No Pjēra Labata instalācijas. Foto: Loic Salfati

Dimensiju dialogs: Viļņa–Parīze 0

Anna Iltnere
23/08/2011 

Vēl līdz nedēļas beigām, 26. augustam, Viļņas galerijā “Vartai” ir iespēja apmeklēt dubultizstādi “ARTscape: France”, piedaloties vienaudžiem – lietuviešu māksliniekam Tomasam Martišauskim (Tomas Martišauskis, 1977) un francūzim Pjēram Labatam (Pierre Labat, 1977). Tās kontekstā aktualizējas jautājums, vai tā ir vienota divu autoru veidota izstāde vai tomēr divas solo skates?

“ARTscape” sākotnēji – mākslai, kino un džezam

“ARTscape” ir kultūras projekts, aizsākts 2009. gadā, kad Viļņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. “ARTscape” ietver gan laikmetīgās mākslas izstādes galerijā “Vartai”, gan kino pasākumus un džeza koncertus, kurus rīko “Kino pavasaris” un Vilnius Jazz. Projekta kopējā ideja ir līdzās vietējiem māksliniekiem izrādīt arī citu Eiropas valstu talantus. Lai arī rezidējošais gads kultūras galvaspilsētas statusā ir jau pagājis, projekts turpina dzīvot. Augusta sākumā vairāku dienu garumā Viļņā notika filmu retrospekcija “ARTscape: Iceland, Norway, Sweden”. Taču visčaklāko regularitāti piedzīvo tieši mākslas izstādes galerijā “Vartai”. “ARTscape: France” ir jau sērijas 16. izstāde. Galerijas pārstāvji norāda, ka nākamā gada plāns ir piesaistīt autorus arī no valstīm viņpus Eiropas robežām. Saitiņa ar Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu jau kļuvusi visai nosacīta. Projekts spēj turpināt vadīt neatkarīgu, auglīgu mūžu un ieinteresēt arī tos, kas par tā konceptuālajām saknēm neko pat nezina.

Divi monologi vai tomēr dialogs?

“ARTscape” izstādēs ikreiz piedalās divi mākslinieki, no kuriem viens ir vietējas izcelsmes. Līdz šim sadarbība notikusi ar Dānijas, Vācijas, Beļģijas, Īrijas, Spānijas un vairāku citu valstu laikmetīgās mākslas pārstāvjiem. Lai arī galerijas vadītāja norāda, ka visbiežāk tās ir divas personālizstādes, divi monologi – tomēr nemeklēt dialogu, manuprāt, ir neiespējami. Apmeklējuma laikā automātiski notiek abu līdzās izstādīto autoru darbu salīdzinājums, vēlme skatīt izstādi kā vienotu veselumu un -  rezultātā –  arī vērtēt, kā darbi kopprojektā ieguļ. Un tieši tas ir pat ļoti interesanti. Vai kāds iepriekš varēja paredzēt, cik organiski saderēs latviešu mākslinieka Mika Mitrēvica instalācijas un lietuvieša Jonasa Jusioņa gleznas – iepriekšējā “ARTspace: Latvia”? Dažādos medijos tika izteikta vienota emocionālā frekvence. Izstāde kalpo kā platforma, lai šādu dialogu ievērotu. Varbūt pat par aizraujošu pārsteigumu abiem māksliniekiem. 

Vai arī starp Tomasa Martišauska un Pjēra Labata mākslas darbiem veidojas saruna? Lai arī izstādes aprakstā tiek atkārtoti uzsvērts, ka skatāmas ir divas personālizstādes, tomēr tā šķiet vien aizbildināšanās gadījumam, ja nu neizdodas, kā iecerēts. Manuprāt, dialoga temats starp Tomasu un Pjēru varētu būt “divdimesniju plakne / trīsdimensiju telpa”.


Tomass Martišauskis. Foto: Galerija "Vartai"

Tomasa Martišauska fotogēniskais akmens

Jau ienākot galerijā, pirmās telpas centrā sagaida lietuvieša Tomasa Martišauska objekts –  formās plastisks futūristisks “laukakmens” no sintētiska, gaiša materiāla. Tam fonā uz baltas sienas vilktas melnas līnijas, grafiski attēlojot “akmens” trīsdimensionālo virsmu. Man par grūti izskaidrojamu pārsteigumu plastiskais akmens un fona siena fotogrāfijā izskatās krietni labāk nekā dzīvē. Tādā ziņā, ka klātbūtnē skulptūra neaizrauj, vien apliecina tehniskās iespējas. Savukārt attēlā objekta materialitāte nav tik uzmācīga, izceļas plastiskās formas un majestātiskums līdztekus robustajām līnijām, kas uz sienas veido grafisku mežģīni.


Tomass Martišauskis. Foto: Galerija "Vartai"

Tomass Martišauskis ir laikmetīgs tēlnieks, kurš izstādē vizuāli demonstrē tādu kā papildinātu skaidrojošās vārdnīcas šķirkli – “Kas ir skulptūra?”. Otrā galerijas telpā viņš uz trim ekrāniem eksponē video, kurā var redzēt lēnu “ekskursiju”, aplūkojot datorā konstruētu trīsdimensionālu objektu no visām pusēm. Skulptūru var arī paust skaņā, saucot aprišu koordinātes. Un tās virsmas reljefu var grafiski attēlot zīmējumā, kā pirmā telpā. Un –  galu galā –  skulptūra var būt kas reāli klātesošs, taustāms. 

Pjēra Labata klaustrofobijas dimensija

Galerijas tālākajās divās telpās  eksponētas Pjēra Labata instalācijas. Labats tās veidojis uz vietas, turklāt no materiāliem, kas sagādāti turpat Viļņā. Pēc izstādes darbi tiks reciklēti, materiāli atgriezīsies apritē vai vienkārši tiks pārstrādāti. Pēc aprakstītās sistēmas mākslinieks strādā katrā savā izstādē.


Pjērs Labats. Foto: Loic Salfati

Pjēra Labata pirmā instalācija ir no sienas uz sienu nospriegoti melnas virves stiebri, veidojot daudzstaru zvaigzni vai tādu kā grafisku pušķi. Melnās taisnās līnijas rada iespaidu, ka skatītājam dota iespēja ierāpties ģeometrijas grāmatas lapās un apskatīt kādu divdimensionālu veidojumu no visām pusēm. Turklāt ģeometriskais objekts ir izmērā līdz griestiem. Lai turpinātu ekspozīcijas apskati un nokļūtu tālāk, ir nedaudz jāpieliecas, neaizskarot melnā eksponāta “staru”.


Pjērs Labats. Foto: Loic Salfati

Galerijas gala telpā iekārtota Labata otra instalācija: skatam paveras horizontālas sijas, kas savieno divas pretējās sienas. Tās krāsā un materiālā uz mata sakrīt ar pašām sienām. Sijas izvietotas pamīšus: viena ir nedaudz par zemu, lai bez piepūles palīstu apakšā, citai ir jākāpj pāri. Apkārtceļa nav. Efekts ir klaustrofobisks. Iespējams, tāpēc, ka pati pirmā sija, kurai jātiek garām, ir sejas augstumā. Un tas spēcīgi ietekmē telpas uztveri, raisot bezspēcību.

 
Pjērs Labats. Foto: Loic Salfati

Interesanti arī, ka, pretēji manis teiktajam par Martišauska skulptūru, Labata instalācijas ir grūti nofotografēt – lai tās izskatītos tik pat iespaidīgi kā dzīvē. Īpaša prasme nepieciešama, divdimensionālā attēlā iemūžinot otro Labata instalāciju. Pieļauju, ka, fotografējot no priekšplāna bez neviena cilvēka telpā, baltās sijas skatam vispār pagaistu, saplūstot ar fonu.

Izstādes aprakstā norādīts, ka Pjēra Labata projekta atslēgasvārds ir “robežas”. Redzamās un neredzamās robežas. Veidojot trīsdimensionālas instalācijas, kas sabalsojas ar arhitektūru, Labats savos darbos manipulē ar skatītāja uztveri, radot optiskas, simboliskas un fizikālas ilūzijas.

Pjērs Labats ir uzlecoša franču mākslas zvaigzne, kas sarīkojusi vairākas izstādes  Francijā nozīmīgās laikmetīgās mākslas telpās: Palais de Tokyo Parīzē, ACDC Gallery Bordo un Art-Cade Gallery Marseļā. Viņu aizrauj arhitektūras radītā atmosfēra. Darbi variē no monumentālām āra skulptūrām līdz iekštelpu instalācijām, iejaucoties telpas arhitektonikā. Labats uzskata, ka līdz ar skatītāja mijiedarbību ar trīsdimensionālu skulptūru, rodas ceturtā dimensija – pieredzes laiks. Manā gadījumā – klaustrofobiskās izjūtas.

Runājot par dialogu, interesantu efektu rada arī balss, kas pieder Martišauska video darbam. Sieviete bezpersoniskā balsī un monotoni, pat nedaudz datoriski uzskaita lietuviešu mākslinieka “futūristiskā laukakmens” reljefa koordinātes angļu valodā. Balss sāk skanēt pirmās telpas skandā, tad dzirdama otrā telpā, pēc tam iesniedzas arī Labata apdzīvotajās trešajā un ceturtajā telpā. Tad atkal atvirzās uz pirmo. Un ļoti dabiski saaug arī ar Labata instalācijām.

“Vartai” uzticība laikmetīgajam

Laikmetīgās mākslas galerija “Vartai” bija viena no retajām Viļņas un arī Lietuvas galerijām, kas nepiedalījās ARTVILNIUS’11 mesē, kas notika šovasar jūlija vidū. “ARTscape: France” izstādes atklāšana sakrita ar ARTVILNIUS’11 norises laiku. “Vartai” ir viena no ievērojamākajām Viļņas mākslas galerijām. 53. Venēcijas biennālē 2009. gadā tā pārstāvēja Lietuvas dalībmākslinieku Žilvinu Kempinu.

Kad jautāju galerijas vadītājai, kāpēc šāda izvēle nepiedalīties, viņa norādīja, ka pagaidām nesaskata mesē solīto laikmetīgumu, tāpēc neredz tur sev vietu. ARTVILNIUS’11 uzsvars likts uz glezniecību, ar vien dažiem tēlniecības darbiem un video. Jāpiekrīt viņas teiktajam tajā aspektā, ka ARTscape: France izstādes laikmetīgais iespaids bija krietni intensīvāks nekā meses abās hallēs skatītais. ARTVILNIUS’11 bija atlasīta kvalitatīva māksla, taču pietrūka pārliecinošu eksperimentu ar telpu un skatītāja uztveri.

www.galerijavartai.lt