Foto

Dekonceptuālisms. Recenzija par trim izstādēm kim? laikmetīgās mākslas centrā

Pēteris Bankovskis
30/08/2013

Kim? laikmetīgās mākslas centrā līdz 29. septembrim aplūkojamas Ojāra Pētersona, Oļas Vasiļjevas un Kristapa Epnera personālizstādes

Pirmajā stāvā iekārtota Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Ojāra Pētersona darbu ekspozīcija ar nosaukumu “Oranžais stūris”. Tajā ir sekojoši priekšmeti: pats oranžais stūris, kas faktiski ir divos iegareni izstiepta sešstūra baltos rāmīšos uz balta fona “attēloti” oranži sešstūri; divas palielas, skumīgi skaistas melnbatas fotogrāfijas, kurās aplūkojams kāda dārza vai varbūt parka stūrītis zemā rakursā; balti ierāmēts melns kvadrātiņš; balti ierāmēts balts kvadrātiņš; uz balta postamenta novietots paliels, apmēram dūres lieluma, granīta olis; uz cita balta postamenta novietots līdzīga izmēra olis, tikai pārsegts ar stikla kupolu; sienā izurbti caurumiņi, pa kuriem saklausāmas (ierakstītas) jūras šalkas; liels olveida kunkulis pie sienas, iedzeltens, kas zina, varbūt luminiscējošs.

Ojāra Pētersona izstādes sakarā tiek runāts par oranžumu kā par viņa mākslas zīmolu; par stūriem, jo tie varot būt kā uz iekšu, tā uz āru vērsti (pirmajā gadījumā skatītāju var iedzīt stūrī, otrajā – skatītājs uz asā stūra var sabakstīties); taču varētu runāt par balto un melno kvadrātiņu kā par Pētersona droši vien visai ironisku komentāru līdz bezjēdzībai nozelētajiem, līdz vemšanai hrestomātiskajiem Maļeviča “kvadrātiem” – saviem kvadrātiņiem mākslinieks devis nosaukumus – “Melnais pikselis” un “Baltais pikselis”. Sak’, Maļeviča “kvadrāti” ir pats mazākais informāciju nestspējīgais elements mākslas kopainas kontekstuālajā ainā. Abu “kvadrātu” sakarā jaunu dvesmu iemanto izstādes tituldarbs “Oranžais stūris”: Ja tu man tos melnos un baltos kvadrātus, es tev – ar oranžu sešstūri!

Šādās izstādēs faktiski nekad nav iespējams uzminēt, kas ar ko domāts. Tāpēc melnbaltajām (tak jau no “pikseļiem” sastāvošajām) fotogrāfijām ar dārza malas attēliem dots nosaukums “Stūris ar priekšzināšanām”. Skaidrs, ka Pētersonam priekšzināšanas par attiecīgo dārzu ir, mums to nav un nevar būt.

Attiecībā uz abiem oļiem un no sienas skanošajiem jūras trokšņiem iespējamas dažādas spekulācijas. Neieslīgstot tādās, pateikšu tikai, ka, neraugoties uz nu jau visai ilgu pedagoģisko darbību un vēl ilgāku “konceptuālu daiļradi”, profesors Pētersons ir saglabājis sevī dzīvīgumu un cilvēcisku siltumu. Lai cik dīvaini tas arī neliktos, es par to iedomājos, skatoties uz abiem vietējās izcelsmes akmeņiem to atšķirīgajās situācijās. Protams, pastāv iespēja šos akmeņus traktēt ar drošajiem, panākumus sološajiem baltā kuba noliegšanas un institūciju kritikas ieročiem, bet diezin vai vajag.

Ak, vēl tas lielais olveida kunkulis, pats apjomīgākais no izstādītajiem priekšmetiem. Tam arī nosaukums ir pats lielākais: “Pretī tumsai”. Nu ja, kurp tad vēl – mūsu vecumā.


Ieskats kim? Laikmetīgās mākslas centra trīs izstādē. Video: Katrīna Ģelze

Oļas Vasiļevas darbi iekārtoti otrajā stāvā. Viņa, cik, paurķējoties pa internetu, var noprast, ir zināmās aprindās pazīstama un iecienīta māksliniece Amsterdamā, lai gan cēlusies no Ventspils. Izstādi viņa nosaukusi Cinq à sept. Izlasīju, ka mūsdienu franču Kanādā tā apzīmē neformālu, tomēr zināmā mērā organizētu papļāpāšanu kādā bārā vai izstādes vernisāžā, vai kur citur laikā starp pieciem un septiņiem: pēc darba, gaidot pusdienas. Taču oriģinālā cilme šim “terminam” ir šaubīgāka – Francijā tā izsenis apzīmēts laiciņš, kad vīri pēc darba apmeklējuši mīļākās. Šaubos, vai Cinq à sept izriet no mākslinieces bērnības atmiņām par visnotaļ letarģisko Ventspili.

Iespējams, ka Vasiļjeva kaut ko prātojusi par telpas, telpisko apjomu izliekumu, ne velti vīriņam, kas darbojas viņas animācijā, dots vārds Mr. Lenticular, kas saprotams kā tāds “abpusizliektais”. Visu laiku vijīgi mainīgais zīmējums vērš uzmanību uz nesakarīgu “haotiskas” formas plankumu, kas atrodas vīriņam priekšā uz galda. Haotiska, nesakarīga ir arī formu un tēlu pasaule rokdarbiem vai roku darbam, vai vispār apveidu un atveidu radīšanai veltītā video un slaidšovā, kas, ja tos brīdi pavēro, rada iekšēja nemiera, gadījumrakstura lupatsegas iespaidu. Izstādei īpaši rakstītā teksta brošūra kalpo tādam pašam atsvešināti nervozējošam mērķim. Tekstā racionāli atpazīstamas, sakarīgas atziņas kārtotas haotiski, ik pa brīdim lasītājs pieķer sevi pie sajūtas, ka tūlīt sastapsies ar uzspēlētu vai patiesu dziļdomību vai vismaz ticamu apgalvojumu, taču jau pēc mirkļa viss atkal sabrūk.

Kā jau bieži šādas ievirzes skatēs, priekšmeti “nedodas rokās”, nevēlas tikt uztverti kā mākslas darba sastāvdaļas. Nekādi nav iespējams saprast, ko, piemēram, vēsta loga rāmis vai daži apģērba gabali, kas novietoti ekspozīcijā. Un kāds visam redzamajam un acīmredzot uz kaut ko mudinošajam sakars ar 20. gadsimta pirmās puses mēbeļu dizaineru Pjēru Šaro? Norāde uz krievu vārdu Шар (bumba, lode) šķiet pārāk primitīva, lai gan, ja runā par lodes virsmas izliekumu un Mr. Lenticular, un par Šaro dizainēto apaļo galdiņu, ej nu sazin.


Kristaps Epners. Skrējiens. 2013. Publicitātes attēls

Trešā kim? izstāde ir Kristapa Epnera autobiogrāfiskais stāstījums par viņu pašu kā par maratonskrējēju. Ne velti tūdaļ pēc izstādes atvēršanas tieši Nordea Rīgas maratona Twitter kontā parādījās ieteikumi izstādi apmeklēt. Ja kādam interesanti uzzināt izstādes autora sportiskos rezultātus, tie atrodami vietā www.skriesim.lv. Savukārt Kristapa Epnera interneta mājaslapā www.kristapsepners.com var cita starpā aplūkot viņa nebeidzamo videodarbu “Skrējiens” (The Run), kurā mākslinieks dokumentē savu, šķiet, nekad nerimstošo skrējienu cauri dzīvei.

Patlaban izstādē redzamais ir izgriezums no dzīves skrējiena (vietā piebilst, ka savā ziņā tā var teikt par jebkura mākslinieka vai pat nemākslinieka jebkuru publisku izrādīšanos). Uz viena videoekrāna var vērot Epneru visa maratonskrējiena garumā un ilgumā; uz cita var skatīties, kā un ko fiksē trenējoties pie skrējēja cepures (?) piestiprināta videokamera. Pie sienas ir plauktiņš, kurā ir vesela kaudze slaidu – “ekrānšāviņu” (stulbāks vārds, šķiet, pēdējā laikā latviešu valodā nav ieviesies!). Slaidi ir no tā video, kur treniņos fiksētas ceļmalu ainavas.

Tas nu būtu par pašu mākslinieku, par to, kā viņš savu maratonista indevi “konceptualizē”, jo kā nekā ir profesora Ojāra Pētersona izauklētās un vadītās Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas absolvents. Kā tādam viņam neatliek nekas cits, kā vien vizualizēt jēdzieniskās, emocionālās un jutekliskās pieredzes un iespēju robežās sagādāt tādas arī skatītājiem. Šajā nolūkā, jau kā mākslinieks, vairs ne tik ļoti maratonskrējējs, Epners vienā izstādes telpas stūrī nenoskārstai vajadzībai novietojis grēdiņu ar palieliem pilsētvides fototvērumiem, uz viena videoekrāna rāda cītīgo, vai varbūt bezjēdzīgo varonību, ko paģēr ziemas pelde āliņģī, bet pie sienas darbina ar vairākiem servomotoriem kustināmu ietaisi, kas tiecas pacelt akmeņogles gabalu un ar to pašvīkāt pa balto sienu. Pēdējais ekspozīcijas elements varbūt “simbolizē” daudzināto Sīzifa darbu, ar ko var tikt salīdzināta gan peldēšanās āliņģī, gan maratona skriešana, gan arī mākslinieciska izteikšanās.

Vai ir kas tāds, kas saista visas trīs izstādes? Pilnīgi noteikti vienojošās ir grūtības, ar kādām sastopas skatītājs, mēģinot redzēto jēgpilni sakārtot savu priekšstatu un vērtību hierarhijas (lai kāda tā būtu) koordinātu sistēmā. Liekas, ka šie trīs mākslinieki, būdami jutīgi sava laikmeta temperatūras uztvērēji, patlaban ilustrē ievirzi, ko manis jau reiz pieminētais britu mākslas teorētiķis Maikls Paraskoss šā gada janvārī žurnālā The Jackdaw nosauca par dekonceptuālismu. Viņš norādīja, ka šābrīža konceptuālā māksla gan joprojām saglabā vēsturiskās konceptuālās mākslas formu valodu, taču tajā tikpat kā vairs nav klātesošas idejas.

www.kim.lv