Foto (c) Monika Ritterhaus

Recenzija par triumfālo “Cara līgavas” jauniestudējumu Berlīnē 0

Margarita Zieda Berlīnē
10/10/2013

Dmitrija Čerņakova “Cara līgavu” Berlīnes Staatsopera var skatīt 13., 19., 25. oktobrī un 1. novembrī, bet Milānas La Scala operā – 2., 5., 8., 11. un 14. martā

Lai gan ar diriģenta Daniela Barenboima un režisora Dmitrija Čerņakova interpretēto Nikolaja Rimska-Korsakova “Cara līgavu” bija paredzēts atklāt rekonstruēto Berlīnes Valsts operas namu Unter den Linden, jaunās sezonas atklāšana notika joprojām pagaidu mājās – Šillera teātrī. Jauni datumi, kad tad Berlīnes Valsts opera varētu atgriezties savā vēsturiskajā ēkā, vairs netiek skaidri nosaukti. Uzmanīgi tiek lēsts, ka varbūt tas varētu notikt 2016. gadā.

Tikmēr 2013. gada oktobrī uzvestajai “Cara līgavai” (Die Zarenbraut) izdodas izvērsties par gluži cita līmeņa māksliniecisku notikumu, kuru apmeklēt iesaka vai visi Berlīnes kritiķi. Dēvējot Nikolaja Rimska-Korsakova “Cara līgavu”, kas pēdējoreiz Berlīnē tika dzirdēta 1948. gadā, par sensacionālu operas jaunatklājumu, bet pašu jaunās sezonas startu – par triumfālu.

Ja Berlīnes Valsts operu būtu izdevies atklāt plānotajā laikā, krievu režisoru Dmitriju Čerņakovu varētu sākt ierindot rekonstruēto opernamu profesionālo atklājēju rindās. Tieši šim režisoram bija uzticēts tas gods atklāt pēc gadu desmitiem ilgušās rekonstrukcijas Maskavas Lielo teātri ar Mihaila Gļinkas operas “Ruslans un Ludmila” inscenējumu, kas izvērtās par eksotisku ceļojumu laika mašīnā cauri visdažādākajām operu iestudēšanas estētikām un skatuviskajām domāšanām – no 19. gadsimta cauri 20., līdz nonākot jau 21. gadsimtā, tieši iekšā šodienā.

Nikolaja Rimska-Korsakova “Cara līgava” Čerņakova interpretācijā ir katapultējusies no 16. gadsimta, kurā risinās operas darbība, arī tieši iekšā šodienas realitātē. Un krievu režisora veidotais stāsts, ļaujot spēcīgi sajust tieši mūsdienu Krievijas garšu, nebūt nav par vieglatlētes un valdnieka attiecībām. Kaut arī pats krievu komponists, 19. gadsimta mūziķu “varenās kopas” melodiskākais pārstāvis Rimskis-Korsakovs iestājās par liriku un krāsainību mūzikā, ieturot distanci pret jelkāda veida sakāpinātu dramatismu, Dmitrija Čerņakova inscenējumā humora un lirikas nav tikpat kā nemaz. Pārāk tuvu Krievija ir pietuvinājusies Ivana Bargā jeb Jāņa Briesmīgā jeb Ivana Bargā laikiem.

Tieši šī cara dzelzs dūrē saņemtā Krievzemes parastā cilvēka ikdienas realitāte bija kalpojusi par domu un jūtu avotu Nikolajam Rimskim-Korsakovam, rakstot operu “Cara līgava”, kas 1899. gadā tika pirmuzvesta Savas Mamontova Privātajā teātrī Maskavā.


Foto (c) Monika Ritterhaus

Opričņinas jeb slepenpolicijas visu cilvēku dzīvi caurtverošais tīkls, kas tika iedibināts Jāņa Briesmīgā valdīšanas laikā, pamatoti tiek uzskatīts par pirmmodeli Valsts drošības komitejai jeb kā to tautā dēvē – KGB. Un tieši opričņiku vidē tiek savērpta intriga ar nāvējošām sekām Nikolaja Rimska-Korsakova operā, liekot līgavai iet bojā no indes kausa, kas veikli iemainīts pret domāto mīlas dzērienu.

Opričņiki jeb kagebešņiki ir arī Čerņakova izrādes intrigas raidītāji mierīgo pavalstnieku dzīvē. Bet ne tikai. Opričņiki ir realitātes konstruētāji, kuru spēļu teritorija ir cilvēku dzīve, un to laikā pa kādam no viņiem nākas iet arī bojā. Skanot operas uvertīrai, uz skatuves redzams milzīgs datora ekrāns, un skatītājam tiek piedāvāts ielūkoties divu opričņiku čata sarakstē. Tajā ciniski vaļīgā tonī tiek apspriesta tautas nepieciešamība pēc jauna valdnieka, un tiek ierosināts – kāpēc gan tādu neuzkonstruēt pašiem? Galu galu arī šodienas valsts iedzīvotājam ir darīšana tikai un vienīgi ar mediju bildēm, kas it kā reprezentē valdnieku, bet kas atrodas aiz šīm bildēm – reāls cilvēks vai uzkonstruēta fikcija? – nav zināms nevienam. Uz milzīga ekrāna tiek veidots kibernētisks valdnieks – no Pētera Lielā, Trocka, Staļina, Jeļcina matricēm, līdz parādās – nē, ne Vladimirs Putins, bet cilvēks ar viduvējības zīmogu sejā. Kas labi iederas ikviena iedzīvotāja televizora ekrānā, raidot skatienu pāri laukam ar zelta rudzu vārpām.


Foto (c) Monika Ritterhaus

Labi, caru mēs izveidosim, – raksta tālāk opričņiki, – bet viņam ir vajadzīga arī līgava. Nē, līgava būs īsta, mēs viņu atradīsim tautā. Un šajā virtuāli izveidotajā spēlē sākas reālu cilvēku traģēdija. Kā valsts sašķaida savu cilvēku dzīves, kā cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības šajā valstī, cik konstruēta un manipulatīva ir realitāte, kas cilvēku ieskauj pat viņa paša mājās, nākot laukā no televizora ekrāna un iekšā pa durvīm – par to mūsdienu Krievijas teātra un operas mākslā nerunā neviens. Dmitrija Čerņakova iestudējums liek intensīvi domāt par šīm tēmām, ne brīdi nelietojot tiešu valodu. Viss spiegu tīkls ar novērošanas un noklausīšanās grandiozo tehniku līdzinās mūsdienu televīzijas studijai, un nav iespējams pateikt, vai tā ir televīzijas virtuālā realitāte, kas skatītāju acu priekšā tiek konstruēta, vai tas ir reāls mūsdienu opričņiku roku darbs, kas atklājas skatam. Vai pelēkā tērptie cilvēki, kas permanenti raugās ekrānos, ir televīzijas vai drošības dienesta darbinieki? Nekas nav notverams aiz rokas, nekas nav pierādāms, var būt tā un var būt pilnīgi citādāk.

Dmitrijs Čerņakovs savu ceļu mākslā sāka 90. gados, kad padomju laikam tik raksturīgā Ēzopa valoda jeb līdzību valoda, kas ļāva kritizēt režīmu, neatstājot pirkstu nospiedumus, teātrī likās bija izzudusi uz neatgriešanos. Tagad šī valoda ar pilnu spēku atgriežas atpakaļ, ļaujot sajust, cik bīstami ir kļuvis savā valstī atklāti un skaidri sarunāties. Un tajā pašā laikā arī saprast, cik ļoti šīs sarunas, kuru nav, cilvēkiem ir vajadzīgas.


Foto (c) Monika Ritterhaus

Vācijas opernamos deviņdesmit piecos procentos gadījumu pēc izrādes beigām publika uzgavilē dziedātājiem, orķestrim un diriģentam un ar noraidošiem “būūū” saucieniem noslauka no skatuves režisoru, kas kārtējo reizi ir centies kaut ko pierādīt mūzikai. Berlīnes “Cara līgavai” noslēdzoties, ar bravo saucieniem tika sagaidīti kā dziedātāji un mūziķi, tā arī izrādes režisors, kura jēdzieniskais un vizuālais stāsts bija izaudzis tieši no mūzikas, kura, kā izrādās, var lieliski iztikt bez kokošņikiem un etnogrāfiskām, ar spilgtu krāsu priecējošām bildītēm, ja ir spēja ieskatīties pašā darba jēgas būtībā. Par kuru mūsdienās nopietni Eiropas operas leksikoni nebeidz brīnīties – kā garīgi tik nobriedušais komponists Nikolajs Rimskis-Korsakovs gandrīz piecpadsmit gadus nēsājies ar tik šausmīgu sižetu, lai galu galā tam dotu izpausmi mūzikā? Tas esot pilnīgi neizskaidrojami. 

www.staatsoper-berlin.de