Foto

Neslēptās kameras. Vents Vīnbergs par izstādi “Apdzīvojot telpas”

Vents Vīnbergs
06/11/2013  

Foto: Didzis Grodzs

Mākslinieces Lindas Konones, arhitekta Toma Kokina un horeogrāfa Muhameda Fuada izstāde “Apdzīvojot telpas” apskatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā līdz 22. novembrim

Mazliet pazīstot arhitektu Tomu Kokinu un, kā šķiet, arī viņa urbānisma “politisko programmu”, uz izstādi “Apdzīvojot telpas” Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā gāju ar jau gataviem priekšstatiem. Bet tā tas cieši saistītajā Rīgas kultūras telpā ir. Te reti notiek kaut kas tāds, par ko iepriekš nevar zināt, ko no tā gaidīt, pat ja intereses detonātors katram savs. Vienam tas ir nezkāpēc nepārejoši seksīgais arhitekta tituls, citam – horeogrāfijas pieminēšana vai “jaunas asinis”, draugs no Ēģiptes, vēl kādam, iespējams, pikantas performances apsolījums, par ko mājiens dots, ielūgumam izvēloties attēlu no izstādes videoinscenējuma “rinda uz gultu”. Manu iepriekšpieņemto tātad veidoja zināšanas par izstādes līdzautora Toma aktivitātēm, atceroties viņa un domubiedru rīkotās urbānās intervencītes, piknikus ielu krustojumos, un sekojot viņa darbam RTU vasaras skolās. Par to savu programmu Toms atgādina arī izstādes pavadtekstā: “Kas notiek, ja mēs veicam noteikumu rokādi – pārnesam vienas telpas uzvedību uz otru jeb pārvietojam telpu, ar to aptverot kādu citu darbību?”

Nu, nekas tāds jau nenotiek. Izstādi veido seši videodarbi, kuros nevainīgā, nepretenciozā veidā jaunieši izspēlē visvienkāršākos uzvedības scenārijus tiem it kā neparedzētās vietās. Vispār scenārijs ir pārāk skaļš vārds šajā gadījumā, jo ar to parasti saprot komplicētāku tekstuālo struktūru – tādu, kam ir stāsta pazīmes un kaut kāda dramaturģija. Šo etīžu konceptuālajā pamatā ir pat ne pilni teikumi, bet emblemātiski vārdu pāri, ja tā var teikt, kas turklāt nav arī izteikti antonīmi vai antagonismi. Piemēram: tramvajs – sēņošana, jūrmala – lifts, autobuss – mežs, un tā tālāk. Bezpriekšmetu etīdēs bariņš amatieraktieru stāv mežā saspiedušies bariņā kā pārbāztā autobusā. Tāds pats bariņš citur, jūrmalā, tēlo, ka brauc liftā. Ēģiptiešu horeogrāfs droši vien ar nolūku nesarežģīja uzdevumu ar plašākām aktivitātēm, zinot, cik tizli un nedabīgi tādi iestudējumi mēdz izskatīties ar neprofesionāliem tēlotājiem. Pamēģiniet notēlot, ka iekāpjat un izkāpjat no lifta aizsalušā pludmalē. Tas nav nekas neizdarāms. Arī pāris tiešām publiskajās epizodēs – dzīvā stacijas laukuma krustojumā un pustukšā tramvajā – nekas skandalozs netiek izpildīts, kā tas mēdz būt provokatīvās performancēs. Nejaušiem garāmgājējiem neviens sejā nelec un spēlē viņus neiesaista. Videoklipi nav inscenēti līdzīgi “slēpto kameru” cauri nešanas skečiem. Tie nav arī Grāvleja tipa cilvēku kaitināšanas dokumenti. Nekā nepieklājīga un radikāla. Bez klāt piemontētā skaņuceliņa, kas ilustrē iedomāto darbības vietu, dažbrīd tiešām nevarētu saprast, kas kadrā notiek. Atklāšanas uzrunās autori atsaucās uz ierasto novērojumu šejienes publiskajā telpā – sastopoties ar mazāk ierastu situāciju, garāmgājēji neiesaistoties, novēršot skatienu un paātrinot gaitu. Tas ir tāds kā pārmetums pat ne abstraktās postpadomju sabiedrības inertumam, bet sev un katram vienam, kas varbūt nemana, kādās normās, normālībā un ikdienas rutīnā ir iestrēdzis. Kuratore Inga Lāce analoģijai piesauc arī pašu izstādes telpu, kas ir neparasta, jo ir bēniņu istaba mākslas centra birojā, kas apmeklējama parastā darba laikā.

Kad apmeklēju izstādi vēlreiz nākamajā dienā, lai apzinīgi un bez burzmas iedziļinātos darbos vēl nopietnāk, biroja darbinieces mani, neierasto apmeklētāju, izlikās neredzam. Viņu rutīnā es ar savu atrašanos netipiskā vietā un netipiskā laikā nekādu viļņošanos neizraisīju. Bet mani tas neaizskar un vilšanos neizraisa. Arī par izstādi ironizēt īsti negribas, jo es aizstāvu mākslas procesu, kurš ir jāpraktizē pastāvīgi, ar vingrinājumiem, mēģināšanu un izgāšanos. Ar atskaitīšanos par apgūto šādu izstāžu formā. “Ārpus” darbiem es apzinos tehnisko pusi, ko šī projekta organizēšana prasījusi, un cik labs treniņš visiem iesaistītajiem tā bijusi, gatavojoties, iespējams, kam nopietnākam. Vēl man patīk mazo galeriju tīkls Rīgā, kuras var apstaigāt pāris stundu garas pastaigas laikā, katrā uzkavējoties pa desmit minūtēm, un ar līdzņemamo kafiju un cigaretēm pa vidu starp tām. Divām stundām lielā muzejā vai mākslas centrā reizēm ir daudz grūtāk saņemties. 

Alberta iela 13
Rīga, Latvija
www.lcca.lv