Modernās pasaules tautiskā oāze
Daiga Mazvērsīte
12/07/2013
Foto: Ivars Krasts
Birutas Ozoliņas un DJ Monsta koncerts “Sauli sēju” notika 10. un 11. jūlijā LU Botāniskajā dārzā
LU Botāniskā dārza kafejnīca “Šķūnis” aiz “palmu mājas”, kas izraudzīta par Birutas Ozoliņas un DJ Monsta (Uldis Cīrulis) koncerta “Sauli sēju” norises vietu, ir jauns punkts manā koncertu maršrutā. Celiņa malās smaržo rozes, plaukst lilijas, un ieskaitot zilo debesjumu virs galvas un putnu dziesmas, viss ir tik banāli vasarīgi skaists! Pacilātā noskaņā pulcējušos ļaužu vidū acīmredzami nav nejauši ieklīdušo – te ir gan Latgales tautasdziesmu teicējas, koklētājas un pianistes Ozoliņas cienītāji, gan ar gadžetiem un velosipēdiem bruņojušies hipsteri no DJ Monsta domubiedru loka. Senais savienojies ar mūsdienīgo, turklāt draudzīgas līdzāspastāvēšanas ceļā.
Birutas un Ulda iepazīšanās notikusi nejauši, pirms pāris gadiem, kopīgā uzstāšanās reizē. Jau 2011. gada nogalē abi veidojuši kopīgu projektu Nacionālā teātra “O kartes” zālē, kad arī nobriedusi ideja par tautas mūzikas un modernu ritmu vienojumu arī skaņu ierakstu albumā, kas izdots īsi pirms Jāņiem.
Ozoliņai gan šī nav pirmā pieredze tik daudzslāņainā sadarbībā – iepriekš labu laiku viņa bija daļa no etnodžeza projekta “Patina”, taču tā profesionālie džezmeņi ar savu virtuozitāti pakāpeniski nomāca tautasdziesmas kautro pieticību. Savukārt DJ Monsta partitūra ir vairāk arhitektoniska nekā skaniski piesātināta un ļauj tai kā baznīcas tornim pāri pacelties Birutas Ozoliņas balsij un vēstījumam. Tūdaļ jāsaka, ka koncertā latgaliešu un kurzemnieku dziesmas izskanēja daudz sulīgāk, piesātinātāk nekā diskā, kas ir pašsaprotami tik izcili atdevīgu mūziķu klātbūtnē un labā akustikā un apskaņojumā.
Būdams viens no pieredzējušākajiem Latvijas dīdžejiem, DJ Monsta ar savu mūsdienīgo pieeju ritmiem un basiem, elektroniskajām skaņu cilpām un skrečiem jaunradīto skaņu audumu veido jo elektrizējošu, atstājot pietiekamu vietu Ozoliņas pašizpausmei. Viņu varētu salīdzināt ar baskājainās dīvas Sezārijas Evoras vientiesīgo šarmu, jo arī šajā priekšnesumā nav nekā lieka. Biruta gan patur kurpes kājās un uzstājas ar kokli kaklā, taču ir tikpat atklāta un godīga, dzied, kā mācījusies no savas mammas un vecmāmiņas, kas abas bijušas Latgales tautasdziesmu teicējas. Ozoliņa neizriež krūti lepnumā par savu varēšanu, viņa bijīgi nostājas publikas priekšā, laimīga, ka dziedāšana norit aizvadīto Dziesmusvētku gaisotnē, turpinot to aizsākto pacilātību. Viņas balss nav nedz varena, nedz plaša, toties silta un vienkārša, nāk no dvēseles dziļumiem. Mirdzošām lāsēm līst Ozoliņas kokles skaņas, kas neveido nepārtrauktu pavadījumu, kokle ieskanas un atkal pazūd, lai dzirde saglabātu asumu, spēju atšifrēt skaņu paletes citas sastāvdaļas.
Kontrabasists Toms Poišs
Dažkārt acīmredzams, ka dziedātājai no prieka gribas dejot, viņa sāk mīņāties – tas no jūtu pārpilnības un ritma varas, kas brīžam pārņem arī publiku tikpat ļoti kā diskotēkā – daudz netrūkst, ka visi pielēktu kājās un dietu DJ Monsta iekustināti. Temperamentīgs mūziķis un izcils partneris ir kontrabasists Toms Poišs, kura basa partijas uzdevums ir ne mazāk svarīgs kā perkusionistam Mikum Čavartam – viņš lietā liek daudz un dažādus instrumentus. Droši vien, ja lītu lietus, lāšu plīkšķēšana pret koka celtnes jumtu kļūtu par jauku ritma ostinato, un arī tas būtu vietā un laikā. Fonā aiz mūziķiem, uz sienas izplests milzīgs balts ekrāns, kura mazliet gofrētā virsma, protams, ietekmē Arta Dzērves videoprojekciju izskatu. Jūrmalas ainavas mijas ar idilliskiem rudzu druvu un siena pļavu skatiem, lai vēl vairāk nokaitētu emocijas, tiek rādīta enerģiska kombaina darbošanās, kas, starp citu, precīzi sakrīt ar dramaturģisko kulmināciju tobrīd skanošajā mūzikā.
Ar skaņām, gaismām, attēliem askētiskajā, tumšbrūnajā šķūnī ar masīvu koka siju imitāciju ienākusi tautiska vasara, Biruta priekšplānā nolikusi arī savu Krustpils villaini, kuras musturus tuvāk sēdošie dabū apbrīnot. Viņai paša mugurā gan nav tautiski brunči, bet atturīgs garš tērps ar etnogrāfiskām detaļām, līdzīgi izsmalcināti, ar latvisku “piesitienu” tērpusies arī koncerta īpašā viešņa, mūsu izcilā koklētāja Laima Jansone, kura šoreiz līdzi paņēmusi tikai vienu no saviem instrumentiem un to liek lietā dažos Ozoliņas priekšnesumos un ļauj baudīt arī vienu solo numuru. Te nu uzdzirkstī milzu kaislības, no Laimas pirkstiem, šķiet, šķiļas dzirkstis, un Biruta pat pakāpjas maliņā.
Kad pirmajā daļā ar lielu sirds siltumu izdziedātas latgaliešu tautasdziesmas, kārta Kurzemes garamantām, jo pēdējos gados Ozoliņa dzīvo Ventspilī un pamazām apgūst mazliet citādu dziedāšanas veidu. Kādreiz viņa arī gājusi “tautās”, uzklausot vēl dzīvajos palikušās autentiskās tautasdziesmu dziedātājas, lielākoties gan tagad Biruta pēta izdotos krājumus. Par savu misiju viņa uzskata tautasdziesmu bagātību nodošanu jaunākajai paaudzei, un, ja tur var palīdzēt elektronika – kāpēc nē? Ja pirms laba laiciņa Latvijas muzikālas aprindas jutās gandarītas par folkloras kopas “Rasa” skandētās frāzes “raitaitā” iemiksēšanu supezvaigžņu Enigma kompozīcijā, tad “Sauli sēju” gadījumā iets pilnīgi cits ceļš – radīts modernās pasaules klātbūtnes efekts, laikmeta elpa, – skūpsts, kas tautasdziesmu kā Ērkšķrozīti modina jaunai dzīvei.
