Foto

Klusējošais provokators. Recenzija par Ivara Poikāna izstādi

Inga Bunkše
11/09/2013

Foto: Katrīna Ģelze

Ivara Poikāna izstāde “Darba dienas pēcpusdiena brīnumzemē” galerijā “Alma” apskatāma līdz 8. novembrim

LEVITĒJOŠIE LEMURI

Īstenībā tie nav nekādi lemuri un arī levitējošs ir tikai viens no viņiem. Tie ir Vērotāji, ar šim nolūkam atbilstošām, milzīgām acīm, tēli, kas tikai atgādina minētos zvēriņus. Tāda būtne kā eņģelis Gabriels izstādes skatītājus sagaida ar liliju – simbolu, kas ietver sevī kontrastējošas nozīmes, sākot no dievišķās nevainības līdz erotikai, no atsacīšanās raust bagātību līdz pārticībai. Tikpat daudznozīmīgi ir Ivara Poikāna darbi. Tā vien šķiet, ka sižets ir viegli nolasāms sadzīviskā pārspīlējums, bet skatītājam jārēķinās, ka mākslinieks tēlus ieved simboliskās realitātes laukā, kur “viss ir iespējams”, jābūt gatavam ļauties spēlei un, izslēdzot agresivitāti, nošķirt mākslas faktu no ikdienas realitātes.

Vērotāji, iemitinājušies pusē no izstādes četrpadsmit gleznām, skatās, vēro un analizē. Iespējams, viņi tiecas sasniegt punktu, kuru otrajā sirreālisma manifestā aprakstījis Andrē Bretons. Tas ir īpašs garīguma stāvoklis, kurā “dzīve un nāve, reālais uz iztēle, pagātne un nākotne, attēlojamais un tikai sajūtamais, augstais un zemais vairs netiek uztverti kā pretstati”. Pretpolu sinerģija gan ir vēlamā, bet ikdienas dzīvē nesasniedzamā enerģētiskā bāze. Nirvānas sasniegšana nav iespējama, kamēr Vērotāju acis ir vaļā un tajās atspoguļojas šodienas nervozā, paranojas pilnā pasaule, kas parādās izstādes otrajā tēlu grupā – novērojamajos jeb “aģentos”.

STĀSTI

“Aģenti” ir ļautiņi, kuru galvenais uzdevums ir darīt. Izdarīt uzlikto “darbiņu” kārtīgi, līdz galam, pat ja tās ir nejēdzības. Par sekām viņi neko nav dzirdējuši. Šajās gleznās atklājas dažādu sociālpolitisko apsēstību dēļ izkropļotā pasaule, te ienāk pretstati starp reālo un iedomāto.

Daudzkārt citēts un situācijai pielāgots ir slavenais Alberta Einšteina teiciens: “Realitāte ir tikai ilūzija.” Viena no Poikāna gleznās sastopamām teiciena parafrāzem varētu būt “realitāte ir ilūzija, ko izraisījusi televīzija”. Mediju ietekmē pēc šķietamām vērtībām traucas “Badīgie gari” – akli, lidojoši kurmīši, kuru vienīgais sensors – garš piesūceknis, ved pretim kārotajam “auglim”, ko pēc mirkļa savā negausībā tie, visticamāk, jau būs saplosījuši. Vai nu arī auglis izrādīsies sapuvis. Badīgajiem gariem vienmēr kaut kā trūkst, iekšējais nemiers tos urda. Demagoģiski jau varētu apgalvot, ka tas veicina progresu, mazina slinkumu. Tie, tāpat kā apņēmīgais jauneklis ar spuldzīti uz muguras, traucas “gaišās nākotnes” virzienā. Ja izdotos pārraut bezjēdzīgo skrējienu, varbūt pamanītu, ka esi sācis līdzināties tauriņam, kas traucas uz lampu. Tikpat iluzora ir vara, par kuru valstsvīri/biznesmeņi portfeļus krusto gleznā “1. un 2.”. Bet varbūt patiesā realitāte ir tur ārā, kuras meklējumos Tumšajā Matērijā traucas “Profesors P. Higss ar bozonu”? Stāsti, sižeti ir Ivara Poikāna galvenais izteiksmes veids, un tiem idejas tiek ģenerētas ikdienas dzīvē, politikā, sapņos – atlasot noderīgo.

PROVOKĀCIJA

Aiz mākslinieka ironiski piemiegtajām acīm un spītīgajām lūpām, kas ik mirkli gatavas izmest pa zobgalībai, slēpjas analītisks prāts, kas uzdzirksteļo par sociuma negācijām. Kamēr notiekošais lielākajā sabiedrības daļā izraisa neizbēgamu psiholoģisko frustrāciju, Poikāns nepatīkamo spriegumu pārvērš mākslas tēlā. Viņš ir viens no retajiem māksliniekiem, kura darbi atsaucas uz reālajā telpā un laikā notiekošo. Provokācija līdz šim bijusi Poikāna daiļrades instruments, ar kura palīdzību veidot sinkrētisku sociālās dzīves un mākslas formu. Turklāt darbu netiešā psiholoģiskā iedarbība attēlotajam objektam, pret kuru vērsta provokācija, nekaitē. Gluži otrādi, tā pat varētu stimulēt potenciālu, kas novestu pie pozitīvām personības izmaiņām. Gan gleznas objektam, gan skatītājam. Tādi “robežpārkāpēji” un “miera traucētāji” kā Ivars Poikāns virza mākslas evolūciju, īpaši pārejas periodos. Poikāna darbiem varētu piedēvēt arī provokatora Trikstera lomu. Triksters ir mitoloģisks personāžs, kurš ar viltības, asprātības vai pat muļķības palīdzību panāk vēlamo rezultātu. Triksters izvelk cilvēku kolektīvās bezapziņas attēlus, no apziņas izstumtās citādās “vērtības” – ēnas, virspusē. Junga vārdiem runājot, slikto īpašību var mainīt tikai tad, ja tā tiek apzināta. Pārkāpjot pieņemtās normas un likumus un rīkojoties neparedzami, Triksters uzņemas sabiedrības katalizatora funkciju, pieļaujamā robežās iekļaujot nepieļaujamo.

Taču viens nav cīnītājs. Sabiedrības deviances – rīcības novirzes no tikumiskajām normām, kuras atsedz Poikāns, nesaskan ar tās sabiedrības daļas domā, kas šādu rīcību uztver kā normu. Tā sakot, nav pieķerts, nav zaglis. Jo spēcīgāk Poikāns provocē, jo sabiedrībai viņš vairāk patīk, jo labāk pērk viņa gleznas. Izveidojas likumsakarīga ķēdīte, kurā sabiedrība piejaucē Poikānu. Tagad provokācija ir paredzama vai pat potenciālā objekta pasūtīta. Notiek lomas maiņa, un no izaicinātāja Trikstera Poikāns ir nonācis pie klusējošā Vērotāja.

APGAISMĪBA

Vērotājs gan nav mazāk provokatīvs tēls. Jo vairāk tāpēc, ka neizpauž novēroto. Klusē un ietur psiholoģisko distanci. Ar vērošanu nodarbojās jau angļu buldogi Ivara Poikāna 2004. gada gleznās, savukārt tēla poza izaugusi no iepriekšējo gadu gleznas “Jaunais valdnieks”. Šoreiz Vērotāji (varbūt arī viņi ir ēnas, ja atceramies, ka romiešu mitoloģijā lemuri ir ļaunas ēnas, rēgi) maskējas ar simboliem – lampu, logu, prīmusu, vulkānu, kas saistās ar gaismu un uguni. “Tāpēc, ka tagad ir apgaismības pēcpusdiena, noriets”, vārdu spēles šķetina mākslinieks. Jautāts, kad tad bija pusdienlaiks, kulminācija, viņš neziņā rausta plecus: “To neviens nezina. Tāpat kā ar komunismu – esam izdzīvojuši, neesam pamanījuši.”

Gaismu mākslinieks darbos ienes pavisam gleznieciski un, kā pats atzīmē, akadēmiski. Uz vibrējošo daudzkrāsaino, kā salūts dzirkstošo, triepienu fona, gaisma ar krāsas palīdzību ielīst gleznās kā spožas šļakatas, gaismas aplis vai silts laukums, izgaismojot sava “šefa” Vērotāja ausis, pakausi un iemetot pa dzirkstelei acīs. Novērojamie objekti, savukārt, darbojas mijkrēšļa gaismā, radot melanholisku smeldzi, vieglas skumjas – gleznotājam svarīgi karikatūriskajam sižetam piešķirt papildus nozīmi, Mirdzošo kolorītu – rozā, vēsi zaļā, violetā, zilā, purpura vibrāciju šķietami “savāc” izstādes krāsas dominante – gluds rozā laukums gleznā “Rīta darbi striptīzbārā”. Tas kopā ar pamīšus liktajiem Vērotājiem un novērojamajiem, veido izstādes režiju. Poikāns kā plastiskais ķirurgs darbojies ap Vērotāju šķietami līdzīgajām sejām. Minimāli mainot acs slīpumu, lūpas kaktiņu vai ausu pacēlumu, tiek radītas atšķirīgas izteiksmes. Mākslinieks teic, ka, tos gleznojot, ambiciozi gribējies sacensties ar Monas Lizas portretu – arī būtnēm nav ne smīns, ne smaids, ne vieplis, tomēr to neizprotamais skatiens fascinē. Viņi lietas būtību ir uztvēruši. Un tu?

Rūpniecības iela 1-2
Rīga, Latvija
www.galerija-alma.lv