Foto

Beztermiņa projekts “Dzīve”

Elīna Sproģe
11/12/2013 

Pauļa Liepas izstāde “Dienas kārtība” vēl līdz 2014. gada 11. janvārim apskatāma Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē

Paulis Liepa ar izstādi “Dienas kārtība” atsedz vēl vienu slāni projektā “Dzīve”, kas līdz ar gadu ritumu seko galvenajam varonim.

Sastindzis launaga laiks atspīd glancētajās plaknēs, un pārējie rādītāji ir apmaldījušies. Pie sienām izkārtotās grafikas atgādina darba galda ekosistēmu, kuru veido kaudze vecu, nodzeltējušu žurnālu, lapiņas ar uzskribelētām piezīmēm, pastmarku albumi, papīra lidmašīnas un paveicamo darbu saraksti, kuriem iztecējis derīguma termiņš. Atvilktnes ir pilnas sērkociņu kastītēs sakārtotu, neatminamas izcelsmes nieciņu un nozīmīšu.

Paulis Liepa te visu pārredz un katra lieta ir savā vietā. Izstāde piedāvā ieskatu pārliecinošā ikdienības modelējumā, metot ieintriģējošas neizprotamības ēnu, apšaubot, mainot un pārfrāzējot dažādu elementu nozīmi.

Kopš studiju laikiem pieturoties pie tā dēvēto grafikas surogāttehniku izmantošanas, autora tēmu loks apaudzis ar biezu ādu. Tomēr priekšmetiem un sajūtām nav konkrētas piederības, vakardien aplietā tēja tikpat labi palikusi neizdzerta tajā nogrimušajam tēlam kā jebkuram citam. Māksliniekam, izmantojot visapkārt redzamās, ar laiku saaugušās kultūrzīmes, ir izdevies izkalkulēt pāris gājienus uz priekšu, lai pie viņa radītā darba galda mājīgi justos katrs apsēdinātais skatītājs, kuram ļauts pārcilāt senaizmirstas kurpju kastes saturu.

Pirmajā mirklī šķiet, ka arī Next bultiņa katrā klaviatūrā ir tā pati, mētājot mūs interneta krācēs un apraujot domas līdz ar finierī grieztās pamatnes malu. Tomēr te paslēpta kāda norāde uz krampjainu tieksmi spert soli atpakaļ – sarkanā bulta (darbā Next) vērsta pretēji virzībai, iespējams, ka tā pat met cilpu.

Dienas kārtība nav nogrieznis – līdzīgi atskaņotāja funkcijām to var patīt uz priekšu, atpakaļ vai uzlikt “uz pauzes”. Ģeometriskas figūras un laukumi saistās ar ikdienas brīžiem bezjēdzīgo ritumu – izstieptās plaknes un šaha galdiņa klājums, atbalsojoties un slāņojoties, veido laika plūsmas seju.

Neatšķaidītie pamattoņi šoreiz nedziest (kā grafiku sērijās izstādēs Paraleloscopia (2004) vai “Projekts “Dzīve”” (2010)), bet gan iedarbojas līdzīgi kā reklāmas, kurās debesis ir zilākas un zāle zaļāka, nostiprinot laicīgiem labumiem piešķirto kulta statusu. Darbā Hallo Girls dzīve asociatīvi šķiet nebeidzams prieks, kurā brīnumkrēms padara jaunāku vai aromāts iekārojamāku.

Paulis izvēlās reanimēt atmiņā viegli dziestošus tēlus, neļaujot ābola miziņai žūstot sarauties un iegrieztai brūcei sadzīt.

Tiek likts akcents arī uz verbālu izteikumu nonivelēšanās procesu. Veids, kādā rakstām elektroniski, krasi atšķiras no tā, kādā atdzīvinām teikumus rokrakstā. Bet kādēļ tā?

Doma velkas nopakaļ taustiņu klikšķiem, jo zinām, ka tās raksturs pieļauj labojumus, savukārt, apzīmogojot papīru, tā plūst līdz ar rakstāmo un sastingst, ja pavediens pārtrūkst. Darbs Trash talk parāda absurda izmestās frāzes un simbolus, kuri ar laiku iebetonēti sabiedrības apziņā un palaisti pašplūsmā. 

Interesanti, ka pirmajā stāvā skatāmās izstādes autors Ģirts Muižnieks, aprakstot apgleznotos auduma baķus, piemin vārdus “Sociālā lupata”. Tas tieši sasaistās arī ar Pauļa paņēmienu, no ikdienas klišejām notraucot steigas un vienaldzības atkritumus. 


Paulis Liepa. N30613R. 2013. Kartona griezums, kologrāfija, 145 x 93 cm. Foto: Paulis Liepa

Grafikās veidotās, rastra klātās figūras atgādina diagrammas, kuras asociējas ar kādu rezultātu apkopojumiem, ar utopiskiem mērķiem, ne tikai analizējot, bet cenšoties uzlabot cilvēka dzīvi, sabiedrību un beigu beigās visu pasauli. Fragmentārās domas apkopojot zem nosaukuma DIY jeb Do it yourself, Paulis uzrasē šo glābšanas plānu, parādot arī atslēgu, kura pēc kopējā balansa atgriešanas spēj to saslēgt vienā veselumā. Bet varbūt tā der tikai tam, lai kāpņutelpas sienā ieskrāpētu “Es te biju”. 

Nostaļģija nav tikai ilgas pēc vecajiem labajiem laikiem, kuros ar prieku atgriezties, tā ir arī sāpe no senas brūces. Tās ir dienasgrāmatā ievilktās švīkas, kad vārdi vairs nešķiet loģiski, tie ir izplēsto lapu zobi, kuri uz visiem laikiem izdedzinājuši atmiņu, atstājot melnu pleķi.

To aizpildīt cenšas skrupulozi būvētie kārtas numuri, kas kalpo par nosaukumiem daļai no grafikām, veidojot reljefu Pauļa Liepas vides struktūrai, frekvences kartografējot bez kādas tieši uztveramas emocionalitātes. Kombinācijas, kuras būvē grafikās atveidotos savdabīgas domāšanas modelīšus, sākotnēji šķiet tikpat bezgalīgas kā Padomju laika rotaļlietas, metāla konstruktora, detaļu apvienošanas variācijas, bet kā gan citādāk, ja projekts “Dzīve” ir neierobežota beztermiņa organizācija, kura pieprasa nepārtrauktu spēju reaģēt, novērtēt un noturēt.

Īpašu nozīmi piešķirot mazajiem dzīves sīkumiem – brokastu omletei un tai pašai tējai mīļākajā krūzē.

Mūkusalas iela 42
Rīga, Latvija
mmsalons.lv