Klaboņa un klimpas. Ervīns Vurms un “smagais metāls” Maskavā
Sergejs Hačaturovs
29/09/2013
Ervīns Vurms. Abstract Abstruse/Bailīgais traktors
Mūsdienu mākslas centrs Vinzavod, Maskava
Līdz 9. oktobrim, 2013
Heavy Metal. Grupas izstāde
Mūsdienu mākslas centrs Vinzavod, Maskava
Līdz 1. oktobrim, 2013
Reiz Marats Gelmans savas galerijas lielajam ceļojošajam projektam bija devis nosaukumu “Krievu nabadzība”. Tā bija iespaidīga pēdējo gadu Krievijas mākslas skate, kurā iedzīvināts formas un domas vadmalas raupjums un tiešums. Arī divas galerijas Regina izstādes mākslas centrā Vinzavod Maskavā ir uzķērušas šo laikmetīgās mākslas identifikācijas tēmu.
Sarkanvīna cehā atklāta ekspozīcija “Abstract Abstruse/ Bailīgais traktors”, kuras autors ir pasaules mākslas establišmenta olimpa jokdaris Ervīns Vurms. Pirms dažiem gadiem tā pati Regina organizēja slavenā austrieša izstādi Maskavas Centrālajā mākslas darbinieku namā. Tad rakstīju, ka Vurms ir meistars veidot antiklasiskus, Kanta loģikai “lietas par sevi” precīzi atbilstošus darbus. Viņa kinētisko māju maketi cieta no aptaukošanās aizdusas, mašīnas izlocījās kā kobras un nodarbojās ar akrobātiku, mēbeles tika sapresētas sviestmaizēs, radības izskatījās kā tai dziesmā par neveiksmīgo brīnumdari: “Gribēju uztaisīt gludekli, sanāca zilonis.” Režisējot savu mazliet “kukū” teātri, Vurms jauca skatītājam prātu, apgāza loģiku tieši tur, kur nekāds “dubultdibens” nešķita iespējams.
Šajā izstādē varoņi ir mazliet pieticīgāki: māju, kuteru un mašīnu nav. Ir glezniecība, kas parodē abstrakto ekspresionismu, kur par kompozīcijas dominanti kļūst pie audekla pielīmētas slavenu preču zīmju – Germes, Gucci, Dolce & Gabbana – kaklasaites. Asprātīgs gājiens: pasaules abstrakcionismu jau sen apropriējusi patērnieciskā sabiedrība, un tas rotā dārgus bagātnieku apartamentus un birojus, kur apgrozās ļaudis tieši ar šādām kaklasaitēm. Prece–nauda–prece.
Uz postamentiem gozējas cīsiņu un sardeļu skulptūras, cenšoties iztaisīties par abstrakcijas šedevriem no dārgām galerijām un saloniem. Lepni krūtis izriež un moderni izliecas, aicinot nopirkt sevi, arī sīciņi dizaina mājiņu maketi. Uz maza skulpturāla Ļeņina plikā paura uzsprausts dēlis, uz kura nolikta glāze.
Visas šīs vizuālās asprātības (gags) ir ļoti viegli identificējamas ar konsumerisma kritikas maģistrālo virzienu – absurdi demontēt par dārgiem kļuvušo zīmolu vērtību. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo izstādi Centrālajā mākslinieku namā, kur pilnībā valdzināja atrakciju monumentālais vēriens un nenoliedzami plastiskā Vurma domas kvalitāte, šī izstāde sanākusi garlaicīgāka un iepriekš paredzama. Visas mākslinieka “zinātības” vājās vietas ir reljefi pamanāmas. Galvenā problēma – acīmredzamā vēlme padoties, rotaļājoties ar to pašu pārēdušos buržuāzisko pasauli. Vurma asprātības (gags) ir mīlīga papliķēšana pa plecu, smalku viesību joks; drīzāk, glaimojošs to ļaužu patmīlībai, kurus agrāk dēvēja par “naudas maisiem”. Lai kritika radītu neviltotas emocijas un jūtas, Vurma darbiem pietrūkst patiesuma un draiva. Objekti lielā mērā ir simulatīvi un itin labi iederētos kādā dārgas firmas animācijas reklāmrullītī. Kaut vai pārtikas produktu reklāmā līdzīgi kā televīzijas ekrānos vaikstās košļenes – virtuļi, pīrādziņi un kafijas krūzes. Ja Krievijā ir daudz krievu nabadzības apoloģētu, tad Ervīns Vurms ir austriešu sāta vērtību glabātājs. Viņš savu buljonu vāra ar jautrām klimpām.
Ervīna Vurma ekspozīcijas kopskats
Pretī Ervīna Vurma objektiem bijušās vīna rūpnīcas Lielā vīna pagraba pazemes angārā klimpu vietā dzirdama baisa klaboņa, žvinskstoņa un čīkstoņa. Šīs skaņas nāk no izstādes Heavy Metal, kas, pateicoties tai pašai galerijai Regina, kuratora Jegora Košeļeva vadībā apvienojusi jauno Krievijas paaudzi. Apdriskātos, senām katakombām līdzīgos kambaros savu dzīvi vada savādi objekti, kas tā vai citādi asociējas ar 70.–90. gadu smagā roka subkultūru. Jegors Košeļevs šo laiku uzskata par brīvības un neatkarības teritoriju, kuru pavadoņi Heavy Metal gadījumā ir dullums, dzīves tumšās puses, depresņaks un alkotrešs.
Vlads Kuļkovs. Abstrakcija. 2013
Savādi, bet šāda pēc idejas radikāli anarhistiska tēma kļuvusi par pamatu ļoti disciplinētai, lieliski instalētai un talantīgai izstādei. Katrā no kopīgajā gaitenī iznākošajiem kambariem ar viduslaiku jomiem dzīvo konkrēts projekts – variācija par uzdoto subkultūras tēmu. Grupa Elikuka
uzskatāmi – ar gigantiskas skulptūras palīdzību – demonstrē, cik svarīgi celulīta novēršanai uz dibena likt metāla monētas. Grigorijs Juščenko milzīgos fresku komiksos parāda, cik radoši valsts iedzīvotājus ietekmē labais smagais metāls. Valērijs Čtaks savā kambarītī, kur var ielūkoties tikai pa spraugu, uzrīkojis lieliskas rokmūzikas koncertu, ko izpilda divi skeleti melnā. Emocionālajā un plastikas suģestijas ziņā stipru abstrakciju par tēmu “metāls” un (vai) no metāla piedāvā Ivans Gorškovs, Olga Šapovalova, Vlads Kuļkovs, Vladimirs Logutovs...
It kā daudzējādā ziņā ironiskās “vidējā statistiskā mietpilsoņa” (tā izteicies kurators Jegors Košeļevs) vērtību dekonstrukcijas vektors ir rada Vurma vektoram. Tomēr – ne gluži. Krievijas jaunajiem viss ir smagnējāks, raupjāks, brutālāks un patiesāks. Viņi nepadodas un pat neiesaistās nekādā rotaļās par tēmu – viņi izplēš no sevis gabalu savas dzīves ar visu gaļu. Tā ir viņu pieredze, viņu dialogs ar pasauli, viņu humors, kas nav ar mieru būt par stilizāciju un izlikšanos. Tāpēc, piemēram, plastiskā heavy abstrakcija viņiem pēc savas iedabas ir nevis parodiska, bet pirmdzimta. Tādējādi pat tās brutalitātē jaušama dzīva kaislība, enerģija un alkas pēc tā universālā pasaules skaistuma, kas bez nodoma patiesuma nav iespējams.
4. Siromjatņičeskij pereuluk 1–6
Maskava, Krievija
www.winzavod.ru
