(Fragments) Aija Zariņa. Esības vieglums. 2010

Ūdens – cilvēks – zeme – putni 0

Elīze Tīkmane
15/09/2011 

No 24. augusta līdz 24. septembrim galerijā “Daugava” skatāma Aijas Zariņas personālizstāde “Tavs bērns”.

Par drosmīgu, radikālu un pat niknu mākslinieci dēvētā Aija Zariņa radījusi jaunu darbu ciklu, kas, domājot par mākslinieces radošo darbību, šoreiz iezīmē daudz maigāku pasaules redzējumu nekā ierasts. Jāatzīmē, ka radikāli izmaiņu nav, tomēr atpazīstamos bezgalības simbolus un košās krāsas te gandrīz nesastapt. Izstādītie darbi drīzāk saistāmi ar pēdējā laikā mākslinieces daiļradē iezīmēto lirisko noskaņu.

Izstādes koncepcija vēstī, ka darbi veltīti Latvijai. Satopamas piekrastes un pakalnu ainavas, spārnos pacēlušās kaijas, kāds peldētājs jūras viļņos, rietošas saules un kuģīši. Kopējā izstādes noskaņa būtu raksturojama kā mierīga – tā īsti piedienas vasaras beigām, kas arī tieši robežojas ar izstādes laiku. Izstādītie darbi, kuros parādās dabas fiksējums vasarīgos toņos un gaismā, rudens lietavu kontekstā viegli sentimentāli saistās ar vasaras aiziešanu un nenotikušo atvasaru.

Eļļas tehnikā darbinātie darbi vairāk līdzinās akvareļiem, tie šķiet viegli, trausli, pat gaistoši. Krāsa klāta plāni, pat caurspīdīgi , bet darbā “Es” audekla grunts vietām vispār atstāta bez seguma. Daudzos darbos sastopamie notecējumi, krāsu šļaksti un šķietami nevīžīgi otas triepieni asociatīvi darbus liek saistīt ar bērnu vasaras plenēru ar lielām papīra lapām un ūdenskrāsām. Neiztrūkstoši parādās Zariņai raksturīgā vienkāršotā forma - lieli, pirmajā brīdī šķietami monotoni krāsu un laukumu salikumi, kas pateicoties rotaļīgajam triepienam un notecējumiem izrādās daudz detalizētāki un “kustīgāki” kā sākumā šķitis.

Darbi savā starpā veido savdabīgu ritmisko saspēli kā motīvos un krāsu gammā, tā arī tehnisko un kompozicionālo paņēmienu lietojumā. Tos raksturo harmoniski pretmeti – līdzās mierīgai jūrai darbā parādās bangojošies viļņi, cilvēki iepretim putniem, blāvi toņi pret spilgtiem – šķietamos pretstatos balstīti pāri, kuru virknējumus dažādās kombinācijās varētu turpināt un turpināt.

Lai gan formveides, ritmikas un tonalitātes ziņā darbi šķiet līdzīgi, iezīmējas vairāki atšķirīgi motīvi. Nosacīti darbus var iedalīt zemes un ūdens tēlojumos. No vienas puses - darbi, kuros parādās ūdens - jūras un viļņu motīvi – “Ventspils”, “Ainava ar kuģi”, no otras -  dažādi pakalnu un pauguru tēlojumi. Visam pa vidu iespraucas kāds peldētāja tēls, pašportrets vai pa kādam putnam – darbos “Esības vieglums”, “Plūsma”. Tieši saistībā ar darbiem “Sērpiņu pilsksalns” un “Kūliņu pilskalns”, kuros lielāks uzsvars likts uz zemes motīviem, iezīmējas izstādes pavadošajā tekstā pieteiktā Latvijas tēma: “Esmu skaistās Latvijas bērns. Apzinoties to, veidojas mana izpratne par šīs vietas vērtību un unikalitāti, atjaunojas mūsu saites ar pagātnes mantojumu un rodas nākotnes plāni.”. Apskatot darbus, nerodas asociācijas ar noteiktām vietām “dzimtajās ārēs”, tomēr nosaukumi gleznas lokalizē, tādā veidā mudinot domāt par Latvijas ainavu.

Izstādes pavadošais teksts – autores citāts – piešķir darbiem personīguma dimensiju, kas Aijas Zariņas darbos vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga. Tomēr, apskatot izstādi, šķita, ka tik pat labi darbus varētu skatīt autonomi no izstādes koncepcijas, tos vienkārši uztverot kā vizuālo iespaidu fiksāciju. Pateicoties atkārtotajiem motīvu un koloristiskajiem pāriem dažādās kombinācijās, kas darbus saliedē vienā veselumā, izstāde itin veiksmīgi spētu funkcionēt bez kādas “virstēmas”, kas šodienas mākslas izstāžu kontekstā ir retāka parādība.