju.)

Visus izstādes dalībniekus īsā interneta portāla rakstā aplūkot nav iespējams, tāpēc izvēlēšos manam skatpunktam piemērotākos mākslas darbus, bet – pietiekami daudzus, lai apliecinātu šādas interpretācijas empīrisku pamatotību. Mani filozofiskā gramatiķa klejojumi būs haotiski, nesekojot izstādes izvietojumam skolas ēkas piecos stāvos, un es sākšu ar jau minēto Kristīnes Alksnes darbu. Ir zināms teiciens, ka grāmatas nedeg, lai arī Džons Letems savā “Utamārg torņa ceremonijā” (“utamārg” iegūstam otrādi uzrakstot vārdu “grāmatu”) jau 1966. gadā parādīja, ka deg gan un ka tādējādi paliek cilvēku atmiņā daudz ilgstošāk nekā akmenī un bronzā veidotās tradicionālās skulptūras. Taču varam arī iedomāties, ka izlasītais veido tādus kā ģeoloģiskus slāņus, ja vēlaties metaforu – nemainīgu dvēseles reljefu, vai ka tas pārvēršas par kaut ko līdzīgu izdedžu kalniem, cilvēkiem zaudējot lasīšanas prasmi, un Kristīnes Alksnes darbs – no grāmatām izgrebti veidojumi, kas atgādina zemes reljefa vai atklātu raktuvju maketa fragmentus, – ar vienas vai otras asociācijas palīdzību maina vārdu “grāmatu kalni” nozīmi. >>