Foto: Māris Morkāns, no Survival Kit 5 arhīva

Lai nesanāk viens liels “Nej!”. Recenzija par Survival Kit 5 izstādi 0

Elīna Sproģe
12/09/2013

Foto: Māris Morkāns, no Survival Kit 5 arhīva

Laiks okupēt ne tikai pamestās ēkas, bet arī tukšos prātus, uzdodot jautājumus, kas lodā Lāčplēša ielas 60. nama gaiteņos? Līdzsvars zūd apzinoties, ka atbildes rast var vien katrs pats – kas ir tas, ko vēlamies mainīt, slēpjoties aiz revolūcijas maskas?

Tiek minēts, ka izvēlētais lēnais temps sakņojas latviešu mentalitātē – mēs jau neko, kamēr mazais akmentiņš kurpē uzberzis milzu tulznu. Adatai caurdurot ādu, lipīgais šķidrums lēni sasūcās zeķē, un iešana kļūst vēl nepanesamāka. Tik plaši apspēlētā neapmierinātība ar dzīves straujumu un nebeidzamo skriešanu vēl arvien berž kāju, un kopš pagājušā gada downshiftingošanas turpinās bļaustīšanās – laiks pārmaiņām! Redz, daži dzird revolūciju elpojam, kamēr tie, kam tā neērta, allaž tiecas to apslāpēt, iesprostojot domāšanu horizontālā plaknē.

Droši vien tālab vajag sākt lēnām un klusi, aiz spītības izaicinot vienveidību, mirkļa trulumu (Krišs Salmanis) un ikdienas šķietami absurdo racionalitāti, kas veido trombu ceļā uz radošu apvērsumu (Kanslibyrån).

Četros stāvos iemitinātie mākslas organismiem būtu jāsarunājas savā starpā un jāieintriģē skatītāju pievienoties kādai no stratēģijām, lai atgūtu pareizās koordinātes. Vizuālie paņēmieni, kuru uzdevums ir atdzīvināt šo vēstījumu un piesaistīt sekotājus, izmantoti skopi. Sanāk tāda informatīvā māksla, kas iegrimusi runās un piezīmēs, ignorējot meistarīgu formu un noskaņu raisošu elementu nozīmi. Vai kvantitāte uzvarējusi kvalitāti, pieprasot saprotošu un pacietīgu vērotāju, kas no dubļaina ūdens spētu izcelt pērles? Un arī tādas šeit patiesi ir, kā, piemēram, Kriša Salmaņa darbs “100 klusās dabas”, kurā inscenētie kadri līdzīgi kā revolucionārā apņēmībā mests akmens rada vien teju nemanāmu svārstību.

Tikmēr Leonarda Laganovska tribīņu kartona sagataves liekas ne vien viņa paša darbu, bet arī manifestēto ideju rēgi. Vēl viens neskaidrības piemērs, kas glūn no neomulīgajiem gaiteņu stūriem, gaidot, kad tos apzīmogos griezīgas oratoru frāzes.

Arī pamesto māju estētika šajā reizē nevaldzina. Persiku un gurķu salātu krāsas sienas telpās, kuru ieejas rotā nosaukumi “masāža” vai “solārijs” liek sajusties trauksmaināk kā uzburbušā, lietus izvagotā graustā. Sārti, piloši vagīnu stencili, kas rotā bijušās medicīnas iestādes eju sienas, šo neērtības sajūtu nemazina (Ingrīda Pičukāne). Lai gan darbs pasniegts kā analītisks pētījums, acīmredzamie feministiskie satraukumi par falliskā simbola pārsvaru urbānajā vidē pat nedaudz smīdina.

Un tas nav viss – revolūcijas izdzīvošanas komplekta nodalījumos atrodamas arī pāris vienības komunisma, nedaudz anarhijas, kripatiņa antifašisma un poligāmijas, pa kādai nolemtības notij, žūksnis vienmēr aktuālo un neremdināmo brīvības alku, kā arī lērums jau minētās neizpratnes – kas un kāpēc?

Nepieciešmības gadījumā tā var kalpot kā pēc sakritības principa veidota spēļu konsole, kas Ernesta Kļaviņa darbā par kukaini “Balets” rūpīgi virza kolektīvās inficēšanās procesu. Tāpat kā lamuvārdi un neoloģismi, kas pielīp nemanot, arī vēlme “izdzīvot” (iekļauties kolektīvā, sastaptā kompānijā vai klasē) bieži vien neapzināti apzīmogo ar noteiktiem standartiem (apģērba, mūzikas, sociālo portālu un filmu izvēles ziņā).

Tādā veidā tiek sapludināta robeža starp personīgo, valsts un pasaules mēroga revolūciju, apzinoties sevi kā vienota mehānisma fundamentālu sastāvdaļu, nevis pašsaprotamu, spriestnespējīgu vienību. Jebkurai globālai cīņai ir personisks raksturs, un izstādē izceltajiem virzieniem šķiet iztrūkst mentora – kāda, kas atsevišķu indivīdu vienotu sapni spētu ietērpt kolektīvā, varbūt pat noteiktas krāsas mantelī.

Šī problēma izgaismojas arī Evas Vēveres un Lauras Prikules instalācijā Boring Revolution, kurā autores sevi apzināti ieslodzījušas pašu inscenētā rutīnā. Izmantojot krāsas maiņas principu, robotiskā vēsumā baltie kubi top melni, savā veidā ilustrējot strupceļu, kas sagaida katru, kurš pārmaiņu vārdā bezmērķīgi seko neskaidri definētiem ideāliem. Trulums triumfē cilvēkā bez atrasta vai zaudēta mērķa.

Cīnoties pret piramidālu hierarhiju, visi kliedz korī katrs savu sāpi, līdz ar to vajadzība pēc izdzīvošanas stratēģijas iznirst, kad valda nekārtības. Gan Klāvs Upacieris darbā “Pieredzes izolācija”, gan Sebastian Mügge instalācijā Das Leben der Anderen savā stratēģijā ietver šo haosu cerībā, ka tas kaut kur aizvedīs (vai klusībā zinot, ka tieši haoss ir visu kārtību pamatā). Skatītājs pats ir atbildīgs par līmlentēm klātās plaknes rakstu un izlasīto grafomāna estētikā veidoto piezīmju daļu, kas kopumā var sniegt kādu atziņu vai samulsināt vēl vairāk.

Liene un Maija Mackus, veidojot instalāciju Everything will be just right..., kārtības ieviešanu neatstāj citu ziņā, bet trausli un ar pārliecību haosu saliek pa plauktiņiem. Niedru vai salmu stiebru jūklis nu jau ritmiski vijas divu stāvu līmenī un tāpat kā katra lieliska ideja sākas no viena sīka atzara, no viena izteikta vārda. Teic, ka puzuri jāveido, lai sakārtotu mājas auru, un šķiet, ka mākslinieces to ir ņēmušas vērā. Plastilīnā veidotā animācijā vīrs savā mīlestībā pret akmeņiem tos iegriež kā mazus zobratiņus un rada pats savu personīgo harmoniju. Savukārt Ieva Kaula savā darbā Road to Nowhere uzstāj, ka ar vides sakārtošanu un pielāgošanu vien nepietiek – ir jāizdara izvēle starp straujo un rāmo dzīves ritmu, piedāvājot kontrastu starp podnieka ripas ritmisko klaudzēšanu un alegorisko nervozā darbinieka pogas spaidīšanu. Tāds pieņēmums liek attraukt, ka atsacīšanās vai bēgšana ir vājš risinājums – laime slēpjas balansā, kas arī Andas Lāces darbā “Mehdi ir Bāka” ir veiksmes kārts ceļā uz taisnību. Bākuguns gaismas radītās ēnas porcelāna breika dejotājus iegriež mūžīgiem spiniem kā pierādījumu, ka revolūcija nekad nebeidzas. Tā ir kas vairāk par noteikta flanga ieņemšanu vai spēju skaļi izkliegt savu viedokli. Tā nav vien cīņa starp labajiem un sliktajiem, bet gan cīņa pašam ar sevi un spēja definēt savus  ideālus, lai nesanāk viens liels Nej!.


No Kanslibyrån darba Manifestation Against Everything. Foto no recenzijas autores arhīva

www.survivalkit.lv