Helmuts Ņūtons: Esmu pornogrāfs. Recenzija no Stokholmas
Alīda Ivanova
05/08/2013
Helmut Newton. I’m a Pornographer
Fotografiska, Stokholma
Līdz 29. septembrim, 2013
Helmuta Ņūtona darbos valda fetišistiska iekāre, kas rada tādu kā pārejas telpu starp gandrīz atsvešinātu modes fotogrāfiju un agresīvu seksualitāti. Tagad, kad Stokholmas Fotogrāfijas muzejā (Fotografiska) atvērta izstāde Helmut Newton, interesanti sīkāk papētīt šo fotogrāfu, mākslinieku un, viņa paša vārdiem runājot, pornogrāfu, kaut arī muzejs vēlētos, lai šis apzīmējums tiktu uztverts tikai kā provokācija.
Helmuts Ņūtons dzimis Berlīnē 1920. gadā. Fotografēt viņš sāka 12 gadu vecumā, kad, strādājot pie kāda fotogrāfa, viņš tika pie sava pirmā fotoaparāta. Ņūtona ģimene aizbrauca no Vācijas pirms Otrā pasaules kara sākuma, aizbēgot uz Dienvidameriku 1938. gadā. 1945. gadā viņš saņēma britu pasi un gadu vēlāk mainīja savu uzvārdu no Neištatera uz Ņūtonu. 1948. gadā viņš apprecējās ar austrāliešu aktrisi Džūnu Braunu (Browne). Sākotnēji viņa uzstājās ar skatuves vārdu Džūna Brunela (Brunell), taču 1970. gadā pieņēma vārdu Alise Springsa pēc līdzīga nosaukuma Austrālijas pilsētiņas nosaukuma. Arī Springsa kļuva par sekmīgu fotogrāfi, taču vēl viņa bija arī Ņūtona redaktore, kuratore un uzticības persona.
Strādājot dažādos modes un stila žurnālos kā, piemēram, Vogue, Elle, Queen, Stern un Nova, Ņūtons vienmēr turējās pie savas personīgās perspektīvas. Sešdesmitajos gados viņš lika lietā provokācijas, lai radītu daudzslāņainus naratīvus, kas apspēlēja modes fotogrāfijas konvencijas. Šajā periodā modes fotogrāfijā modelis pa lielākai daļai tika izmantots kā gandrīz bezsejains manekens studijas četrās sienās, turpretim Ņūtons radīja tēlus, kas stāstīja stāstus, lai iztēlē radītu alūzijas ar zināma veida dzīvi vai dzīvesstilu autentiskā vidē un ar tur pieejamo apgaismojumu. Vienlaikus viņš allaž spēlējas ar bezsejainā modeļa vai manekena ideju, kā arī apspēlē plastiskuma konceptu.
Ieejot Fotografiska izstādē, apmeklētājs nonāk lielā telpā, kur izvietotas daudzas no Ņūtona modes fotogrāfijām no sešdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. Sešdesmito gadu darbi šķiet krāsaināki un jauneklīgāki, vēlāk nokļūstot tumšākā, pretrunīgākā pasaulē. Muzejs neapšaubāmi lūko padarīt Ņūtonu pieņemamu “tautai”. Ļaudis staigā cauri izstādei, kur, šķiet, gandrīz pilnībā ignorēts kailums, nacistu rekvizīti un sadomazohisms. Izstāde turpinās mazākā telpā. Tur rāda dokumentālo filmu Helmut by June (2007), intīmu portretu, ko veidojusi viņa atraitne Džūna Ņūtone jeb Alise Springsa. Pārējā izstādes daļā aplūkojamas melnbaltas fotogrāfijas, kurās redzamās kailās sievietes skatās tieši apmeklētājam acīs. Tajā pašā telpā izvietots darbs Sie Kommen (Naked and Dressed) (1981), četri attēli ar divām sievietēm – vienā katra no tām redzama kaila, otrā apģērbta, bet tajā pašā pozā.
Manas attiecības ar Helmutu Ņūtonu ir ļoti ierobežotas. Esmu redzējusi viņa darbus, taču neteiktu, ka viņš jebkādā veidā ietekmējis manu estētikas izjūtu vai manu dzīvi. Līdz ar to esmu ideāla šīs izstādes apmeklētāja. Kuratora mērķis bijis radīt izpratni par kādu mākslinieku un veidot ar viņu attiecības. Viss izkārtots tik pedagoģiski, ka atmosfēra ir teju klīniska. Var izsekot mākslinieka attīstībai: ko viņš pazinis, ar ko viņš strādājis, viņa attiecības ar sievu un attiecības ar ķermeni. Vienlaikus izstādes skatītājs tiek turēts zināmā attālumā. Tas pa lielākai daļai panākts ar mākslinieka stilu. Kaut arī daudzos attēlos cilvēki redzami bez drēbēm vai citādā ziņā neaizsargāti (piemēram, novecojošā Salvadora Dalī portrets), – pozā vai acīs vienmēr manāms kas neveikls. Tas rada distanci starp attēloto cilvēku un skatītāju. Daži attēli ir seksuāli visai nepastarpināti, taču šīs neveiklības dēļ tie nekad nav seksīgi. Varētu būt, ka tieši tāpēc tik daudzi spēj izstaigāt izstādi, nejūtot vajadzību pēc sašutuma pilnas moralizēšanas. Seksīgums un iekāre tiek ietverti attēlos redzamajos priekšmetos – kurpēs, spogulī, krēslā, kaklarotā utt. Tā ir arī daudzu redakcijām radīto darbu jēga – likt cilvēkiem vēlēties iegādāties to, ko viņi redz.
Izstādē aplūkojami arī daži “privātāki” attēli, piemēram, In our kitchen (“Mūsu virtuvē”, 1972), kur Džūna Ņūtona sēž pie galda un aizdedzina cigareti, bet mugurā viņai uzvalks bez priekšpuses. Vārdu “privāts” lieku pēdiņās, jo neesmu pārliecināta, ka viņa darbos tiešām kas tāds atrodams. Tieši tā varbūt arī ir visnepievilcīgākā Ņūtona mākslas iezīme: ekshibicionisms. Šajā ziņā viņš patiešām ir pornogrāfs. Viņš vienmēr ir klāt, viņa sieva ir vienmēr klāt: apģērbta, kaila, privāti. Distance nekad nepazūd, taču šajos gadījumos to rada Ņūtons savā fotogrāfa statusā.
Kad mani lūdza kaut ko uzrakstīt par Helmutu Ņūtonu, es, godīgi sakot, jutos apmulsusi. Aizgāju uz izstādi, lai redzētu, vai kaut kas mani tur uzrunā, lai ļautu Fotogrāfijas muzejam man ieskaidrot, kāpēc mums būtu jāuzskata Ņūtons par nozīmīgu mākslinieku. Neatkarīgi no muzeja pedagoģiskās pieejas, viņi kļūdījušies, neievietojot Ņūtonu plašākā kontekstā. Ko viņš ietekmējis? Kāpēc viņš mums šobrīd nozīmīgs?
Muzejs vēlas viņu pacelt pāri “pornogrāfam”, taču varbūt to nevajag darīt.
Tied-Up, Ramatuelle. 1980
