Foto: Elza Niedre

Pārvarot mehānisku nepieciešamību 0

Pēteris Bankovskis
24/10/2013

Foto: Elza Niedre 

Frančeskas Kirkes izstāde Digging in the Past galerijā “Bastejs” apskatāma līdz 6. novembrim

“Gods, ko atdodam attēlam, pāriet uz prototipu”, – apmēram tā astotajā gadsimtā izteicās Damaskas Jānis. Tas bija laiks, kad Bizantijā augstu vilni sita tā sauktais ikonoklasms – augstākajās, tostarp, intelektuāļu – aprindās izvērstā cīņa pret attēlojumu (ikonu) novietošanu svētvietās.

Gleznotāja Frančeska Kirke, kuras darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā “Bastejs”, saprotams, nav nekāds Damaskas Jānis, un gadsimts arī vairs nav astotais. Taču kārtējais ikonoklasms – modernisma gadsimts – tikko kā aizvadīts; kritušo, nomocīto un prātā sajukušo tas atstājis leģioniem, tomēr visu jandāliņu pārcietuši daudzi, kuriem tēls un prototips kaut ko nozīmēja un nozīmē. Frančeska Kirke nenoliedzami ir starp pārcietušajiem.

Jau labu laiku māksliniece sakās iedvesmojamies no vecām fotogrāfijām. Protams, ne tikai no tām. Viņu interesē arī citos laikmetos gleznotie un zīmētie tēli, dažādi, pat vulgārā ielu kultūrā pamanīti, vizuālie akcenti, vēl šis un tas. Bez šaubām, kā jau centīgai un sekmīgai Latvijas Mākslas akadēmijas tolaik vēl akadēmiskās, lai gan franciski atvieglinātās skolas audzēknei, Frančeskai mīļš arī formālisms. Viņai ir prieks un patika ņemties ar gleznieciskiem krikumiem – otas pieskārieniem, tonāliem pleķīšiem, visām tām kārtīgam gleznotājam svarīgajām mežģīņu darinātājas smalklietām, kas steidzīgam skatītājam nereti paliek nepamanītas, bet savādā kārtā atstāj pēcgaršu, kas mēdz izvērsties par “māksliniecisko pārdzīvojumu”. Rere regardant.

Izstādē “Bastejā”, par kuras centrālo tēlu izvēlēta samērā liela izmēra glezna “Eiropas nolaupīšana” – nikni, tādā Mēdejas vai medūzas Gorgonas stilā brēcošas sievietes portretējums, apskatāma arī gaismas kaste, kurā ievietots gleznieciskiem līdzekļiem atveidots sešpadsmit fotogrāfiju kārtojums tādā kā diagrammā. Senā fotoattēla atveidam veikti daži patvaļīgi jauninājumi: šur un tur ietonējums, dažviet pa skrāpējumam vai eļļas pleķim. Bet ko tas viss nozīmē? Kāpēc Kirke paņēmusi šo fotogrāfiju ciklu un izmantojusi? Vai tiešām tāpēc, ka tur redzamā sieviete “jocīgi”, kā no citas pasaules, skatās un izskatās? Vai tāpēc, ka šāds seriālisms vienubrīd bija bieži vērojams t. s. konceptuālistu “daiļradē”? Vai kaut kāda, tikai autorei zināma intertekstuāli postmoderna diskursīva gājiena dēļ? Tā tas var būt.

Frančeskas Kirkes izmantotā fotogrāfiju sērija atrodama franču ārsta, zinātnieka Gijoma Benžamēna Amāna Dišanna (Guillaume-Benjamin-Amand Duchenne (de Boulogne),1806–1875) 1862. gadā publicētajā darbā “Cilvēka fizionomikas mehānisms vai Kaislību izpausmju elektrofizioloģiskā analīze un tās izmantošana plastisko mākslu vajadzībām”. Grāmatu veido trīs sadaļas: 1. Vispārīgi apsvērumi; 2. Zinātniskā sadaļa; 3. Estētiskā sadaļa. Katrā sadaļā tekstu pavada īpašs fotogrāfiju albums.

Dišannu daudzi uzskata par vienu no neiroloģijas zinātnes radītājiem. Sekojot izplatītiem priekšstatiem, zinātnieks sliecās domāt, ka pēc sejas izteiksmēm iespējams precīzi noteikt cilvēka raksturu, diagnosticēt u.tml. Taču tas bija jaunu tehnisku iespēju un zinātnisku atziņu rašanās laiks, dakteris Dišanns sāka eksperimentēt, kairinot pacientu sejas muskulatūru ar elektriskiem impulsiem un tā izsaucot dažādas patvaļīgas grimases. Kā tas notika, kā ar elektroiedarbību izsaukta, dažbrīd gan, šķiet, elementāru baiļu radīta izteiksmju maiņa atspoguļojās sejās, zinātnieks fiksēja uz fotoplates. Tā tas ir arī gadījumā ar vājredzīgo pacienti, kuras reakciju iemūžinājumu kā saviem laikmetīgās mākslas nodomiem atbilstošu lietojusi Frančeska Kirke.

Dišanns rakstīja: “Sejas gadījumā Radītāja garu nevadīja mehāniska nepieciešamība. Savā gudrībā vai – jums mani jāatvaino par šādu izteikšanos – sekojot Dievišķajai fantāzijai, iedarbinot jebkuru atsevišķo muskuli, pa vienam vai vairākus kopā, Viņa nolūks bija panākt, ka cilvēka sejā uz mirkli ierakstās raksturīgo emociju, pat pašu visgaistošāko, pazīmes. Kad nu šī sejas izteiksmju valoda bija radīta, Dievam atlika vien piešķirt visām cilvēciskajām būtnēm instinktīvu spēju vienmēr izpaust attiecīgo emociju ar atbilstošu muskuļu kontrakciju. Tādējādi šī valoda kļuva universāla un nemainīga.”

Daktera Dišanna, kaislīga tolaik tikko popularitāti ieguvušās fotografēšanas cienītāja, pētījumiem ir sava vieta medicīnas vēsturē, viņa apsvērumiem par to, kādas emocijas pauž attiecīga sejas izteiksme, varbūt bija kāda nozīme akadēmiskajā mākslā. Bet mums svarīgi atcerēties, ka “universālā” mīmikas valoda, kā to saprata Dišanns, atainoja konkrētu indivīdu brīvās gribas aktu emocionālo saturu. Respektīvi, Likuma sakārtotība vienmēr ir brīvās gribas spontanitātes nepieciešams priekšnoteikums.

Un tā nu reiz ir ziņa, ko nolasām arī jebkurā Frančeskas Kirkes mākslinieciskajā žestā. Viņa, cik var spriest, mēdz kavēties pārdomās par vīrišķības aspektiem, ko libertīnā visatļautība tiecas ambivalenti “seksualizēt”, bet tradīcija, arī klasiskā, atvedina uz elementāri dzīvniecisko. Tāpat, domājot par modes skurbinošo, narkotizējošo mainīgumu, viņa, ja vien ir patiesa, patur prātā stabilitāti, ko aizvien piedāvā un dāvā nāve.

Frančeskas Kirkes darbību var skatīt dažādi. Skaidrs, ka tajā var atrast arī kostīmu drāmas, plakāta un gleznieciskas rutīnas elementus. Bet Damaskas Jāņa norāde par nepieciešamību raudzīties pēc prototipa lai paliek pāri visam.

Alksnāja iela 7
Rīga, Latvija
bastejs.lv