Foto: Walter Mair

Pilsētas atmiņa 0

Recenzija par Kristofa Mārtālera izrādi Letzte Tage. Ein Vorabend Vīnes parlamentā

Margarita Zieda
25/06/2013 

Foto: Walter Mair

Šveiciešu teātra režisors Kristofs Mārtālers (Christoph Marthaler) par teātri reiz teica, ka tajā cilvēkiem kopā ir iespējams atcerēties laiku, kurā viņi paši nemaz nav dzīvojuši. Atmiņas, kas ir ieslēgtas dziesmās, mūzikā, reiz rakstītos un runātos tekstos, lietās, priekšmetos, cilvēku uzvedībā, telpās, ir iespējams atmodināt un sadzirdēt. Teātris, saka Mārtālers, ir atmiņas darbs.

Kristofa Mārtālera jaunākā izrāde “Pēdējās dienas. Priekšvakars” (Letzte Tage. Ein Vorabend) maija beigās piedzīvojusi savu pasaules pirmizrādi Vīnes parlamentā, kā starptautiskā festivāla Wiener Festwochen īpašais darbs, rudenī ceļos tālāk uz Parīzi, tad Berlīni, Briseli un Vroclavu. Turneju sarakstā Rīga nav iekļauta, bet tajā atmodinātajam laikam ir sakars arī ar Latviju. Turklāt šis laiks ir tik nesens, ka to piedzīvojušos un pārdzīvojušos cilvēkus vēl ir iespējams satikt. Pagātne nebeidzas ar kādu konkrētu datumu, tā ietiecas šodienā un turpina tur dzīvot.

“Pēdējām dienām” par spēles laukumu kalpo Vīnes parlaments. Caur ēku, kuras pompozo krāšņumu vēl deviņpadsmitajā gadsimtā Austrijā ieceļojušais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens varēja salīdzināt vien ar operas nama greznību un vērienu, Kristofs Mārtālers atmodina laiku, kad Eiropas koncentrācijas nometnēs ieslēgtie ebreju komponisti turpināja rakstīt mūziku. Tā atmodina laiku, kurā cilvēku iznīcināšanas nometnes kļuva par realitāti. Un runas un uzstādījumi, kas šādu realitāti padarīja iespējamu.

Taču tās nav Hitlera runas, un tās nav nacistu runas, kas skan izrādē. No Otrā pasaules kara laika uz šodienu Mārtālera izrādē ir atceļojusi tikai mūzika, kuru sacerējuši cilvēki, kuriem cituprāt nebija tiesības dzīvot. Kā mazā, trauslā garīgā teritorija. Bet teksti, izmetuši slaidu loku uz deviņpadsimtā gadsimta beigu Vīnes parlamenta galvām un mēlēm, noslēdzas mūsdienu Ungārijas valdības runās un ikdienas realitātē. Pavisam nesen uz kāda Budapeštas universitātes profesora namdurvīm tika uzšņāpts uzraksts “Žīdus laukā!”. Pagātne nāk atpakaļ.

Bet Mārtālera izrādes skatītājs ir katapultēts nākotnē. Laikā, kad pasaule atzīmē koncentrācijas nometņu 200 gadadienu un Eiropas antisemītisms ir iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Laikā, kad ir iesniegti jau vairāki priekšlikumi sarakstā iekļaut arī eiropiešu rasismu. Un šajā, jau nākotnes telpā ieskanas balsis no vakardienas un mūsu šodienas. Ikdienā ēkā, kur notiek izrāde, strādā Austrijas valdība. Vīnes parlaments atrodas pašā pilsētas centrā, ar savu grandiozo arhitektonisko vērienu ļaujot sajust kādreizējās Austroungārijas impērijas garu. Arhitekts Teofils Hanzens (Theophil Hansen) vēlējās caur šo historisma stilā veidoto celtni atcerēties Grieķiju kā demokrātijas šūpuli. Ēkas priekšplānā tika novietota iespaidīgu izmēru Atēnas skulptūra. Pats fakts, ka Grieķijas gudrības dieviete ir parlamenta ēkai uzgriezusi muguru, ir kalpojis par ieganstu jokiem gadsimtu garumā.

Arī ar Kristofa Martālera cilvēkiem marmora sienu ieskautajā un kariatīžu caurjoztajā vēsturiskajā sēžu zālē gudrība neienāk. Pati pirmā telpā ienāk mūzika. Neredzama. Sākot skanēt klusināti un izkaisīti visā telpā, ļaujot sajust garīgu kustību trauslu strāvojumu. Kuru pārmāc šodienas cilvēki – sēžu zālē ienāk bariņš apkopēju izkāmējuša priekšnieka virsvadībā, kurš savām padotajām nolasa tādu kā vēsturisku lekciju par šīs telpas vēsturi. Viņam aizejot, viena no telpas tīrītājām rezumē – ņičevo ne ponjala. Austrumeiropa satiekas ar Rietumeiropu ne kopīgā refleksijā, bet pragmatiskā darījumā. Vēsturiskā sēžu zāle Mārtālera izrādē atrodas remonta situācijā – daļa no kariatīdēm ir ievīstītas plēvē, sēžu zālē ir uzstutētas stalažas. Par īpaši bīstamām vietām norāda sarkanā, ieeju aizliedzošā nožogojuma lente. Tāds starpstāvoklis starp satrunējušo godību un fasādes stiprināšanu.

Deputātu darbavietās ir izvietojusies šķidra saujiņa valsts vīru, un letarģiskā sēde sākas. Pavisam lēni, mierīgi nesteidzīgā intensitātē klausītāja apziņā sāk ietiekties tieši šajā sēžu zālē 1894. gadā Vīnes pilsētas mēra Karla Ligera (Karl Lueger) teiktā antisemītiskā runa. “Vīnē ebreju ir tik daudz kā smilšu jūrā, kur vien tu ej, vieni vienīgi ebreji, aizej uz teātri, vieni vienīgi ebreji, aizej uz pilsētas parku, vieni vienīgi ebreji, aizej uz balli, vieni vienīgi ebreji, aizej uz universitāti, atkal vieni vienīgi ebreji.” Dokumentāli teksti no pagātnes savienojas ar šodienas “vienkāršā cilvēka” pārspriedumiem un nesen presē nodrukātu kādas deputātes interviju par cittautībnieku gēnos iekodētajām sliktajām īpašībām, kas viņiem bioloģiski neļauj būt tādiem līdzpilsoņiem, ar kuriem kopā dzīve būtu iespējama droša un paļāvīga. Mārtālera izrādes telpā šie teksti izskan bez histērijas, bez putām uz lūpām. Ikdienišķā mierā un pilnīgas normalitātes intonācijā. Tā kā tie skan šodienas Eiropas telpā. Un tieši uz to, kas skan šodien, Mārtālera izrāde saasināti koncentrē uzmanību. Pilnībā izvairoties no jelkāda rādītājpirksta patosa, savienojot runās saklausāmo aprobežotību ar klaunādes elementiem un akrobātiku šo cilvēku fiziskajā izpausmē, atklājot dabas piešķirto dāsno ķermeniskumu un cilvēku pašu kultivēto garīgo laiskumu, Mārtālers ļauj ieraudzīt kādu parādību. Tie nav pārdabiski monstri un dēmoniski ļaundari, bet pavisam ikdienišķi cilvēki, kas dzīvo tepat blakus, un kuru galvās notiekošais vēl pavisam nesen – ar viena cilvēka mūžu mērāmu atmiņu – materializējās gāzes kamerās un nāves nometnēs. 

Vakara gaitā Mārtālera izrādē aizvien lielāku un lielāku telpu ieņem mūzika. Tā klājas pāri muļķībai un ļaunumam, līdz aizslauka to pavisam un pārvērš Vīnes parlamentu intensīvā garīgā telpā. Teātris un dokumenti turpinās mūzikā, kuru sacerējuši ebreji, daudzi no kuriem gāja bojā nāves nometnēs. Mārtālers ir veicis arheologa darbu, lai atrastu notis, daudzas no kurām nav rakstītas uz nošu lapām, bet sīkiem papīrīšiem, un atskaņotu mūziku, kas ir palikusi mums. No laika un cilvēkiem, kuru vairs nav. Viņus atcerēties grandiozā koncertā ļauj Kristofa Mārtālera un dramaturģes, tekstu kolāžistes Stefānijas Karpas (Stefanie Carp) izrāde “Pēdējās dienas”, saasinot uzmanību uz šodienas kopējās dzīves telpas zemstrāvām. Ļaujot skaidri saklausīt arī tās.