Havjers Peress (Javier Pérez). Maita. 2011. Foto: Francesco Allegretto

Venēcijas smeldze 0

Jana Kukaine, mākslas kritiķe
26/08/2011 

Mākslas muzejā “Rīgas Birža” no 20. augusta līdz 11. decembrim apskatāmas divas izstādes  “Glasstress Rīga” un “Latvieši atkal Venēcijā”.

Mākslas muzejs “Rīgas Birža” sagādās prieku greznības cienītājiem, savukārt laikmetīgās mākslas darbu atrašanās krāšņajos interjeros nevilšus skubina vēlreiz prātā pārlikt tādus tematus kā māksla un mākslas institūcijas, nauda, vara un avangards. No vienas puses, beidzot Latvijā ir notikusi laikmetīgās mākslas “pieradināšana” jeb institucionālā apropriācija, par ko ne mazums diskutēts un runāts, it īpaši Rietumos. No otras puses, situācija Latvijā vairāku faktoru ietekmē tomēr vienmēr ir bijusi atšķirīga, laikmetīgās mākslas muzejs arvien ir tāla vīzija, un mākslas darbi un mākslinieki pārpārēm spējuši izbaudīt to marginālo un eksistenciālo gaisotni, kas raksturīga Andrejsalai, Survival Kit vai VEF mākslas centram (kur pēdējā izstādē bija pilnīgi neiespējami novērtēt Kaspara Bramberga iespaidīgos darbus, jo tie tik nenovēršami saplūda ar sienām, ka to tur varēja arī nemaz nebūt).   

Pašreizējās izstādes – “Glasstress Rīga” un “Latvieši atkal Venēcijā” – Rīgas Biržas telpās rada izsmalcināta piedzīvojuma iespaidu, jo gan stikls, gan aizbraukšana uz Venēciju ir gana elitāras ikdienas dzīves piedevas. Tiesa, abu izstāžu pamatojums, kā tas izskanējis no vairākām oficiālām personām (piemēram, Sarmītes Ēlertes un Nila Ušakova izstāžu kataloga priekšvārdā vai intervijā ar Māru Lāci, kas lasāma te), ir šaubīgs – izstādes veltītas Venēcijai tāpēc, ka Rīgas Birža esot “Venēcijas renesanses stila ēka”. Eklektisma stilā būvētā Birža patiešām ietver Venēcijas palaco arhitektūrai raksturīgās formas, taču vai tas ir gana labs vadmotīvs izstāžu programmas veidošanai? Savukārt abu izstāžu kuratore Helēna Demakova norāda, ka “izstādes materiāli ir idejas, radītas Venēcijā un par Venēciju”. Šie vārdi skan nedaudz nenoteikti, tāpēc ir brīvi interpretējami. Tiesa, pati kuratore izvērš savu domu gaitu, atsaucoties uz Platona idejām, tostarp, uz “visa esošā iluzorumu”, un izsaka cerību, ka izstādei tomēr izdosies sniegt “nojausmu par lietu būtību jeb esenci”. Šāds izstādes idejiskais karkass, ja to būvē uz metafiziska esenciālisma, kas turklāt vēl atvasināts no Platona alas metaforas, mūsdienu mākslas kritikas kontekstā izklausās drīzāk poētiski, ne analītiski. Tāpēc abu izstāžu kopējo noskaņu varētu traktēt kā nenoteiktas ilgas un nogurumu no ikdienas burzmas, nevis mēģinājumu pielāgot Platona jēdzienisko aparātu mākslas interpretācijai. Šim dvēseles stāvoklim var dot apzīmējumu “Venēcijas smeldze” – tas ietver, jādomā, neārstējamu slimību, taču bez skaidri zināmiem simptomiem. Vienam tā būs Lido pludmale lietainā dienā, citam – Rialto tilts vasaras svelmē, vēl kādam – pamesto piļu tumšie logi.  

Zudusī Venēcija 

Izstāde Glasstress Rīga” ietver darbus no Adriano Berengo studijas laikmetīgās mākslas kolekcijas (studija atrodas Murano salā), kā arī vienu jaunu latviešu mākslinieku darbu – Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna instalāciju “Neaizmirsti mani”. Izstādīto darbu formālais kopsaucējs ir stikla izmantošana, taču, apskatot izstādi, šī informācija likās sekundāra. Mākslas darbu tehnisko īpašību analīze lai paliek citu profesiju pārstāvjiem, mani vairāk interesēja idejas un to konkrēta realizācija. 

Izstādē valda tāda kā svētku atmosfēra, taču darbi, būdami pietiekami neviennozīmīgi, liek domāt. Helēna Demakova ir precīzi atzīmējusi, ka “izstāde Rīgas Biržā tematizē īpašo Venēcijas pasauli” jeb, citiem vārdiem, apspēlē vairākus klasiskus mītus par Venēciju. Te sastopami gan Sv. Marka laukuma baloži (Jans Fabrs, Kakājošās miera dūjas un lidojošās žurkas), gan raksturīgā Venēcijas lustra, kuras motīvs atkārtojas trīskārt: kā dzīva miesa, kas sākusi bojāties (Havjera Peresa Maita), kā vēsturiskas un laikmetīgas formas hibrīds (Juiči Higašionna Lustra), visbeidzot –  kā sazaļojis koks, (Fabio Fornasjērs Lustra, angliski gan skan nedaudz citādāk un precīzāk – Recycled Chandelier).

“Venēcijas pasaules” kvintesence, protams, ir spogulis. To formu izmanto Freds Vilsons darbā Jago spogulis, kur sarežģītais, daudzpakāpju melno mežģīņu stikla vijums ir fantastiska ļaunuma, melu un nodevības alegorija. Savukārt Orlānas darbs Mūsu sabiedrības portrets spoguļos, gluži pretēji Vilsonam, ir sociāli orientēts: pieci spoguļi, kas pildīti ar eļļu, Venēcijas ūdeni, asinīm, vizuļiem un zeltu, ir lieliski dzīves formu kartogrāfi. Vēl vairākos darbos pavīd “Nāve Venēcijā” motīvs (Konstantīns Hudjakovs Spogulis, Silvāno Rubīno Nāve čukst ausī nedzirdīgajam). Zīmīgi, ka mākslinieki apzināti ir vairījušies no mūsdienu Venēcijas nepoētiskajiem atribūtiem (kas tēla traktējumā taču būtu ienesis zināmu svaigumu un ironiju) – nedz nomācošie tūristu pūļi un pārpildītais sabiedriskais transports, nedz uzmācīgie rožu pārdevēji vai serenāžu izpildītāji, nedz citas grimstošās pilsētas problēmas netiek pieminētas. Acīmredzot apmātība ar Venēciju ir tik liela, ka tā aizēno faktu, ka pats apmātības objekts vairs neeksistē. 

Uz nedaudz atšķirīga viļņa ir noskaņots Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbs Neaizmirsti mani, kas likās īpaši nozīmīgs un tuvs. Darbu veido trīs kupoli, kas novietoti uz melnu kreļļu kājām. Malējos kupolos atrodas gaišzila stikla vāzītes ar labības saišķiem. Tās sasaucas ne tikai ar Rīgas Biržas fasādes rotājumiem, bet arī ar vienu no atmiņu glabāšanas un atcerēšanās formām, kur ietilpst, piemēram, augu vākšana un kaltēšana ziemai vai lapu un smilgu likšana grāmatās, kuras tobrīd lasa. Savukārt centrālajam, maigi sārtajam kupolam uzticēts lielākais dārgums – novalkātu maza bērna sandaļu pāris. Mākslinieki norāda, ka darbs ir tik nepārprotams, ka jebkādi paskaidrojumi ir lieki, un ir grūti tam nepiekrist: lūgums neizmirst jau pats par sevi ir spilgta naivuma un cerību izpausme, kā pamatā ir tik bērnišķīgā vēlme tikt mīlētam (un atbilde skan: “Tevi aizmirst nav iespējams”). Vēl vairākas dienas pēc izstādes apmeklējuma jūtos šī darba emocionālā vēstījuma varā.

Latvieši... atkal

Otrā kamerizstāde, kas atrodas nelielajā Bosses zālē, ir pētījums par to, kā Venēcijas tēma atspoguļota dažādu latviešu mākslinieku darbos. Izstādes nosaukumā ir kaut kas anekdotisks, lai arī tā droši vien veidota kā atsauce uz 2003. gadā notikušo izstādi “Latvieši Venēcijā” – izstādē iekļauts arī tā gada Venēcijas Biennāles katalogs ar “F5” piedalīšanos, kas faktiski nekad nav notikusi (sīkāk par to sk. Taurens, Jānis. Famous Five. Rīga: Neputns, 2009). Komiskuma efektu nevilšus pastiprina arī izstādē iekļautais Viļņa Vītoliņa fotogrāfiju cikls, kur redzam “savējo tusiņu” jeb Latvijas mākslai piederīgo pulciņu  – gan māksliniekus, gan kuratorus – Venēcijā. Viņu atklātās sejas, gaismas apmirdzētas, rotā smaids, tās pauž apmierinājumu, un viņus var viegli saprast: aizbraukt uz Venēciju taču ir iemesls tādiem justies. Šajās fotogrāfijās fascinē to burtiskums – tās patiešām attēlo “latviešus Venēcijā”, un, iespējams, pat nedaudz ceļ nacionālo pašapziņu.

Izstādē iekļauts arī ļoti krāšņs Ilmāra Blumberga “Venēcijas grāmatu” izdevums, kā arī pa kādam latviešu klasiķu un mūsdienu mākslinieku darbam (Jāzeps Grosvalds,  Miervaldis Polis, Aleksejs Naumovs u. c.). Ekspozīcija šķiet turpinām diezgan konservatīvo LNMM mākslas izstāžu kārtošanas tradīciju (pietiek atcerēties, piemēram, “Zelta darbus”, lai šī līdzība būtu skaidra), un to drīzāk var uztvert kā pielikumu Glasstress projektam. Taču galvenais laikam ir tas, ka arī te jaušama beznosacījuma mīla pret šo pilsētu uz ūdeņiem, kā arī tāda kā smeldzīga nolemtība – ja arī mēs neaizmirsīsim Venēciju, kā gan varam droši zināt, ka tā neaizmirsīs mūs?

www.rigasbirza.lv