Foto

Dobjā Tempelhofas atbalss

Gļebs Jeršovs 
02/07/2013 

“Pret gaismu”. Vācu ekspresionisma izstāde no Džordža Ekonomu vākuma
Valsts Ermitāžas Galvenā ēka, Sanktpēterburga
25. maijs, 2013 – 20. janvāris, 2014 

Krievijas muzejos vācu ekspresionistu darbi ir uz roku pirkstiem saskaitāmi. Šī laika, kā arī plašāka 20. gadsimta mākslas mantojuma baltos plankumus vismaz daļēji aizpildīt cenšas izstāde, kas izveidota pamatā no grieķu kolekcionāra Džordža Ekonomu (George Ekonomou) vākuma. Iekārtota Galvenajā ēkā, ekspozīcija ir daļa no programmas “Ermitāža, 20. –21. gadsimts”, kas vērsta uz mākslas kontinuitātes modeļa atjaunošanu – no modernisma līdz laikmetīgumam. Ar to pamatots arī dialogs gleznu izkārtojumā – ekspozīcijā blakus sadzīvo 1910.–20. gadu un 2000. gadu darbi. Muzejiskā pēctecībā ir balstīts daudzu šī projekta izstāžu princips. Lai arī pašsaprotama, ideja ir patiesi cildena – parādīt, kā mūsdienu māksla izaug no iepriekšējiem attīstības posmiem un ka hronoloģija nav šķērslis caurstrāvojošām drosmīgu kuratoru risinājumu trajektorijām.

Šajā gadījumā apvienojums ir absolūti akadēmisks žests. Jo vācu neoekspresionisti programmatiski apelēja pie savas tradīcijas – ekspresionisma; mākslas, kas radās kā dažu vienpatņu dumpis pret buržuāziskās sabiedrības mietpilsoniskumu, bet beigu beigās izvērtās par fenomenu, ietverot sevī gan glezniecību un dzeju, gan kino un teātri; kas sabiedrības ostrakisma spīlēs vilka dzīvību starp diviem pasaules kariem un gandrīz iznīka trešā reiha nacisma propagandētās un pagājušā gadsimta 70. gados atdzimušās veselīgās mākslas spiediena dēļ. Nosaukums “Pret gaismu” ņemts no koncentrācijas nometnē izdzīvojušā Paula Celana dzejas rindām. Tajās ekspresionisms traktēts kā sacelšanās pret dzelžaino apgaismības ideoloģijas morāli, kas pasauli novedusi līdz katastrofai.


Oto Dikss. Ursuss zīdaiņa sedziņā. 1927 

Izstāde nepretendē uz globālu vērienu, darbu nav daudz (26), viss raustītās līnijās. Par savdabīgu izstādes epigrammu izvēlēts nelielais Oto Diksa 1927. gada darbs “Ursuss zīdaiņa sedziņā”. Raudošā zīdaiņa sarkano krunkaino ģīmīti apņem mežģīnēm rotāts spilvens. Tādu mākslinieks ir iemūžinājis savu jaundzimušo dēlu. Dikss, kurš piedzīvojis kara šausmas, ir tāls no jebkuras idealizācijas. Ekspresionisti pasauli redz plaši atvērtām acīm, izlaižot caur sevi visas tās sāpes un ciešanas. Piedzimšana un Nāve, Bailes, Ciešanas un Sāpes kļuvušas par šīs mākslas metavalodu, nosakot arī valodu visam 20. gadsimta modernismam tā cilvēciskuma dimensijā līdz pat mūsdienām.

Jau pirmajā zālē skatītājam dota iespēja pārliecināties, ka ekspresionisms ir ievainojoša māksla. Valtera Gramatē “Lielās bailes” (1918) ir lādiņa sprādziena dūmos nokvēpusi seja ar iekaisušām sarkanām acīm un šausmu izķēmotu grimasi. Nabagi un kropļi, kara invalīdi, kas apsēduši 20. gadsimta 20. gadu ekspresionistu darbus, kļūst par mākslinieku izaicinājumu sabiedrībai.

Konrāds Feliksmillers “Prahaticas ubagu” (Der Bettler von Prachatitz, 1924) atveidojis mazliet saudzīgāk nekā to darīja Oto Dikss un Georgs Gross. Sašķiebta vecpilsētas pasaule, šagāliskas šķērsieliņas, dieva aizmirsta nostūra skumjas un drūma bezcerība – tā poēzija un proza vienlaikus.

Atsevišķa zāle atvēlēta grafikai. Mākslinieku grupas “Tilts” – Kirhnera, Hekeļa – 20. gadsimta padsmito gadu zīmējumi sadzīvo ar neoekspresionista Georga Bāzelica mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē radīto. Šis ir ārkārtīgi veiksmīgs izkārtojums, kas ļauj uzskatāmi izvērtēt, vai šodien vēl ir dzīvs tālaika kailais nervs, tas izteiksmes asums un spēks, niknums un kaisle. Bāzelica zīmējumos ir tās pašas ērkšķainās, asās, sarautās līnijas, kas Kirhneram, tikai te tās ir vairāk kā apzināts paņēmiens, nevis personiska drāma. Vācu mūsdienu mākslas metra izsmalcinātajā grafikā ir vairāk refleksijas – mākslas par mākslu. Te ir gan kaligrāfisks tušas līniju, šļakstienu un traipu gaisīgums, gan lietpratīgi gaumīgs košu krāsu ielāsmojums, gan meistara iecienītā spēle – atveidot tēlus sagāzti –, kas kļuvusi par mākslinieka firmas zīmi.

Grafikas darbu iekļaušana ir ārkārtīgi precīzs ekspozicionāls žests, jo tieši grafikā ekspresionisms ieguva to savu “skrāpējošu” formu manieri, vēl jo vairāk, – neoekspresionisms ir bijis saistīts ar 70.–80. gadu urbānisma graffiti mākslu – jauniešu sava laika protesta kontrkultūru.


Georgs Bāzelics. Ērglis gultā. 1982

Georgs Bāzelics ir pārstāvēts arī trešajā – izstādi noslēdzošajā – zālē ar vērienīgu gleznu “Ērglis gultā” (1982). Šajā audeklā, kas izpildīts agresīvā gleznieciskā manierē, jaušama nepārprotama mākslas valodas alegorija, kas ir kļuvusi programmatiska Bāzelicam. Viņa daiļradē kopš 1971. gada ērglis ir nepārprotama zīme, kas pauž attieksmi pret nācijas vēsturi un mūsdienu sabiedrību. Heraldiskais Vācijas tēls viņam ir sakāves un vienlaikus arī apgāztas realitātes simbols. “Ērglis gultā” spēj izraisīt līdzcietības jūtas. Tas ir audekls, vilkts asiem melniem un baltiem triepieniem, kur cilvēkveidīgs putns atveidots it kā pirmsnāves agonijā: uz krūtīm sakrustotiem spārniem kā rokām, pārgrieztām acīm, spicu dzeltenu knābi.

Bāzelicam, tāpat kā citiem viņa paaudzes māksliniekiem, attieksme pret neseno vācu pagātni, tās pārvērtēšana kļuvusi par daiļrades dominanti. Sakāvnieciskā pozīcija – tā, kas kļuva par 1910.–1920. gadu ekspresionisma atklājumu, – kur cilvēks ir vājš, mazs un neaizsargāts, bet tikai šajā ievainojamībā iegūst savas eksistences jēgu, – deva glābiņu vācu pēckara mākslai.

Leipcigas glezniecības skolas pārstāvja Neo Rauha “Meža ciemā” (2004) cilvēks pretojas nevis konkrētiem sociāliem spēkiem, bet kaut kādiem tehnoloģiskiem draudiem, kas iemiesoti sarežģītās alegoriskās figūrās. Rauha mākslā ir atsauces uz vēl viena neoekspresionista – Jorga Immendorfa – politiskajām alegorijām.

 
Anselms Kīfers. Tempelhofa. 2011 

Centrālais un pats nozīmīgākais izstādes darbs ir Anselma Kīfera “Tempelhofa” (2011). Šis audekls ir atsevišķas izstādes vērts. Kīferam Tempelhofas lidostas slēgšana kļuva par pamatu vēl vienai epohālai gleznai – drupām –, kur Laiks kļūst par visa darba galveno varoni. Milzīgo, perspektīvā aizejošo lidostas gigantiskās zāles telpu Kīfers uztver kā pamestu svētnīcu (tulkojumā Tempelhof ir “tempļu galms”). Savulaik vislielākā pasaules industriālā celtne, būvēta nacistiskajā Vācijā, tika uzskatīta par īstu svētnīcu jaunajai āriešu civilizācijai, kuras raduraksti aizved līdz dievišķajiem Nībelungiem. Majestātiskā un triumfālā arhitektūra Kīferam kļūst par traģēdijas un vācu vēstures mitoloģijas kraha izpausmi. Mākslinieks izmanto tikai glezniecības līdzekļus, visu savas konceptuālās ieceres mitoloģisko, literatūras un vēstures daļu atstājot “aiz kadra”. Mūsu priekšā ir pati vēstures faktūra – noskretusi un asiņojoša. “Tempelhofas” iespaidīguma pamatā ir tiešs faktūras iedarbīgums – te alķīmiskā kausējumā apvienoti atšķirīgi materiāli: eļļa, akrils, terakota, svins, sāls. Virsma kļūst nevis par atveidu, bet dzīvu apliecinājumu vēsturei kā vienotam, nedalāmam organismam, kur dobji atskanīgās, ar fermām balstītās ciklopiskās ēkas zaļganā vara un pelnu pelēkās gaisīgās suspensijas kārtai cauri graužas sarkanbrūna rūsa un sāls pūš vārošus krāsas burbuļus, atstājot plēstus nospiedumus – apdegumus.

Kīfers parāda, kā pagātne ir klātesoša tagadnē, cik svarīgi ir strādāt ar vēsturisko atmiņu un kā var attīstīt savas nacionālās tradīcijas – ekspresionisma – bagātīgo valodu.   

www.hermitagemuseum.org