Kristiana Brektes darbi. Foto: Foto: Inese Kalniņa

Kas viņus vieno, kas šķir. Ubāns, Sipunova, Baumanis un Brekte 2

Pēteris Bankovskis
16/09/2013

Foto: Inese Kalniņa

Mūkusalas Mākslas salona četras jaunās izstādes – Konrāda Ubāna “Ainava”, Inetas Sipunovas “Laika plūsma”, Johana Heinriha Baumaņa “Medījumi” un Kristiana Brektes “Animālijas” – apskatāmas līdz 5. oktobrim. Izstāžu kuratore – Līga Lindenbauma

Sestdienā bija skaists, saulains laiks. Kopā ar ģimeni aizstaigājām līdz Mūkusalas Mākslas salonam, kur aplūkošanai izliktas jaunas izstādes. Kā jau mākslas galerijās gadās bieži, citu apmeklētāju nebija. Stūrī pie galdiņa sēdēja kāds galerijas darbinieks. Apskatījām, kas skatāms, tad otrajā stāvā apsēdāmies tādā kā atpūtas stūrītī un brīdi parunājāmies, iespējams, drusciņ skaļāk, nekā biklie izstāžu apmeklētāji mēdz, taču citu, biklu vai nebiklu, kā jau teicu, tur nebija. Tad no apakšstāva uznāca apsargs un, godīgi pildot pienākumu, aizrādīja, lai netrokšņojam. Nu, ja nevar trokšņot, tad nevar, un ar apsardzes firmu darbiniekiem jokoties arī nevar. Gājām prom.


Inetas Sipunovas videoprojekcija “Laika plūsma” uz Mūkusalas Mākslas salona fasādes 

Jokoties gan var ar izstāžu rīkošanu un apmeklēšanu. Salona piedāvātā ekspozīcija veidota tā: paralēles vai kontrapunktu lūkojot, salikti pa pāriem sendienās dzīvojušais vācbaltiešu naivists Johans Heinrihs Baumanis (1753–1832) ar patlaban možo un rosīgo, uz kaitināšanu un psihofizioloģiskām provokācijām kāro Kristianu Brekti (1981); rāmais, šķietami vientiesīgais Konrāds Ubāns (1983–1981) ar netveramu videoprojekciju autori Inetu Sipunovu (1970), kura vairāk, liekas, darbojas pa teātriem, kur pēdējos gados videoprojekcijas ir modē.

Joks slēpjas apstāklī, ka videoprojekcijas “projicējamas” un aplūkojamas tad, kad ir tumšs, bet man gadījās Mūkusalas ielā nokļūt gaišā dienas laikā, par ko arī atvainojos kuratorei un projekciju autorei. 

Konrāda Ubāna gleznas apskatīt varēja. Tās ir no kolekcionāru Dinas un Jāņa Zuzānu krājuma. Nezinu, vai izlikti visi viņiem piederošie “Ubāni”, tam varbūt arī nav nozīmes. Nozīme ir, kolekciju veidojot, ievērotajai mērķtiecībai, tiecoties sakrāt darbus, kas faktiski sniedz apmierinošu ieskatu Ubāna centienos un nolūkos visa radošā mūža garumā. Nekāds dižais ģēnijs Ubāns nebija, taču centīgs amata pratējs gan. Šis salikums aizvien nostrādā, radot simbolisku vērtību – t.s. tautā iemīļotos māksliniekus. Jā, sākumā, kā gandrīz visi jaunie topošās latviešu 20. gadsimta glezniecības meistari, viņš bija savveida modernists, “ekspresionists”, taču tas pārgāja, atstājot aiz sevis dažus itin veiklus, dzīvīgus mēģinājumus. Zuzānu kolekcija arī kādu no tiem rāda. Vēlāk Ubāns pievērsās publikai visnotaļ saprotamai un patīkamai nodarbei – cilvēciska mēroga ainavisko fenomenu nedaudz impresionistiski reālistiskai atveidei. Ir pa kādam Parīzes omulīgo krastmalu uzzīmējumam (kur nu bez tiem), taču savā koordinātu sistēmā slavens Ubāns ir ar divām lietām: necilu Pārdaugavas, kur pats arī dzīvoja, ieliņu gleznojumiem dažādos gadalaikos un Pērses ūdenskrituma atveidiem. Sevišķi pēdējie mūsdienās, kopš HES uzbūvēšanas un ūdenskrituma nopostīšanas, ir ar ikonogrāfisku, nostalģisku un retropatriotisku nozīmi. Vispār Ubāns vienmēr atstāja iespaidu, ka ir tāds mīļš. Tā – vecās fotogrāfijās, kur viņš ir tas mazākais un šķībākais līdzās Tonem un vēl kādiem, tā – atceroties viņu tādu sīku, miesās pavārgu, rosoties pēdējos mūža gados Mākslas akadēmijā. Mīļumu tauta saskata arī viņa ainavās, un varbūt tas tur patiešām arī ir. Taču iespējams, ka tik vienkārši nemaz nav, jo Ubāns bija arī kaislīgs kolekcionārs, bet kaislības ar mīļumu ir visai sarežģītās attiecībās. 


Konrāda Ubāna izstāde “Ainava” salona pirmajā stāvā 

1981. gadā, kad nomira Konrāds Ubāns, piedzima Kristians Brekte, gan ne Ubāna, bet cita latviešu tautas masās iecienīta mākslinieka – Jāņa Brektes – ģimenē: kā pēdējā mazdēls. Jānis Brekte darināja akvareļus ar romantiskiem Vecrīgas ieliņu skatiem; pensijā aizejot, tādu saņēmis dāvanā ne viens vien partijas un padomju darbinieks. Kristians arī akvarelē, visādi citādi glezno, veido un darina, taču šķiet, ka tagadnes partiju un padomju darbinieki, uz visdažādākajām saulainajām tālēm tiekdamies, pēc viņa mākslas produktiem nealkst. Ar vectēvu, tā laikabiedru Ubānu un arī ar Johanu Heinrihu Baumani, par kuru runāsim drusku vēlāk, Kristianu saista kāda visnotaļ pozitīva īpašība – apbrīnojamas darba spējas vai, cilvēku valodā runājot, čaklums.  Savos drusciņ vairāk nekā trīsdesmit gados viņš sastrādājis daudzas personālizstādes, piedalījies grūti saskaitāmās kopekspozīcijās, taisījis scenogrāfijas visādām izrādēm utt. Līdzīgi kā vectēvs un māte Ilona Brekte, arī Kristians ir virtuozs akvarelētājs. Arī zīmētājs un asprātīgs vācējs, piemeklējot materiālās pasaules elementus saviem “redīmeidiem”. Mūsdienās “masas” uz mākslas izstādēm vairs neiet, līdz ar to māksliniekiem jāizvēlas citas stratēģijas, nekā 20. gadsimta 60.–70. gados. Noder viss: politiskas invektīvas, uzdošanās par kaut ko zinātniskam pētniekam līdzīgu, ņirgāšanās par neaizsargātu cilvēku ticībām un svētumiem, cinisks naturālisms, pat dzīvību apdraudoša pašsakropļošanās. Visas šīs stratēģijas, izņemot pēdējo, ir izmēģinājis arī Kristians Brekte. Taču pašreizējā Mūkusalas izstādē, neraugoties uz beigto putnu un vaboļu, un formalīnā ievietotās stārķa galvas klātbūtni, jūtama tāda kā cilvēciskas empātijas nots. Atgādinājis sev un skatītājiem savu “ticības apliecību”, ka aiz jebkura dzīvības subjekta vaibstu un centienu šķituma vīd nāves tumšais vieplis, Brekte izdara cilvēkstāvoklim neglaimojošu, bet skumju vispārinājumu darbā “Tēvs un dēls”: nāvei nolemtās paaudzes, lai kaut kā nosistu laiku un pašas sev aizmālētu acis, izklaides un atsvešināta egoisma dēļ iznīcina visu dzīvo sev apkārt. Tā vien šķiet, ka māksliniekam tomēr rūp, kas te ar mums visiem notiek un notiks.


Johana Heinriha Baumaņa “Medījumi” otrā stāva balkonā

Ubāns, var teikt, bija labi iekortelējies viņa paaudzes dzīvi uz pusēm pārgriezušajos padomju laikos, kas viņam tā arī nekad nebeidzās. Kristians Brekte spirinās un kārpās pasaulīgās tagadnes pārsātinātajā “pēdējo laiku” atmosfērā. Bet senlaiku Johans Heinrihs Baumanis bija mierīgs, tik mierīgs, kāds vien varēja būt muižnieku aprindu vīrietis tajā laikmetā, kad profesijās strādāja tikai nicināmi iznireļi – vidusšķira, bet visu ērtai, cilvēciskai dzīvei nepieciešamo neredzami un nemanāmi sagādāja un nodrošināja zemnieki, kalpi, apteksnes un sulaiņi. Viņš gāja medībās, kur droši vien prata līdz niansēm pazīt katru savu uzticamo palīgu – medību suni, bet, iespējams, pat nezināja, kā sauc piķieri – suņu kopēju. Atšķirībā no Brektes, kam medību kritika kalpo tagadnes destruktīvās liekulības atmaskošanai, Baumaņa laikā žēlumu pret dzīvniekiem neviens vēl nepazina. Protams, Baumanis līdz ar visu romantisko Vakareiropu mācījās saskatīt skaisto dabā, ainavā (daļēji par šo dziņu mums jāpateicas Gētem), taču līdz kažokādu apkarošanai un Greenpeace bija vēl ļoti ilgs ceļš ejams. Tā nu viņš ikdienišķi un lietišķi gāja medībās, rakstīja ar zoss spalvu, sapņaini vērdamies tālēs, un gleznoja, daudz nebēdājot par to, vai vispār ir mākslinieks vai tikai dilettante. Nu, jā, gleznoja kā traks – minēts, ka esot darinājis kādas 1700 gleznas, no kurām trīs, kas nonākušas Zuzānu kolekcijā, šobrīd apskatāmas Mūkusalas salonā. Kā jau minēju, neapturamā dziņa darboties ir tā, kas Baumani vieno ar Kristianu Brekti. Savukārt prasme darboties virzienā, ko sagaida apkārtējie, veco medību skatu un animāliju gleznotāju vieno ar Konrādu Ubānu. Padomju skatītājs vēlējās savā necilajā dzīvesvietā pie sienas redzēt Latvijas dabas stūrīti, lai tādā veidā sildītu dzīves plūduma apmuļļāto sirdi. Baumaņa medību skati sildīja sirdis citos laikos un citai sabiedrībai, taču arī tiem cilvēkiem gribējās kaut ko spirdzinošu, savu, ar ko identificēties.


Kristiana Brektes darbu izstāde “Animālijas” Mazajā zālē, salona otrajā stāvā

Ubāns un Baumanis dāvāja savu gleznojumu lietotājiem iespēju ar vizuālo zīmju porciju stiprināt savu piederību attiecīgā laikmeta normalitātei. Kristians Brekte tiem, kas viņa darbus uzlūko, nevis dāvā, bet uzspiež piederību mūsu laikmeta nenormālībai. Tas arī viss.

Mūkusalas iela 42
Rīga, Latvija
www.mmsalons.lv

motāžas pārvaldes montētājs sarunā ar locekļiem - 16.09.2013 18:52
Labākais mākslas kritiķis kāds latviešiem bijis. bravoo
motāžas pārvaldes montētājs sarunā ar locekļiem - 16.09.2013 18:44
"Nekāds dižais ģēnijs Ubāns nebija, taču centīgs amata pratējs gan. " Pēc tāda māksliniekam jāiet kārties