Foto

Laikmetīgi izcilāts krājums

Anna Iltnere


20/06/2013 

Foto: Katrīna Ģelze

“Pēdējā izstāde” Raksntiecības un mūzikas muzejā, Pils laukumā 3, ir apskatāma līdz 28. septembrim

Kaut nosaukums “Pēdējā izstāde” ir pārlieku skaļš, un apgalvojums, ka tā ir pēdējā reize, kad šie 20. un 21. gadsimta mākslinieki sarunājas, ir nepamatoti dramatizēts, pati izstāde ir lieliska. Formāts izraisa atkarību.

Muzeju pastāvīgās kolekcijas parasti ir tās, ko nespēju ilgi skatīties. Katrs darbs šķiet tā pielādēts ar vēstures bagāžu, ka, kopā likti, tie smacē vai nost. Ne velti muzeji regulāri rīko mazas tematiskās izstādes, lai krājumu “izvēdinātu”. Esmu sapņojusi par ekspozīcijām, kur viena zāle veltīta tikai vienai gleznai, lai vēstures koferi varētu turēt atvērtu un atmiņas izsvaidīt pa perimetru. Rakstniecības un mūzikas muzeja komanda ir izvēlējusies citu versiju, kā pagātnei atvēlēt saprātīgu tagadnes laukumu, proti, – laikmetīgo mākslinieku interpretācijas. Turklāt apstākļu sakritībā (krājuma vētīšana apvienojumā ar muzeja nozari) trāpīts uz laikmeta strāvas arī plašākā ģeogrāfijā, jo atmiņām un vēsturei, kā arī mākslas sasaistei ar dzeju un literatūru izstādes un diskusijas tiek veltītas arvien biežāk. Kaut vai, nākotnē raugoties, divi lieli notikumi tepat pāri jūrai Stokholmā – Literatūras festivāls Modernās mākslas muzejā oktobra beigās un apjomīga starptautiska izstāde Art of Memory Bonniers kunsthallē septembrī.

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas aptuveni 30 tūkstoši tēlotājas mākslas darbu. Tie muzejā nonākuši gadu gaitā, veidojoties rakstniecības, mūzikas un teātra vēstures kolekcijām. “Pēdējai izstādei” vienpadsmit mūsdienu autori izraudzījušies desmit klasiķus un iedvesmai iepazinušies ar saistītiem stāstiem, vēstulēm, pierakstiem, kurus glabā muzejs. Rezultāts ir desmit aizraujošas mikropasaules, kur kolekcijas darbi netiek nonivelēti līdz vienam izrautam elementam (kaķiem, ziediem, zeltam), kā tas nereti notiek krājumu izstādēs, it kā “plašs apmeklētāju loks” uzreiz nozīmētu “bērna prātā”. Gleznas, instalācijas, video un skaņa “Pēdējā izstādē” izrāda cieņu pagājušā gadsimta eļļas un pasteļa darbiem un grafikām. Bet vienā no četru telpu stūriem ir sakrauti jaunai paaudzei domāti tumši zili pēļi un radošā darba materiāli. Starp tiem pamanu no raibām aplikācijām veidotu Elvisa portretu, līdz atskārstu, ka tas nav vis Elviss, bet varbūt ģenerālis Aleksejs Jermolovs pie blakus zāles sienas, kuru pēc kādas Ermitāžas gleznas kopējusi Aleksandra Beļcova un ar kura garu un personību aizdomīgi pārņemta bijusi dzejniece Mirdza Ķempe. Šīm attiecībām māksliniece Zane Raudiņa veltījusi melnu tuneli “Savienojums”, kas nostiepjas no griestiem un kurā draud ieraut kaleidoskopisks video.

Pētot mikropasaules, Kriša Salmaņa anotācijā uzzinu, ka Anšlavs Eglītis pastkartē Ērikam Ādamsonam rakstījis “no viena Brazīlijas tauriņa otram”, bet līdzās 1940. gada Ādamsona portretam Salmanis licis stikla mēģeni ar tumši zaļu šķidrumu. Kad pieliecos to pasmaržot un pēcāk atkal paceļu acis uz Ādamsonu, pamanu, ka viņam degungals ir tā noēnots, ka izskatās it kā pats būtu nupat to bāzis mēģenē. Otrā ekspozīcijas galā no Brigitas Zelčas-Aispures un Aijas Baumanes stikla glāzes instalācijā “Portrets” runā Kārļa Skalbes vārdi, kamēr Sigismunda Vidberga 1926. gada grafiku Skalbe ir pametis, atstājot zeltera pudeli un aizkarus, kas videoprojekcijā kust. Nepārprotiet, sajūta nav kā aizkapa tusiņā, tieši otrādi. Visi kā viens atgriezušies 2013. gadā.

Turklāt izstādē ne tikai pagātne iedzīvināta, bet arī laikmetīgā māksla ieguvusi papildus patinu. Kristiana Brektes akvarelī piecas meitenes lien sestajai vagīnā, it kā meklēdamas taureni, kas līdzās kārtajā Teodora Ūdera 19. un 20. gadsimtu mijas darbā ir uzlaidies vēl citai kailai būtnei uz ciskas. Tā izbrīnā ir atvēzējusi roku, un Brekte anotācijā raksta: “Mūsdienu absurdā izpratne par skaistumu un kaisli, savu “tauriņu” ķerot, ir to nežēlīgi saspiedusi.” Akvareļu meitenēm ar tukšajiem acu dobumiem greznais zelta rāmis un līdzās liktais vēstures konteksts der kā uzliets. Viņas ir atdzīvojušās un rosīgas. 

Kaut tā nebūtu pēdējā tāda izstāde.


Teodora Ūdera “Meitene ar tauriņu” (19. un 20. gadsimtu mija) un Kristiana Brektes “Tauriņi” (2013)


Ieskatoties Zanes Raudiņas darbā “Savienojums” (2013)


Evas Vēveres instalācija “Identitātes” jeb 42 mākslinieka radītas grāmatas

rmm.lv