Kas man Rolšteins un kas es viņam?
Orests Silabriedis
31/08/2011
Interesanti būtu salīdzināt iespaidus, ko no “Stokholmas sindroma” guva tie, kas 1997. gada rudenī skatījās Rolstein on the Beach, un ko tie, kas “Rolšteinu pludmalē” neredzēja. Liekas, ir tik dabiski turpināt šo daiļdarbu sēriju, kaut no pirmās daļas izrādīšanas pagājuši četrpadsmit gadu. Kā “Pludmales Rolšteina” augstu vērtētājs nevaru neatzīt, ka “Stokholmas sindroms” man ļoti patika jau vēsturiskā konteksta dēļ vien. Un nav tā, ka Rolšteins, palicis bez Hardija Lediņa, būtu radošā ziņā uz pusi vientuļāks. Gan jau kādas iedomu sarunas ar aizsaulē mītošo nebijušu sajūtu restaurēšanas dīdžeju HL notika (un nez vai Rolšteins par tām stāstīs), taču “Stokholmas sindroms” godam stājas blakus “Pludmalei” kā iespējamās daudz-loģijas cienīgs turpinātājs.
Visupirms vēlos uzsvērt, ka, manuprāt, Rolšteina un Regnāra kopdarbs ir kaut kas nesalīdzināms, tam piemīt absolūti oriģināla autordarba spēcīgais šarms. Tā, protams, ir pilnīga plānprātība, taču ar spēcīgu oriģinalitātes zīmogu un dīvainu pievilcību, kas šoreiz jo sevišķi izpaužas mūzikas kaut kādā raupjā maigumā. Dīvaini, ka šoreiz mums nesakrīt viedokļi ar Uldi Rudaku, kurš laikrakstā “Diena” ieminas par spilgtāku melodiju trūkumu. Labi, varbūt hitu patiešām nebija, taču ne jau tādēļ Rolšteins raksta operu. Turklāt prātā gana labi paliek tādi motīvi kā “Es nomiršu Ziemeļvalstīs”, “Izvāri mani, uzliec uz kabača” u. tml.
“Stokholmas sindroma” saturs ir tik nejēdzīgs, ka šim nejēdzības faktam vienkārši nav nekādas nozīmes. “SS” noteikti nav tas daiļdarbs, kurā jāmeklē zīmes, zīmju sistēmas, simbolu daudznozīmīgās jēgas, alegoriju aktualitātes un vēl sazin kas, ko parasti ierauga teātra kritiķi un mākslas zinātnieki. Mūzikas aprakstnieki, manuprāt, ir primitīvākas radības – viņi tver signālu, izbauda sajūtas, dzird to, kas skan, un redz to, kas ir redzams. Pilnībā attiecinu to uz sevi, tāpēc, skatoties “Stokholmas sindromu”, jutos brīvs un laimīgs. Mani nenodarbināja domas par to, ko es īsti redzu un ko tas nozīmē.
Tātad – kas notiek?
1) Skan mūzika, kurai piemīt postpanka “andergraundiskais” naivums, atbruņojošais infantilisms, lai aiz kādām skaniska spēka izpausmēm tas censtos paslēpties. Un man patīk šī mūzika. Turklāt neesmu liela trokšņa cienītājs, tāpēc pirms izrādes jutos maķenīt nobaidīts ar piezīmi par gaidāmajiem decibeliem, savukārt izrādes laikā – patīkami pārsteigts, ka laipni izsniegtos ausu aizbāžņus tā arī nevajadzēja. Un kas par kompāniju – Guna Paula, Viesturs Slava, pats autors ar basu!
2) Redzami aktieri, kuru darbības ir enerģētiski nevainojami uzlādētas; nav nekādu pārrāvumu tajā blīvajā režģī, ko noaudis režisors, viss piepildīts – balsis, kustības. Un man patīk, kā darbojas šie jaunie ļaudis, kas, liekas, labi saprot, ko nozīmē līdz pēdējam atdevīgs darbs uz skatuves. Emīls Kivlenieks strādā spoži un dzied tā, kā dažs pasaules rokdziedonis varētu tikai sapņot. Un vai tā cita superīgā balss pieder Elzai Rozentālei (atceramies šo vārdu)? Un vai Aijai Vītoliņai šis nav jauns radošais pakāpiens – tik lieliska ir viņas Devotchka! Un atkaltikšanās ar Madaru Botmani nostiprina vēlmi redzēt šo meiteni atkal un atkal. Un pamazām iemācīties vārdus arī visiem pārējiem jaunajiem aktieriem.
3) Es atrodos neitrālā postindustriālā telpā, kuras vienu sienu rotā ģeniāls (nudien vēlos lietot šo spēcīgo vārdu) Ģirta Korpa video. Ar to vien jau pietika, lai aumaļām uzvilnītu atmiņas par senākā jaunībā, kaut kad mūzikas vidusskolas laikā vai pirmsbrieduma klejojumu gados u. tml. notikušo vai to, kas varēja notikt, bet nenotika.
4) Opera rit, rit, rit, es klausos, klausos, skatos, skatos, un taču kaut kāds savāds traģisms pēkšņi iztīstās no visa tā līmes piesātinātā veidojuma, ko kāds atļāvies nosaukt par operu. Turklāt es arvien labāk saprotu, ka žanra apzīmējums ‘opera’ neiedomājami precīzi atbilst šim radoša cilvēka augstāko brīvību rādošajam mākslas darbam; tas ir tik ironiski un vienlaikus tik dramatiski intensīvi, un tāda ir opera, vai tas būtu Monteverdi, Ramo, Mocarts, Verdi vai Štokhauzens. Vai, piemēram, Dzenītis, kura persona saturiski maznozīmīgi, taču koši rotā libretu līdzās māsām Skridēm (kas līdz mūža galam varbūt tā arī paliks māsas Skrides) un Ievai Paršai (kas vienmēr būs nemitīgi mainīgā tūkstošveide). Un tas augstāk nosauktais traģisms ir tajā ūdens baseinā, kurā bez cerības ņudz cilvēku ķermeņi, un tajos ievīstītajos kokonos, un tajā apjausmā, ka vienmēr būs jauni cilvēki, kas satiksies ar mākslu, un vienmēr būs par viņiem maķenīt vecāki, kas to mākslu jau būs satikuši. Un šo rindu autors, domās pārcēlies uz krēslaino Andrejsalas spēles telpu, apjēdz, ka viss iepriekš teiktais ir tikai sajūtu un atmiņu subjektīvs mikslis, un var tikai cerēt, ka būs kāds, kam “SS” būs izraisījis līdzīgas sajūtas un atmiņas, un tādējādi “SS” kļūs par vēl vienu ceļmalas akmeni, uz kura viens aiz otra atpūsties sēžas tie, kas iet kaut kādus līdzīgus ceļus, un nav svarīgi, ka viņi varbūt nekad nesatiksies, bet viņiem būs kopīga priekšstatu telpa, un nu jau esmu iebraucis patiešām dziļā grāvī... Jo tas, visticamāk, nav tas, par ko domāja Rolšteins, Regnārs un citi izrādes veidotāji. Taču tas ir tas, par ko gribas uzrakstīt pusotru nedēļu pēc redzētā. Lūk, kāpēc Silabriedim un varbūt vēl kādam vajadzīgs Rolšteins. Lūk, kāpēc ir derīgi palaikam tiekties sasniegt iekšējo Stendi.
