Viljams Vegmans un viņa suņi
Alīda Ivanova
21/06/2013
William Wegman. Hello Nature
Artipelag, Stokholma
Līdz 29. septembrim, 2013
Klāt vasara, un tai līdzi arī Viljama Vegmana personālizstāde ar nosaukumu Hello Nature (“Sveika, daba!”) Artipelag mākslas telpā Stokholmā. Izstādi var uzskatīt kā personīgu ceļojumu cauri Vegmana daiļradei un veidu, kā uzlūkot viņa iedvesmas avotus. Te var sastapt ne tikai veimāriešus – viņa suņus, kas iemūžināti fotoattēlos un filmās, bet arī iepazīt mazāk zināmus darbus gleznu, zīmējumu un kolāžu formātā, kuros viņš rādījis mežonīgu dabu pēc bērnības atmiņām. Tas viss kopā rada pasauli, kas ir reizē dziļa un triviāla.
Viljama Vegmana “firmas zīme” ir dažādās fotogrāfiju un filmu sērijām ar suņiem, galvenokārt saviem veimāriešiem, visādās pozās un kostīmos. Vegmans dzimis 1943. gadā Holjokā Masačūsetsā. 1965. gadā viņš Masačūsetsas Mākslas koledžā Bostonā ieguva bakalaura grādu glezniecībā, bet 1967. gadā maģistra grādu glezniecībā un grafikā Ilinoisas Universitātē.
Uz ainavas un ainavā. 1988. Foto: Jean-Baptiste Beranger
Artipelag izstādē Vegmana gleznotāja pieredzei ierādīta liela loma, un savā ziņā tā ir Vegmana mīta avots. Taču viņa vārds pārsvarā tiek saistīts ar foto un video. Tie parādās grāmatās, reklāmās, filmās, kā arī televīzijas raidījumos, piemēram, Sesame Street un Saturday Night Live. Vegmana darbi izstādīdi vairākās retrospekcijās, 2006. gadā arī Bruklinas Muzejā, kur izstādē William Wegman: Funney/Strange (“Viljams Vegmans: Jokaini/Dīvaini”) bija iespēja iepazīt viņa darbus dažādos medijos no dažādiem gadu desmitiem. Nākamajā gadā tā aizceļoja uz Veksnera Mākslas Centru Ohaio štatā.
Sightly. 1999
2012. gadā izstāde Hello Nature pirmo reizi tika parādīta Baudoina Koledžas mākslas muzejā. Līdzīgi kā Funney/Strange, uzmanības centrā ir Vegmana daiļrade 30 gadu garumā pastkaršu formātā – audeklos, kurus iedvesmojušas senas pastkartes un dažādi tēli fiziski sapludināti jaunos attēlos. Izstādē apskatāmas arī kolāžas, zīmējumi, izvilkumi no mākslinieka ilustrētajām grāmatām par dabu un no prozas, kura asociējas gan ar 19. gadsimta transcendentālistu literatūru, gan koķetajiem ceļvežiem atpūtai brīvā dabā, ar kuriem Vegmans pirmoreiz sastapās bērnībā. Un, protams, liela vieta izstādē ierādīta Vegmana veimāriešiem. Hello Nature var uzskatīt par autobiogrāfisku pieeju viņa daiļradei; viņš un viņa piedzīvojumi klātesoši visos izstādē redzamajos darbos. Patiesībā nezinu, kāds sakars ir starp abām izstādēm (pērn Baudoina Koledžas mākslas muzejā rādīto un šo), taču tām ir vienāds nosaukums, viena un tā pati tematika, tās pašas atsauces uz biogrāfiju, un pašreizējai izstādei pat izmantots iepriekšējās katalogs. Šķiet, atšķirība ir apjomos. Artipelag izstāde ir plašāka un tajā ir vairāk darbu. To vidū ir, piemēram glezna/kolāža, kas radīta tieši Stokholmai un kura veidota no pastkartēm. Taču mūs nesagaida tikai minētie darbi. Izstādē pārstāvētas arī dažādas Vegmana tapetes un sienu gleznojumi. Tie palīdz radīt Vegmana pasauli un savā ziņā padara arī skatītāju par šīs pasaules daļu. Pirmā “tapete”, kas savā ziņā atgādina bērnišķīgus zaļus skrīpājumus, kur atainotas dažādas dabas norises, rotā lielu sienu. Tā ir skaista, taču notušē zīmējumus, kuri karājas rindā pie šīs sienas, neļaujot tiem būt uzmanības centrā. Tas rada vairākas problēmas: pirmkārt, zīmējumi nav īsti redzami (droši vien tāds arī bijis nolūks). Otrkārt, zīmējumi ir pārāk mazi sienas izmēriem. Tas raksturīgi šai izstādei kopumā: darbi ir izstādīti dīvainā veidā. Rodas sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Es pat īsti nevaru pateikt, kas. Varbūt tā ir pieeja tematikai vai vienkārši aplams veids, kā to eksponēt. Savukārt pati telpa ir pozitīvs aspekts. Artipelag zāles ar saviem lielajiem logiem ir kā radītas šai izstādei. Daba ir vienmēr klātesoša, jo tā redzama pa logiem, it kā būtu domāta tieši šai izstādei.
The Hardly Boys. 1995. Foto: Jean-Baptiste Beranger
Teksti un valoda šajā izstādē lūko atklāt parādīto darbu dziļumu. Tiek apspēlēta daba pret civilizāciju, ko nu vien tas varētu nozīmēt. Uzsvērtas cilvēka un suņa, cilvēka un dzīvnieka attiecības – varbūt pat cilvēks kā dzīvnieks vai tamlīdzīgi; vēl viens uzsvars ir uz sarežģītajām attiecībām starp fotogrāfiju un gleznojumu – kā pāriet no viena pie otra un vai kāds no tiem abiem ir jau miris un aprakts. Manuprāt, parādās arī kāds amerikāņu kultūras aspekts, kas vairāk sakņojas Vidienē un Austrumkrastā nekā ASV rietumos: tūrisma pārgājieni, braucieni ar kanoe laiviņām, grizli lāči un pilsētas un tās nomaļu bērnu fantāzijās četrdesmitajos, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kam ir tiešas attiecības ar paša Vegmana dzīvi, taču kā ar to veidot attiecības man?
Tas ir pusretorisks jautājums – ne konkrēti mans, bet tāda cilvēka, kurš nav no Masačūsetsas laukiem, bet gan no urbānās Stokholmas. Biogrāfiskais aspekts kļūst par galveno, un man, kas bērnībā neredzēja Sesame Street ar Vegmana suņiem, ir grūti atrast saikni ar darbiem. Taču kaut kas šajā estētikā ir ļoti valdzinošs, kas tieši – arī to man grūti pateikt.
Viljams Vegmans
Man gribas, lai man tas patīk, man pat gribas, lai patīk ļoti, taču kaut kas mani attur. Kaut gan ir dažādas tēmas, kas mēģina tuvoties kaut kam ārpus Viljama Vegmana, mērķis netiek sasniegts. Zviedrija atbilst estētiskā ziņā, taču ne kultūras ziņā. Turklāt gan tēmās, gan to risinājumā – pastkartes, ainavas, suņi un tamlīdzīgi – ir kas sekls. Kādai manai draudzenei bija taisnība. Viņa sacīja: “Šī izstāde izskatās kā mans Instagram.”
