Lēna atgriešanās. Kāpēc ir jāzina, kas ir Pāvels Čeliščevs?
Olga Abrāmova
19/09/2013
Pāvels Čeliščevs. Izstāde uz “bis”
Galerija Наши художники, Maskava
Līdz 17. oktobrim, 2013
Klusā daba “Grozs ar zemenēm” līdzās Pikaso un Braka darbiem vairākus gadus karājās pašas Ģertrūdes Stainas dzīvoklī Parīzē, un tagad to cik vien sirds kāro var aplūkot Maskavas galerijā Naši Hudožņiki, kas strādā ar krievu emigrācijas pirmā viļņa mākslinieku darbiem. Galerijas saimniecei Natālijai Kurņikovai pieder Krievijā lielākā Pāvela Čeliščeva (Павел Челищев, 1898–1957) darbu kolekcija, un, lielā mērā tieši pateicoties viņas pūlēm, mums šodien ir priekšstats par šo mākslinieku, kas nodzīvoja vien 59 gadus ilgu, taču ļoti vētrainu un piesātinātu mūžu. “Izstāde uz “bis””(Выставка на бис) ir jau trešā viņam veltītā ekspozīcija. Divas pirmās notika Piemaskavas Borku sādžas galerijā pie Rubļovo–Uspenskas šosejas, pašreizējā ir ieņēmusi jaunu telpu pašā Maskavas centrā, šķērsielā starp Prečistenku un Ostoženku.
Pāvels Čeliščevs. Tetovēta vīrieša portrets
Četras zāles, apmēram septiņdesmit darbi, galvenokārt no galerijas krājumiem un privātām kolekcijām. Labākais no iepriekš redzētā un jauni ieguvumi: galerijas saimniece turpina pirkt šī autora darbus, kuru cena strauji ceļas. Hronoloģiski sakārtotā ekspozīcija parāda senas muižnieku dzimtas atvases radošās dzīves un likteņa kaprīzos pagriezienus: Čeliščevs ar savām īpašajām kaislībām kopš bērna dienām atšķīrās no citiem zēniem. Vecāki pat bija veduši viņu pie kāda šveiciešu ārsta, kurš laimīgā kārtā paskaidroja, ka bērns nav jātramda un nav jāliekas zinis par viņa tieksmi ģērbties sieviešu drānās un citām ērmībām. Māte un piecas māsas turpināja dievināt savu Pavļiku, tēvs, kas bija matemātiķis pēc izglītības un mistiķis pēc dvēseles stāvokļa, iepazīstināja dēlu ar Lobačevska matemātiku un abonēja Mir iskusstva, kamēr pats varonis kā apsēsts ar pasteli zīmēja muižas ainavas, kā juzdams, ka ierastā dzīve drīz beigsies.
Tad nāca laiks, kas tik raksturīgs daudzu krievu biogrāfijām: izpostīta ligzda, bēgļu gaitas, tuvinieku zaudējums, smagi pārbaudījumi. Astoņpadsmit gadus vecais jauneklis nonāk Kijevā, mācās ikonu gleznošanas darbnīcā, apmeklē avangardisetes Aleksandras Eksteres studiju un pirmo reizi kā scenogrāfs strādā K. Mardžanova teātrī. Seko Deņikina armija un emigrācija uz Konstantinopoli, kur turpinās darbs teātrī. Tagad tiek noformētas slavenās Olgas Spesivcevas nākamā vīra un daudzu pasaules mēroga baleta zvaigžņu skolotāja Borisa Kņazeva baleta izrādes. Galerijā Naši hudožņiki pirmo reizi tiek rādīta nepārprotami Eksteres ietekmēta kubofutūristiska kostīma skice Kņazeva iestudējumam. Konstantinopolei tradicionāli seko Berlīne, izrāžu noformēšana kabarē teātrī “Zilais putns”, Borisa Romānova teātrī un Berlīnes operā. Berlīnē Čeliščevs iepazīstas ar Sergeju Djagiļevu un satiek savu pirmo lielo mīlestību – amerikāņu pianistu Alenu Tanneru, abi kopā pārceļas uz Parīzi, īrē mazu istabiņu Monparnasā un metas mākslas dzīves dzīlēs.
Pāvels Čeliščevs. Sievietes portrets
Parīzē dzimst Čelščevs gleznotājs: 1925. gadā viņš pirmo reizi piedalās Rudens salonā, iepazīstas ar Ģertrūdi Stainu un kļūst par tās protežē. “Patiesībā viņai esmu parādā par visu, kas ar mani ir noticis kopš mūsu tikšanās brīža. No nezināma indivīda es pārvērtos par sabiedrības redzes laukā nonākošu jaunu mākslinieku,” viņš atzīstas rakstniecei veltītas pēcnāves izstādes atklāšanā Jēlas universitātē.
Staina, kas kopš gadsimta sākuma bija jaunās Parīzes mākslas aizbildne, ne tikai pirka Čeliščeva darbus (“Grozs ar zemenēm” nonāca pie viņas tieši tajā laikā), bet arī dalījās ar savu iepriekšējo mīluļu noslēpumiem, spriežot par “krāsu, formu un gleznu”. Jūtīgais jaunais emigrants ātri apguva pēckara Parīzes skolas mācību, kuras sekotāji turpināja eksperimentēt gadsimta sākuma strāvojumu – fovisma, kubisma, ekspresionisma, dadaisma – garā, nebaidījās jaukt stilus un vispār ne no kā nebaidoties.
Pāvels Čeliščevs. Sieviete ar krellēm. 1925
Parīzes nodaļa Maskavas izstādē ir pati piesātinātākā. Sieviešu portretu izteiksmīgais zīmējums, virsmas dekoratīvais risinājums, kompozīcijas pilnība neatpaliek no korifeju Matisa un Pikaso darbiem. Monohromo, taču koloristiski sarežģīto pelēkbrūno audeklu sērija parāda darbu ar faktūru: eļļas gleznojumam tiek pievienotas smiltis un kafija, radot valkanu apjomu. Žonglieri, vingrotāji, klauni, kas atgādina Pikaso zilo periodu, iezīmē jaunu sirreālistisku motīvu parādīšanos – cirka tērpi pēkšņi atdzīvojas, no tiem izaugot grimašu izšķobītiem profiliem, perspektīva salūst, un ķermeņu daļas izkropļojas nedabiskos rakursos.
Čeliščevs šajā laika posmā glezno daudz portretu un mēģina kļūt par savējo Parīzes “oficiālo” sirreālistu vidē, taču tam neļauj notikt Andrē Bretons, kurš, kā runā, bija dedzīgs homofobs. Tad jaunais mākslinieks kopā ar domubiedriem izveido “neohumānistu” jeb “neoromantiķu” grupu – sava veida sirreālisma atzarojumu.
Ģertrūde Staina iepazīstina Čališčevu ar angļu dzejnieci Edīti Sitvelu, kuras portrets arī ir iekļauts ekspozīcijā. Nelaimīgi iemīlējusies dzejniece pērk viņa darbus, rīko izstādes, rūpējas, taču, laikam ritot, viņa kļūst par vienu iemesliem Čelilščeva un Stainas attiecību pārtraukšanai un par īstu slogu, jo viņam sākas jauns romāns. Romāna varonis ir jauns amerikānis Čārlzs Henrijs Fords, kura rokās Čališčevs pēc divdesmit pieciem gadiem nomirs.
1934. gadā partneri atstāj nemierīgo Eiropu, lai gandrīz piecpadsmit gadus pavadītu Amerikā. Čališčevs šajā laikā piedzīvo karjeras augstāko punktu. Viņš noformē Forda vadīto Savienotajās Valstīs glābiņu atradušo Eiropas sirreālistu žurnālu, ilustrē Forda un Pārkera romānu “Jaunie un niknie”, kopā ar Balančinu, Dalī un Kokto piedalās impresārija un rakstnieka Edvarda Kiršteina baleta projektos, atkal strādā kopā ar Borisu Romānovu, kurš tagad ir baletmeistars Metropoliten operā. 1942. gadā Čeliščeva izstādi rīko Ņujorkas Modernās mākslas muzejs.
Pāvels Čeliščevs. Grozs ar zemenēm
Maskavā šis periods parādīts fragmentāri, taču ir daži zīmīgi darbi, kas ļauj novērtēt Čališčeva mākslas jauno kvalitāti. Trīsdesmito gadu vidus vīriešu portretus un tetovētu atlētu torsus piepilda enerģija un jutekliskums. “Es saprotu,” toreiz sacīja Čališčevs, “ka šāda eļļas glezniecība ir mans un audekla mīlas stāsts.” Mākslinieku arvien vairāk aizrauj mūžīgās pārvērtības process, un viņš, sekojot barokālajam itālietim Arčimboldo, rada “māņu tēlus: Fata morgāna, Fēnikss, Tēva portrets”, kur dzīvs pārtop nedzīvā, un nekas nav tāds, kāds šķiet esam. Visspilgtāk šo sirreālistisko triku iemieso liela izmēra glezna “Paslēpju spēle”, kas pēc izstādes Modernās mākslas muzejā palika tā kolekcijā. Četrdesmito gadu beigās situācija sāk mainīties. Interese par sirreālismu krītas, augot dzimstošā amerikāņu avangarda, Polloka, Gorki, Rotko, De Kūninga, spiedienam. Un Čališčevs atkal ir uz meklējumu ceļa. Kopā ar Fordu un viņa māsu viņš pārceļas uz Itāliju, aizraujas ar astroloģiju, okultismu, atceras tēva mācīto. Miesiskais jutekliskums pamet viņa audeklus, to aizstāj “iekšējās perspektīvas ... augstākā projekcijas”. Viņš vairs netiecas “pakļaut visumu, jo vispirms ir jāsaprot pašam sevi”. Cilvēku galvas un pusfigūras kā rentgena staros demonstrē iekšējās sistēmas – kaulus, muskuļus, asinsvadus, nervus. Pakāpeniski figūras izzūd, atstājot zaigojošas abstraktas struktūras, “iekšējas ainavas”, kas negaidītā veidā atsaucas opārta estētikā. “Zelta vāze” un četru stāvokļu novilkumi litografētajai “Galvai” – tas arī viss, kas “Izstādē uz “bis”” iezīmē šo mākslinieka dīvainā ceļa pēdējo līkumu.
Pāvels Čeliščevs. Zelta vāze
Ārpus ekspozīcijas ietvariem ir palicis daudz kas būtisks. Še nav kolekcionāru vidē populārās un pa īstam ekspresīvās erotiskās grafikas, lieliska zīmētāja grafikas. Nav ekscentriskās scenogrāfijas Djagiļeva pēdējam baletam “Oda”, kurš gan piedzīvoja pilnīgu izgāšanos, taču kļuva par nākotnes skatuves noformējuma pirmtēlu ar projektora, pirotehnikas un īpaša izgaismojuma izmantošanu. Nav mākslinieka Tretjakova galerijai novēlētā un pirmajā ekspozīcijā izstādītā darba “Fenomeni”, kur skrupulozi un pavēsi parādīti autora paziņas, un pastelīgi varavīkšņainais kolorīts un pedantiskais literārums atsauc atmiņā padomju laika Malaja Gruzinskajas glezniecību, kas beidzot pietikusi klāt sirreālisma priekiem. Te ir pavisam maz vēlīno darbu.
Un tomēr Naši Hudožņiki saimnieces kolekcionēšanas degsme līdz ar mākslas vēsturnieka A. Šaumova publikācijām, Čeliščeva māsas mazdēla dzejnieka D. Kedrina atmiņām un televīzijas filmu “Nepārspārnu eņģelis” beidzot ļauj māksliniekam rast pielūdzējus arī dzimtenē. Vien žēl, ka viņu balsis tik bieži saplūst jūsmīgā kora dziesmā par “mistisko sirreālistu, sirreālistisko mistiķi, kurš par daudziem gadiem apsteidzis ...” utt. Nemaz negribas piebiedroties šim korim. Gribas pilnvērtīgu, lielu izstādi, kur mākslinieka radošās attīstības metamorfozes parāda viņa labākie darbi – no agrīnās scenogrāfijas līdz zaigojošajai abstrakcijai un “drāšu galvām”, kas negaidīti atgādina bauhaus profesoru, zīmētāju un scenogrāfu Oskaru Šlemmeru.
