Ekspozīcija Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē. Foto: Inese Kalniņa

Ko laikmetu griežos atsedz kailums mākslā? 1

Anna Iltnere
05/11/2013 

Mūkusalas Mākslas salona izstāde “Kailums”, kuru veido vairāk nekā 50 autoru darbi no salona kolekcijas, apskatāma līdz 30. novembrim

Kad Rīgā viesojās Oļegs Kuļiks, un Arterritory.com savā Facebook vietnē publicēja intervijas pieteikumu ar kaila Kuļika fotogrāfiju no performances 1998. gadā, nākamā rītā pieeja konta administrācijai bija slēgta. Facebook oficiālajā paziņojumā bija rakstīts, ka mums tiekot dots laiks, lai iztīrītu foto galeriju, ja nu tur atrodas vēl kādas nepiedienīga rakstura fotogrāfijas. Ņemot vērā, cik uzmanīgiem un drastiskiem jābūt sociālo portālu pārraudzītājiem, lai izskaustu jelkādu neķītrību izplatīšanos interneta vietnē, kas vienlīdz pieejama kā bērniem, tā pieaugušajiem, šo lūgumu var pilnībā saprast. Taču notikums lika aizdomāties, vai situācija būtu tāda pati, ja publicēts būtu sievietes – nevis vīrieša – kailfoto?

Iezīmējot zeitgeist, kādā notiek Mūkusalas Mākslas salona izstāde “Kailums”, nevar nepieminēt divas izstādes Eiropā, kas vērsušas uzmanību dzimuma jautājumam aktu mākslā un vienlaicīgi – ko tur slēpt – atklājušas jaunu apmeklētāju pievilināšanas magnētu. 2012. gadā Vīnes Leopolda muzejā notika izstāde Naked Men (“Kailie vīrieši”), bet nesen Orsē muzejā Parīzē atklāta jau cita, bet līdzīgas ievirzes skate – Masculine/Masculine. L'Homme Nu Dans L'Art de 1800 A nos Jours (“Vīrietis/Vīrietis. Vīrietis mākslā no 18. gadsimta līdz mūsdienām”), kas apskatāma līdz nākamā gada 8. janvārim. Uz šo izstāžu fona “Kailums” Rīgā iezīmē klasiskāku pieeju – kaut iekļauti ir paraugi no 20. gadsimta sākuma līdz laikmetīgai mākslai, un ir aizraujoši vienuviet skatīt gan Jāņa Valtera, gan Otto Zitmaņa pieeju kaila ķermeņa glezniecībai, tomēr dominē sieviešu plikņi. Ar dažiem izņēmumiem – tostarp jau pieminētais Oļegs Kuļiks sērijā “Jaunā paradīze” (2001), arī Ineses Kalniņas melnbaltā fotogrāfija “Bez nosaukuma” (2013) ar puisi, kas smēķē. Kaili ir arī Ausekļa Baukšķenieka “Dvīņi” (1992), kas lēnām gan cenšas apģērbties.


Ekspozīcija Mūkusalas Mākslas salona balkonā. Foto: Didzis Grodzs

Runājot par apģērbu – izstādes kuratore Diāna Barčevska koncepcijas aprakstā min, ka “kails cilvēks ir cilvēks bez drēbēm”. Viens no teorētiķiem, kas plaši pievērsies aktu mākslas izpētei, ir Kenets Klarks (Kenneth Clark). Savā grāmatā The Nude: a Study in Ideal Form, kas pirmizdota 20. gadsimta 50. gados, viņš izdara nošķīrumu starp nude un naked, norādot, ka otrā gadījumā tas ir izģērbts cilvēks, un nozīme saistīta ar kaunu. Savukārt sākotnēji aktu māksla pievērsusies tieši nude, kas ir cilvēka ķermenis idealizētā veidolā, proti, kailums nevis kā mākslas darba tēma, bet gan forma. Salīdzinājumam varētu teikt, ka Ādams un Ieva pirms iekošanās ābolā bija nude, bet, kopš iepazina grēku, kļuva naked vai vienkārši “pliki” un raudzīja piesegties – gluži kā vīrietis Ineses Kalniņas fotogrāfijā to dara ar ziedu pušķi. Arī Kristiana Brektes kailā meitene akvarelī ar nosaukumu “Kauns” (2012) slēpjas ar seju kaktā, uzgriezusi muguru skatītājam, kurš savukārt piesarkst no pēkšņajām fantāzijām.


Ekspozīcija Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē. Foto: Didzis Grodzs


Ekspozīcija Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē. Foto: Inese Kalniņa

Par izstādes “Kailums” titulattēlu izraudzīts Leonarda Laganovska 1982. gadā gleznotais “Akts”, kurš tapis kā atsauce uz Gistava Kurbē darbu “Pasaules sākums” (1866). Diāna Barčevska izvēli pamato ar robežšķirtni, kādu Kurbē slavenā glezna iezīmē aktu glezniecībā. “Franču reālista nesaudzīgais skatiens, gleznā attēlojot tikai sievietes intīmās ķermeņa daļas, ticis citēts gan vēlāku autoru darbos, gan analizēts sievietes reprezentācijas jautājumiem veltītos tekstos kā viens no pirmajiem radikālajiem ķermeņa fragmentācijas piemēriem. 2013. gada sākuma atklājums, ka “Pasaules sākums” visticamāk ir tikai daļa no lielākas gleznas un sākotnēji to papildinājusi arī sievietes galvas un plecu atveids, rada apvērsumu šī hrestomātiskā darba interpretācijā, norādot uz jebkura priekšstata un pieņēmuma atkarību no vēsturiskajiem faktiem un to konteksta,” raksta Barčevska.

Tieši tāpēc raudzīties mūsdienās uz kailumu mākslā nozīmē skatīties kā caur raibumraibu kaleidoskopu. Runāt par kailu ķermeni šodien ir tikpat sarežģīti kā noformulēt savas izjūtas, lūkojoties uz Lady Gaga jaunā albuma ARTPOP vāciņu. Tu raugies un nesaproti, kā to uztvert. Kā mākslas norietu? Džefa Kūnsa koķetēriju? Botičelli “Venēras dzimšana” fonā ir sašķērēta mozaīkas gabaliņos, kamēr priekšplānā, krūtis piesegusi un atplestām kājām sēž Lēdija Gaga. Ja vien Kurbē būtu zinājis, ka pasaule pēc nepilniem 150 gadiem dzims kā spoži zila bumba no popdīvas kājstarpes.


No ekspozīcijas Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē. No kreisās: Helēna Heinrihsone “Meisenes porcelāna studija. Koķete II” (1993) un Ģirts Muižnieks “Spogulis” (2009). Foto: Inese Kalniņa

Bet izstāde “Kailums” ir sarīkota īstajā brīdī, jo ķermeņa tēma mākslā šodien kļūst arvien interesantāka, un arī ķermeņa kults laikā, kurā dzīvojam, nebūt vēl nav sasniedzis savu kulmināciju.

www.mmsalons.lv

Zanda Piepiņa - 06.11.2013 12:27
Paldies par recenziju, kas bija iedvesmojošāka par pašu izstādi. Vismaz attiecībā uz vēlmi par tēmu uzzināt, ko vēl. Iesaku izlasīt klāt šo! Vīģes lapas īsā vēsture :-) Ja prot kirilicu. http://www.artguide.com/ru/articles/kratkaia-istoriia-fighovogho-listka.html