(Fragments) Ilya & Emilia Kabakov, Landscape with Mountain, 1989, Courtesy Niccoló Sprovieri Gallery, London

Utopija realitātes virtuvē. Ļisickis un Kabakovi Ermitāžā 1

Gļebs Jeršovs Sanktpēterburgā
17/07/2013 

“Utopija un realitāte. Els Ļisickis, Iļja un Emīlija Kabakovi”
Valsts Ermitāža,  Sanktpēterburga
28. jūnijs – 25. augusts, 2013

Ermitāžā atvērta izstāde “Utopija un realitāte. Els Ļisickis, Iļja un Emīlija Kabakovi”, kas ir kopprojekts ar Eindhonenas van Abes muzeju (Van AbbemuseumKrievijas un Nīderlandes kultūras apmaiņas gada ietvaros.

Trīs mākslinieku – krievu avangarda un konceptuālisma klasiķa Ela Ļisicka un Kabakovu pāra – apvienošana vienā izstādes projektā ir solis, lai atklātu padomju utopijas fenomenu visā tās dramatismā un pretrunu pārpilnajā veselumā no revolūcijas laikmeta līdz “sociālismam ar cilvēcisko seju”.

“Utopija un realitāte” ir projekts, kas skaidri izgaismo Kabakova daiļrades galveno ideju, īpaši pēdējos divdesmit gados, – reprezentēt ne vairāk un ne mazāk kā visu padomju civilizāciju kopumā. Jo, pēc Borisa Groisa, Maskavas romantiskā konceptuālisma teorētiķa domām, vienīgā civilizācija, kas izzuda nevis senatnē, bet mūsdienās, bija padomju civilizācija. Pagājušajā gadā Maskavā Kabakovi prezentēja muzeja projektu – savdabīgu padomju civilizācijas pieminekli gigantiskas labirintveida bumbu patvertnes veidolā ar daudziem nodalījumiem, tādu kā milzīgu komunālo dzīvokli.

Te mākslinieks veido dialogu ar Ļisicki, izceļot no viņa daiļrades tēmas, kas kļuvušas par izstādes sadaļām: “Kosmoss”, “Formu tīrība”, “Uzvara pār sadzīvi”, “Piemineklis līderim”, “Transformējot dzīvi”, “Ticība nākotnes realizācijai”, “Mākslinieks kā reformators”. Paša Kabakova mākslas darbi arī tiek eskponēti sadaļās, veidojot pretmetu pārus, kuros mākslinieks ir gan komentētājs, gan domas pabeidzējs, gan Ļisicka demistifikators: “Balsis tukšumā”, “Mēsli”, “Sadzīve uzvarējusi”, “Piemineklis tirānam”, “Bēgšana no dzīves”, “Nerealizētā utopija”, “Mākslinieks kā reflektējošs personāžs”.


Els Ļisickis. Konstruktors (pašportrets). 1924

1920. gadā Vitebskā, aizrāvies ar Kazimira Maļeviča supremātismu, Lazars Ļisickis Hļebņikova nākotnes dolomerijas (ģeometrijas) garā pieņēma pseidonīmu Els, pārtopot par pasaules revolūcijas mākslinieku. Pabeidzis arhitektūras studijas Berlīnē, viņš kļuva par universālu mākslinieku un 20.–30. gados strādāja praktiski visās vizuālās jaunrades jomās – bija gan arhitekts, gan scenogrāfs, gan grāmatu ilustrators, gan dizaina teorētiķis un fotomontāžas meistars. Komunisma ideju iedvesmots, viņš, tāpat kā daudzi 20. gadu mākslinieki, kļuva par vienu no krievu avangarda “diženās utopijas” radītājiem – nākotnes dzīves totālas organizācijas projektu veidotāju. Šis projektu tipa domāšanas veids, kas raksturīgs tam romantisko cerību laikam, kļuva īpaši pieprasīts daudz vēlāk – konceptuālajā jaunrades tipā.


Els Ļisickis. Prouns. 1922–1923

Iļja Kabakovs, 60.–80. gados daudz strādādams un dienišķo naudu pelnīdams ar grāmatu grafiku, sāk veidot savu iedomu pasauli, kuru apdzīvo izdomāti personāži – komunālo dzīvokļu iemītnieki, zināmā mērā paša autora alter ego. Kolektīvās rīcības globālo mērogu un vispārēju iesaistītību dzīvē viņam nomaina mazā cilvēka noslēpumainā pazušana no nomācošās komunālās sadzīves. Diženo darbu patētikas vietā – zaudējuma melanholija, aktīvisma retorikas – klusēšana un bezdarbība, deklarējamo mērķu skaidrības vietā – absurds, tautoloģija un nesaprotamība. Ļisicka četros virzienos retinātās telpas prounu formu dinamiku nomaina Kabakova instalāciju kosmoss ar netīrām krāsām, totālu priekšmetu pasaules piesātinātību un sīku detaļu lēveni.

Ļisicka nerealizēto projektu papīra utopija turpinās instalāciju komunālajā pseidoutopijā, kas vērstas nevis nākotnē, bet neiedzīvinātās realitātes pagājībā.

Savu darbu izvietošanai Ermitāžas zālēs Kabakovs izvēlējies īpašus sienu toņus, atsaucot atmiņā sociālistiskā reālisma šabloniskās sadzīves krāsas: tumši brūnais un pelēkais lieliski papildina netīri zaļos un tumši zilos vairogveida stendus, kuru vidū ir vai nu kāds virtuves piederums (tējkanna, caurduris), vai mākslinieka iecienītais atveides objekts – muša. Iekļauti tukšajā stenda laukumā, tie atrodas it kā nezināmu personāžu uzdoto jautājumu krustugunīs: “Igors Ļvovičs Sičs: Kam pieder tā muša?”; un pretī uz citas plāksnītes – “Asja Naumovna Zaka: Nezinu”.


Iļja Kabakovs. Muša Maša. 1969

Kabakova Muša, kas novietota līdzās Ļisicka Prounam, ir izstādes galvenie darbi. Pirmajā mirklī šķiet, ka tos nekas nesaista, lai gan Muša, gan Prouns (grozi, kā gribi, bet tomēr) ir lidojoši objekti. Pēc Ļisicka ieceres, Prouns ir “starpstacija ceļā uz jaunas formas radīšanu”. Tie ir audekli un zīmējumi, kuros supremātiskās figūras kļūst par trīsdimensiju kinētiskiem objektiem, kas it kā atrodas rotācijā retinātā telpā, kur nav gravitācijas. Tiem griežoties, mūsu acupriekšā pārveidojamā telpa transformējas, iegūstot jaunu revolucionāru jēgu.

Kabakova Muša ir niecības un trulas sadzīves vienveidības simbols. Nokļuvusi divu nejauši satikušos komunālā dzīvokļa kaimiņu uzmanības centrā, tā provocē vīriešus uz bezjēdzīgu sarunu. Replikas burtiski paliek karājamies gaisā, iezīmējot notiekošā bezjēdzīgumu. Dinamiskās telpas enerģija, ko radījuši prouni, spilgti kontrastē ar staigno monotonās ikdienības telpu.

Saistītie raksti:
Konceptuālista dubultā dzīve. Iļja Kabakovs un Viktors Pivovarovs – bērnu grāmatu mākslinieki

Tomēr, nonīcinot padomju realitāti līdz apnicīgas mušas sīkšanai un virtuves sarunām, Kabakovs pēkšņi pagriežas un mazā cilvēka nožēlojamajā eksistencē saskata cildeno – atklājoties kā krievu literatūras humānisma tradīciju turpinātājs un vienlaikus arī krievu kosmisma mistiskās tradīcijas mantinieks. Viņš ierauga to radniecīgo dzīslu, kas saista padomju cilvēka komunālā kosmosa bēdu ieleju un avangarda futūristisko pretenziju zvaigžņoto vērienu.


Iļja Kabakovs. Cilvēks, kas aizlidoja kosmosā. 1985

Visas izstādes galvenais šedevrs – Kabakova hrestomātiskā instalācija “Cilvēks, kas aizlidoja kosmosā no sava dzīvokļa” – eksponēta sadaļā “Bēgšana no dzīves” līdzās Ļisicka darbiem rubrikā “Dzīves transformācija”. Būdamas pretišķīgas, šīs sadaļas zināmā mērā izrādās ļoti tuvas – te izvietots viens no konstruktīvistu arhitektūras fantāzijām radniecīgākajiem Kabakova darbiem “Projektu nams” (1998), ko viņš vēlējies parādīt kā padomju cilvēku sapņu un ilgu projektu.

Pagājušā gadsimta 70. gadi, kad Kabakovs ar paštaisītu katapulti no komunālās istabas palaiž kosmosā mazo cilvēku, patiesību sakot, ir vēlās padomju fantastikas ziedu laiki – tieši tad Tarkovskis uzņem savu “Solaris”. Bet tas ir arī laiks, kad padomju ideoloģija zaudē savu utopisko potenciālu un kosmoss no mērķtiecīgi plaukstošas nākotnes kļūst par sevi izdzīvojošas sistēmas daļu. Individuālā bēgšana kosmosā notiek slepus kā personisks projekts, nezināma trakuļa personīgā utopija. Kosmosā aizlidojušā vīra istabele veidota dokumentālas liecības žanrā, te neviena detaļa nav izkustināta no vietas, neviena drupača notraukta – valdzinošais apstādinātā laika efekts. Caurums griestos ir sašķeltības simbols, un Kabakovs savu tēlotājtelpas sistēmu būvē uz plaisu starp realitāti un sapni – ar absolūtu brīva baltā zaigojuma gaišumu. Tādu baltu lapas laukumu, kas piesaista sev skatītāju mākslinieka agrīnajos albumos.


Els Ļisickis. Ļeņina tribīne. 1924

Kā autors Kabakovs meistarīgi paiet malā, radot absolūtu ticamību un patiesīgumu. Viņš it kā grib vēl noķert padomju realitātes ainu savā dabiskajā veidā, kļūstot par tās ikdienības arheologu, kad viss vēl bija savās vietās. Tādēļ viņš ir izgudrojis personāžu un anonimitātes spēli, vienubrīd vizuāli vēstot kāda izdomāta varoņa vārdā, citubrīd – kā nezināms mākslinieks-noformētājs vai ar pieņemtu pseidonīmu. Tā Šarla Rozentāla – Kabakova izdomāta supremātiskās gleznas “Berdjanskas strēle” (1920, patiesībā 1999) autora – personā redzam mākslinieka biogrāfiju, kas sasaucas ar Ļisicka dzīves gājumu. Tādējādi šajā izstādē Ļisickis kļūst par vēl vienu mākslinieka avataru – pastāvīgi aizslīdošu no paša.

Lai kā arī atšķirtos Ļisicka un Kabakova radošās iztēles pasaules, ir redzams kopējs pamatelements – tā ir spēja pārvarēt priekšmetiskās mantu pasaules ierobežotību un parādīt tīras formas un jēgas, ideju attieksmes, organizējot telpu, kas vairs nav pakļauta priekšmetiskumam. Tieši te rodamas Kabakova totālo instalāciju saknes, proti, padomju laikā, kas sākās ar pilnīgu sadzīves noliegumu un nicināšanu un beidzās ar mantu uzvaru, kurām vairs nav nekādas vērtes. 


Iļja un Emīlija Kabakovi savā darbnīcā Longailendā šāgada februārī. Foto: (c) Jason Schmidt/CLM

Kurtizāne Ugunskurs - 18.07.2013 10:01
Visi saka - Klucis, Klucis - bet tas Ļisickis ar' nav peļams.