Foto: Kristīne Madjare

Ogni speranza* 0

Pēteris Bankovskis
27/11/2013 

Foto: Kristīne Madjare

Ivara Drulles izstāde “Jums tūlīt atlaidīs” galerijā “Alma” apskatāma līdz 2014. gada 24. janvārim

Ivara Drulles jaunākais sacerējums un darinājums apskatāms mākslas galerijā “Alma” Rūpniecības ielā. Saku: sacerējums un darinājums, jo ierastais vārds “personālizstāde” kaut kā pēkšņi šķiet muļķīgs. Patiešām, ne jau nu personāls tur apskatāms. Un stulbi skan arī one man show – viena vīr(ieš)a skate. Es izstādes zālēs Drulli satiku un varēju šo vīru skatīt, bet nejaušie apmeklētāji, kas tur iemaldīsies, tik veiksmīgi var arī nebūt.

Sacerējums un darinājums – jā. Mākslinieks par “Almā” apskatīšanai un apcerei izlikto ir domājis un darbojies kādu pusotru gadu. Viņa domu lokā bijusi pati fundamentālākā cilvēkstāvokļa konstante – vajadzība, nepieciešamība, alkas, dziņa, tieksme, kāre pēc laimes.

Viens no tiešiem katalizatoriem bijis vērojums pie “Arēnas Rīga”, kur uz kādu nozīmīgu Sargtorņa biedrības salidojumu pulcējušies Jehovas liecinieki. Ivars Drulle stāsta, ka bijis patiesi pārsteigts un saviļņots, redzot, kā simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku laimē staro un satiekoties sirsnīgi apkampjas.

Otrs impulss, cik var saprast, ir ģimenisks, dažādi ticības rīcības modeļi radu lokā.

Īsi sakot, mākslinieku urda nojausmas un neziņa par ticību: kas ir tas, kam ticot, cilvēki cer sasniegt apmierinājumu. Skaidrs, ka iespējami varianti. Kad izstādes telpā dažos strupos teikumos pārrunājām kaut ko par mūziku, nu, es tur ieminējos par Dievišķo sfēru mūziku, tādā garā. Ivars Drulle atcerējās, kā, studējot Amerikā, reiz braucis pa dziļiem laukiem gadījuma mašīnā. Vedējs visu laiku klausījies Pink Floyd, kādā brīdī pa vaļējo logu izstiepis roku pret debesīm un iesaucies: “Es ticu Dievam un Pink Floyd!”

Drulle, šķiet, tā īsti netic nedz Pink Floyd, nedz Dievam, lai gan neapšaubāmi pieder pie mūsdienās ļoti izplatītās un strauji augošās (par to liecina attiecīgi socioloģiski pētījumi, piemēram, ASV un Krievijā) sociālās grupas, kas netic vai uzskata, ka netic nevienai organizētas reliģijas piedāvātai opcijai, taču izvairās atzīt sevi par ateistiem vai agnostiķiem. Šie cilvēki bez ierunām atzīst, ka “kaut kas ir”, ka “tāpat vien taču nekas nevarēja rasties” u.tml. 

Pirmajā izstādes telpā izvietoti tādi kā pseidozinātniski “rasējumi”, kuros autors piedāvā skatītājiem dažādas versijas par to, kā cilvēks, šis sīkais, nenozīmīgais tārps, var nonākt kontaktā ar lielo Visuma noslēpumu. Uzskatīdams, ka tempļu un baznīcu laikmets ir pagājis, Drulle vienā mierā konstruē jaunus tempļus un baznīcas, turklāt – izmantodams stilistiku un domāšanas paņēmienus, kas pazīstami vismaz kopš renesanses utopisko Saules pilsētu un citu “debesīgo” projektu laikiem. Šie virtuālie tempļi, protams, liek diletantiskā Discovery Science populārzinātnisko raidījumu garā iedomāties par “tārpejām” starp universiem, par “portāliem”, caur kuriem izejot, nīcīgais top mūžīgs un apskaidrots.

Otrajā, galvenajā izstādes telpā ir kaut kas savādāks. Pie sienām ar skaisti izveidotu, sarežģītu mehāniku atverami stendiņi. Mehānika, kas sasaucas ar pirmajā telpā redzēto “rasējumu” zelta griezuma un citu mistificētu ģeometriskās interpretācijas elementu noskaņām, ir patiešām iespaidīga, kaut kādā ziņā tā ļauj apziņā uzplaiksnīt iespaidiem no daudzviet populārajiem mēģinājumiem izgatavot kaut ko, piemēram, pēc Leonardo da Vinči piezīmju grāmatiņās atrodamajiem rasējumiem. Skaidrs, ka dažam banālāku izteiksmju mīļotājam var pat gribēties teikt, ka Drulle, lūk, savā vispusībā atgādina renesanses māksliniekus. Bet lai nu paliek.

Kad, pieliekot roku Ivara Drulles “debesu mehānikai”, stendiņiem vai vitrīnītēm atveram glītos priekškarus, ieraugām, smalki izsakoties, divdaļīgas kompozīcijas. Vienā pusē ir attēls: tipveida padomju laika dzīvokļu istabiņas ar visparastākā parastuma, nolemtības, izsēdētas tahtas, lēta paklājiņa, lakotas sekcijas, tabakas dūmiem piezīdušos aizkaru noskaņu. Otrā – ar copy&paste metodi no SS.lv sludinājumiem, kur atrasti arī minētie attēli, pārcelti, jā, sludinājumi. Taču sludinājumi, visi, kā viens, ir, – daudzi uzskatīs, – zemiski un nešķīsti. Anonīmie cilvēki, vīrieši un sievietes, vai nu piedāvā vai meklē dažādus, nereti vēl nesenā pagātnē par gluži perversiem uzskatītus seksuālas dabas pakalpojumus. 

Vēl tajā zālē ir paliela mēbele, kurai daudz virināmu durtiņu. Ironiski būvēta kā t.s. mētelīša virināšanas metafora. Šī metafora, ja pamanījāt, Ivaru Drulli kaut kādā ziņā saista. Nesen “KDi” lasījām viņa rakstīto sleju par pieminekļiem, kur, piemēram, monuments Kārlim Ulmanim bija ierindots starp “virinātājiem”. Taču tādā kā kariķēta “postmodernisma” stilā ieturētā mēbele “virināšanas” ziņā ir ambivalents piedāvājums, par virinātāju – savas ziņkāres un samaitātības ekshibicionistu – mākslinieks piedāvā kļūt ikvienam šī izstādes peep show apmeklētājam. Atverot daudzas no durtiņām, varam ieskatīties īsās video “cilpās”, kas pauž kaut ko par kādu ekstātisku mirkli, kas var arī nebūt perverss. Atverot pārējās durtiņas, atkal lasāmi nožēlojami zemie, izmisīgi kārīgie anonīmo meklētāju sludinājumi.

Izstādes pirmajā zālē aplūkojamā, utopiskā vilkme pretī neapjaušamajam, dievišķajam “Augstākajam” un otrajā zālē dekoratīvi un deklaratīvi pasniegtā kārība tuvoties vistumšāko apziņas dziņu “Zemākajam” faktiski runā par vienu un to pašu: par savā sīkmanībā un baismīgajā vientulībā nelaimīgā tagadnes cilvēka izmisumu, par gribēšanu bez gribas.

* Lasciate ogni speranza, voi ch’entrate (“Atmetiet katru cerību, jūs, kas ienākat”, Dante)