Kaut kur starp gaismu un tumsu 0

5. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles galvenais projekts ir atvērts skatītājiem un interpretācijām

Sergejs Timofejevs
23/09/2013

5. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles galvenā ekspozīcija kopš pagājušās nedēļas beigām un līdz 20. oktobrim ir atvērta skatītājiem. Tā atrodas pāris soļu attālumā no Kremļa, restaurētajā Manēžas ēkā. Vēl nesen tā tika izmantota dažādām komercizstādēm, taču ietekmīgais cilvēks Sergejs Kotkovs solījās, ka pēc atjaunošanas šeit vairs nebūs kažoku un kažokādas izstāžu, un solījums tiek pildīts. Maskavas biennāle pirmo reizi notiek zem Manēžas velvēm. Un jau ir noruna, ka tā būs arī 2015. gadā. Tas, protams, maina biennāles raksturu. Milzīgā telpa, kas, kā izteicās kuratore Katrīna de Zēgere, liek sajust savu niecīgumu un kur gandrīz neko nedrīkst “aiztikt”, jo tas ir vēsturiskais mantojums, nav vienkāršs objekts modernās mākslas izvietošanai. Kuratorei tas neapšaubāmi bija izaicinājums. Un viņa centās tikt galā, spēlējoties ar lielu un mazu izmēru, gigantisku izplatījumu un nelielu telpu kontrastiem. Te nav atrodami asas sociālpolitiskas ievirzes darbi. Katrīna de Zēgere uzsver mākslas efektu, kas nav tūlītējs, bet ir pakāpenisks. Viņas izraudzītā biennāles devīze ir “Vairāk gaismas”. Lūk, kas tika noskaidrots Manēžā notikušajā preses konferencē.

Biennāles prezentēšana presei dīvaini sakrita ar turpat Manēžā notikušo bērnu rotaļu laukuma atklāšanu. Tagad vecāki var atstāt šeit savus bērnus un paši klaiņot pa izstādēm, kas, kā tas Krievijā pieņemts, ir marķētas ar atzīmi 18+. Jāpiebilst gan, ka atšķirībā no paralēli notiekošās Art Moscow mākslas meses šeit nekas nebūtu šādi marķējams. Te nav nedz asiņu plūdu, nedz kailas miesas. Manēžas gigantiskie svaigi sapostie plašumi atgādina nupat uzbūvētu progresīvu bērnudārzu ar moderniem vizuālajiem elementiem. Tikai desmitkārtīgā palielinājumā. 


Song Dong. Waste Not. 2005

10 000 objektus – panniņas, kastes, ķemmes, plastmasas pudeles, ziepju gabalus – instalācijai Waste Not ir atvedis ķīnietis Song Dongs. Tie nav vienkārši kaut kādi priekšmeti, bet gan viņa ģimenes lietas, kas atgādina par aizgājušajiem vecākiem un laikiem, kad pat ziepes izsniedza par taloniem, bet mantām, kas bija savu laiku nokalpojušas, tika atrasts jauns pielietojums. Tas ļoti uzskatāmi iemieso Katrīnas de Zēgeres domu, ka gaisma var slēpties visikdienišķākajos priekšmetos, ka pasaule zaigo pati no sevis, atliek tikai ieskatīties.

Milzīga priede, ko projicē uz sarindotiem ekrāniem, plūdeni līgojas un elpo, piešķirot savu ritmu jūsu pastaigai pa ekspozīciju. Tas ir somu mākslinieces Eijas-Līsas Ahtilas darbs Horizontal. Varens puscaurspīdīgs dirižablis, kas sastindzis virs skatītāju galvām, ir radies pēc meksikāņu mākslinieka Hektora Zamoras iegribas. Kā paštaisīts bērnu modelītis, tikai daudzkārt palielināts. Vai starp grīdu un griestiem iekāries gigantisks kustīgs fakturētu ornamentālu izgriezumu ķekars – japānietes Maijas Onodas “Kaleidoskops”.


Detaļa no Sučana Kinošita Operating Theater

Vai ir kāds bērnudārzs, kur nepatiktu izstādīt aplikācijas? Kaut kādā ziņā biennāles skate ir patiešām pozitīviska pamācoša telpa, kur mazliet jūties kā skolnieks, kas ielūkojies bērnu jaunrades namā vai jauno tehniķu stacijā. Un tas nemaz nav slikti. Kāpēc ne? Biennāle var būt arī tāda. Ar absolūtu uzmanību pret vissīkākajām papīra strēmelītēm un podziņām kā Sučans Kinošita savā Operating Theatre. Ar noslēpumainām projekcijām vai ēnām, virpuļojošiem riņķa dančiem vai seansiem, kur jums tiek stāstītas pasakas, uz sienām rādot no papīra izgrieztus un iekrāsotus cilvēku un maģisku dzīvnieku siluetus.

Biennāles galvenais projekts it kā liek mums atgriezties bērnībā (pavisam noteikti nedzenot mūs nostaļģijā, bet drīzāk gan pārslēdzot kādā tai piemītošā režīmā), māca brīnīties par parastām lietām, maigi skubinot atcerēties piemirsto prasmi turēties rokās un uzvest kopīgas izrādes ar kopīgi izdomātām dekorācijām.


Aleksandrs Brodskis. Bez nosaukuma. 2013

Katrīna de Zēgere uzsver, ka viņa ir piemeklējusi pietiekami saprotamu, skatītājam pieejamu un vienlaikus nebanālu mākslu. “Mēģināju izveidot viegli uztveramu ekspozīciju, liekot uzsvaru uz spēcīgiem vizuāliem tēliem,” viņa stāsta žurnālistiem. Taču, tos interpretējot, varat nonākt visneiedomājamākajos biezokņos. Tā tas notiek ar Dēvida Klērbouta atvesto filmu-projektu “Ceļojums” (šis darbs paralēli iekļauts arī šobrīd notiekošās Stambulas biennāles programmā).

Jūs ieejat norobežotā aptumšotā kinozālē un uz ekrāna redzat mežu: kopā saaugušus zaļu koku kupolus, sūnas, strautus, milzīgus laukakmeņus un taciņu, kas jūs ved arvien dziļāk biezoknī. Īsts ceļojums music for relaxation kategorijas skaņu pavadījumā. Tas ir līdzīgi kā gremdēties patīkamā, atsvaidzinošā sapnī. Tikai vērīgi ieskatoties, pamani, ka visa šī pastaiga ir datorgrafika, nav neviena “dzīva” kadra. Viss absolūti mākslīgs; vienkārša pastaiga mežā ir prasījusi veselas datorgrafiķu komandas rūpīgu darbu, turklāt še nav neviena konkrēta prototipa. Tas ir kāds abstrakts mežs vai mūsu priekšstats par to. Seanss kinozālē absolūti atvieto dabu, tā it kā vairs nav vajadzīga, it kā ir atstāta ārpus iekavām, kaut ārēji viss ir tik jauki un dabīgi.

“Vai Maskavas izstādē tiešām ir vairāk gaismas?” – izejot no Manēžas, vaicāju franču mākslas kritiķei un rakstniecei Judītei Benamū. “Es neteiktu, ka šeit ir vairāk gaismas. Domāju, ka tas ir stāsts par mūsu sabiedrību, sapņiem un vilšanos. Par to, kāda mūsu sabiedrība varētu būt bijusi un kāda tā ir. Tā nav kategoriska tiešā runa. Tas ir kaut kas līdzīgs “un tā joprojām”, un man tas patīk. Šeit nepārtraukti jūt kaut kādas zemūdens straumes, domu zemdegas. Nedomāju, ka biennāles galvenais projekts ir uztverams no pirmā acu uzmetiena. Tikko esi nedaudz iedziļinājies, jēga sazarojas, sāk mirguļot, rotaļājoties gaismēnās.” Tā gan. 


Sopheap Pich. Complicated structure

5th.moscowbiennale.ru/en/