Rudītes Dreimanes 2013. gada stacijas 1

Pēteris Bankovskis
03/10/2013

Foto no galerijas “Daugava” arhīva

Rudītes Dreimanes izstāde “Brokastis zaļumos” galerijā “Daugava” apskatāma līdz 12. oktobrim

Galerijā “Daugava” apskatāma Rudītes Dreimanes (1948) jaunāko, šogad darināto gleznu izstāde. Man viņas glezniecība šķitusi interesanta jau vismaz kopš kāda 1989. gada, un tāda tā šķiet arī tagad.

Jauno darbu izstādi vai nu viņa pati vai galeriste nosaukusi par “Brokastīm zaļumos”, un tāds nosaukums arī gleznai (izstādē – Nr. 1), kas reproducēta uz ielūguma: kāds pāris saullēktā iekārtojies pie sedziņas, kas sagatavota glītam piknikam ar augļiem un vīnu. Un divi papagailīši, no kuriem vienam nojaušamas tādas kā telpiskuma pazīmes. Dreimane vienmēr ir gleznojusi pavisam plakani, apzināti vairoties no telpiskuma ilūziju izmantojuma, perspektīvas trikiem u.tml. Ja nu papagailītim, tā vismaz izskatās, uzlecošās saules neredzamajos staros tiek dāvāts kaut kas apjomīgai formai līdzīgs, tas noteikti ir ar nolūku.


“Brokastis zaļumos”. 2013

Kas zina, varbūt nolūks šajā gadījumā un visā izstādē kopumā ir pavisam vienkāršs: māksliniece nevar paturēt sirds noslēpumā gavilējošo saucienu, ka, par spīti tik daudz kam, radītā pasaule ir prieka mirkļa vērta.

Jā, protams, Dreimanes prieks nav un nekad nav bijis muļķa prieks par jaunu spēļmantiņu vai bezmaksas tramvaja biļeti. Viņas prieks ir brīvās gribas un morālā likuma kopdarba prieks. Kalna svētību prieks. Izklausās sarežģīti, bet nav nemaz. Gleznotājas ceļš ir patīkami vienmuļš, viņa nemētājas šurpu un turpu, nedzenas pakaļ tam, kas acumirklī varētu būt “topā” vai “ejošs”. Pirms nu jau daudziem gadiem apgūtā, par savu padarītā glezniecības metode un valoda: vienkāršie, strikti norobežotie krāsu laukumi ir kā klostera regula, kas neļauj svārstības jutekliskuma un mirklīgu kārdinājumu virzienā.

No “Daugavas” abos stāvo izliktajām trīsdesmit gleznām 11 vai 12 ir par rozēm. Varētu likties – kur vēl romantiskāk, kur vēl drošāk uz tumšām dziņām vedinoši, jo mēs, lai cik (post)moderni negribētu būt, tik bieži esam sentimentāli un ekstātiski. Taču Rudītes Dreimanes rozēs nav nekādas bioloģijas un psihedēlijas, ir tikai potenciālās jūtelības “briesmu signāli”, fakta konstatācija. Jā, šī konstatācija ietver sevī interpretāciju bezgalību, un tas, iespējams, ļauj rast saikni starp Dreimanes “rozēm” un līdz absolūtai banalitātei nozelēto Ģertrūdes Stainas “roze ir roze ir roze” un šim izteikumam šad, tad piekabināto, savā ziņā nelaimīgo Pēteri Abelāru un viņa rakstīto par Universālijām. Bet lai nu paliek rožu ekseģēze neuzsākta. Izstāde drīz paies, māksliniece saliks gleznas kaudzītē, un publikai tiks pamests apzelēšanai jau kaut kas pavisam cits.

Taču, arī kaudzītē saliktas, šīs gleznas joprojām būs nozīmīgas šīszemes svētceļojuma liecības (stacijas) pašai Rudītei Dreimanei. Es viņas glezniecību šoreiz gribu pielīdzināt kontemplatīva garīguma acīmredzamai emanācijai. “Nakts lūgšana” (Nr. 23) māksliniecei vajadzīga, lai sev norādītu uz gara dzīves lielajiem apsolījumiem, kas simboliski var izpausties pat kā kaut kas gluži neticams, piemēram, ķermeņa pacelšanās gaisā (levitācija). Aprakstītie levitācijas gadījumi ir reti un nenotiek ar mums, parastajiem. Dreimane to ļoti labi apzinās, tāpēc nākamajās izstādes gleznās (Nr. 24–26) ir nakts un attiecīgi: nakts gaisma un nakts dvēseles kustības. Taču tā nav izmisuma un ticības sausuma tumšā nakts, bet gan mīlestības sasildīta privātās telpas nakts, bezvārdu lūgšanas nakts, kur pazīstamo priekšmetisko sakarību apveidi drošina, ļauj palikt mierīgai, ļauj pateikt sev: “Jā, es te esmu!”

Ikdiena, zināms, met mūs atpakaļ, velk uz turieni, kur negribam. Un Nr. 27, lai arī joprojām ir nakts, tomēr vairs nav piederīga gleznotājai – kontemplatīvai lūdzējai, bet Universālijai – rozei, ko sagrauj lietus lāses.

Lai māksliniece man piedod, ja augstāk ieskicētajam nav nekāda sakara ar to, kāpēc viņa to un tā gleznojusi. Galu galā, ik skatītājam ir tiesības un pienākums redzēt to, ko viņš/viņa redz, nevis to, ko citi sakās redzam.

Varbūt darbs, kas man šķita izsmalcināta, pārsteidzoši precīza jaunības gadu stilistiska zīme (Nr. 19 – “Vāze”), pašai Dreimanei ir kaut kas gluži cits. Varbūt papagailītis, kas laužas ārā no plaknes, kamēr simbolu mākslas gaita cauri laikmetiem atkal un atkal atgriežas no pēdējām vakariņām pie lūgšanu brokastīm, ir tikai mana iedoma.

Bet vai tad nav tā, ka visi mūs centieni un darīšanas ir tikai iedomas vai – ja esam pelnījuši – domas? 

Alksnāja iela 10/12
Rīga, Latvija
www.galerijadaugava.lv

papa gena - 07.10.2013 16:19