Ņemt un iekraut
Recenzija par izstādi “Sibīrijas Savienotās Valstis” Sanktpēterburgā
Anna Matvejeva
19/06/2013
Соединённые штаты Сибири
Loftprojekts Этажи, Sanktpēterburga
Līdz 25. jūnijam, 2013
Kamēr festivālā “Permas baltās naktis” Vasilija Slonova (Василий Слонов) brutāli satīrisko sēriju “Soči 2014” ar skandālu te aizliedz, te atļauj, te atkal... Vārdu sakot, kamēr ar Permu nav skaidrības, Sanktpēterburgas lofprojektā Etaži Vasilija Slonova “Soči 2014” karājas vēsā mierā, neliekot notrīsēt ne muskulim priekšnieku sejās. Te visa izstāde “Sibīrijas Savienotās valstis” ir tāda – brutāli satīriska.
“Sibīrijas zīmola” vēsture mūsdienu Krievijas mākslā aizsākās pagājušā gadsimta 90. gados. Priekšplānā tas izvirzījās 90. gadu beigās, kad to iedzīvināja grupa “Zilie deguni” (Blue Noses Group; Вячеслав Мизин, Александр Шабуров). Tomēr kopš tiem laikiem galvenais Sibīrijas mākslas vēstījums nav mainījies: tā ir un paliek ļauna ironija pašiem par sevi, par popkultūras mītiem Krievijā kopumā un arī par lokāliem “sibīriešu velteņiem”, uz jēlību robežas balansējoši joki un ikvienam saprotams karikatūrisks stils. Tāpēc sibīrieši nepatīk akadēmiski izglītotajiem augstās un smalkās mākslas cienītājiem. No sibīriešiem neesot ko gaidīt minimālistiskas instalācijas vai formas meklējumus, no viņiem vispār nevarot prasīt tīri mākslinieciskas vērtības (patiesībā gan ir pilnīgi citādi, bet tie, kas virza šo līniju, nepozicionē sevi saistībā ar Sibīrijas mītu). Viņi, sibīrieši, ar garantiju ir robusti, emocionāli un tēlaini. Viņu žanrs ir pikanta anekdote, kas izstāstīta vizuāliem līdzekļiem. Tāpēc Sibīrijas mākslinieki ir tautas mākslinieki – viņu tēli ir pilnībā saprotami ne tikai intelektuāļiem; “Zilo degunu” bildes – kaut vai tā pati Slonova olimpiskā sērija – tiek kopēta un internetā postu veidā pārsūtīta gan kā demotivējoši, gan cita veida joki, zaudējot autorību un kļūstot par īstu “tautas humoru”; Damira Muratova (Дамир Муратов) Che Burashka un Mickey Mao tiek drukāti uz T-krekliem.
“Sibīrijas Savienotās Valstis” tika savienotas, līdzdarbojoties Maratam Gelmanam (Марат Гельман), kura galerijā pirmo reizi šī izstāde tika eksponēta. Tā apvieno duci mākslinieku no dažādām Sibīrijas pilsētām: Novosibirskas, Omskas, Krasnojarskas; veiksmīgākie autori pārvākušies uz Maskavu. Pārējie neslikti iekārtojušies turpat dzimtajā taigā: vairākums sekmīgi strādā par dizaineriem vai tamlīdzīgi. Viņi pat ir lokālas slavenības: Damiru Muratovu un Vasiliju Slonovu arī dzimtajā reģionā mīl un ciena. Tātad tautai viņu estētika patīk – pa daļai kā asa satīra, pa daļai – kā asprātīgs lokālās identitātes variants.
Damira Muratova karogs “Sibīrijas Savienotās Valstis”, iedvesmojoties no amerikāņu mākslinieka Džaspera Džonsa (Jasper Johns) 1958. gada “Karoga”
Izstādes karalis, protams, ir Slonovs: kā pa durvīm iekšā, tā uzreiz nokļūstam pie olimpiskās sērijas – vairāk nekā divdesmit darbiem, kas parodē oficiālos 2014. gada Soču olimpiādes plakātus. Oficiālie plakāti ieliek Sočus un olimpiādi savdabīgā pastorālē, kur uz ledus zem palmām dejā laižas daiļslidotāji, smaidošas skaistules sagaida viesus ar sālsmaizi, sānus spīdina matrjoškas. Trūkst tikai lāču, kas spēlētu balalaikas.
Slonovs plakātu varoņus padara par nepārprotamiem ļaundariem: matrjoška, nezaudējot neko no savas formas, pārvēršas par rokasgranātu, milzīgs Čeburaška (vēl viens, ievērojami senāks, bet starptautiski atpazīstams Krievijas zīmols) draudīgi ieplešas pār daiļslidotāju figūrām, olimpiskie riņķi izvijas dzeloņdrāšu ērkšķiem. Tieši par šī – it kā negatīvā un draudīgā Krievijas tēla radīšanu – Permas priekšnieki arī gribējuši aizliegt Slonova darbus. Bet tauta viņu mīl, un šī sērija ir iecienīta tieši draudīguma dēļ. Tāds tēls tautai šķiet tuvāks par cukurainajiem, simtprocentīgi pozitīvajiem personāžiem.
Šo baismo tēlu ir vērts aplūkot sīkāk.
Tas ir raksturīgs sibīriešu daiļrades elements, kas izraisa noturīgu daudz plašāka loka – nevis tikai izstāžu atklāšanas pastāvīgo apmeklētāju – interesi. Visi ekspozīcijas mākslinieki tā vai citādi izmanto šo tēlu, un emocionālā vēstījuma ziņā izstāde ir ļoti vienota. Slonova darbos Čeburaškam izaug te asiņaini ilkņi, te Staļina ūsas. Vēl viens izstādes hedlaineris Damirs Muratovs vitrīnā ietriecis vairākus desmitus cirvju – pa vienam katram sporta veidam – un vitrīnas abas pusēs nolicis pa piemineklim daiļslidošanas slidām (vienu – sieviešu, otru – vīriešu slidām), kur pie slieces piestiprināts nevis zābaks, bet vīze. Savos lielformāta panno “Zilie deguni” senkrievu spēkavīru tērpos dodas triecienuzbrukumā, ar dakšām un vairogiem taranējot supremātiskās Maļeviča gleznas kā krievu tautai svešas estētikas simbolu. No jebkuras vietas, no ikkatra zāles stūra pret skatītāju vēršas atņirgti zobi, savilktas dūres, cirvji, dakšas un pat ballistiskās raķetes. Lai arī karikatūru veidolā, tēli raida nepārprotamu vēstījumu: mēs esam skarbie džeki un muti velti nedzesējam. Varam arī iekraut
Tāds ir tas krievu pozitīvisms, kas nāk no iekšām, – prasts, brutāls, čomisks (starp citu, visi izstādes dalībnieki ir vīrieši, vienīgās sievietes Olgas Tejeras glezna iespiesta tālā stūrī). Māksla stipriem vīriem, kas, ja vajag, i savu ģimeni un dzimteni aizstāvēs, i pa purnu kādam bez vārda runas ievilks. Sibīrija nav tā vieta, kur prātot par smalkām ideoloģisko pozīciju pretrunu atšķirībām. Te deviņus mēnešus gadā ir sals, valda skarbi tikumi un nelokāmi principi. “Es dzīvoju šajā pilsētā, un man vienmēr kabatā bija kastete – citādi es jau būtu beigts.” Karikatūriskais čomisko iezīmju sabiezinājums “Zilo degunu” vai Muratova darbos ne mazākajā mērā nemazina to šarmu. Īsts vecis ir kā ciedru rieksts: šmirģeļraupju mizu, zem kuras ir vēl viena cieta čaula, un tikai zem tās, dziļi iekšā, – maigs kodoliņš. Tiec nu līdz cilvēciskajam cilvēkā caur piecām vateņu un ausaiņu kārtām! Tomēr beigās sanāk tā, ka šī ārēji neglītā, bet iekšēji skaistā spēja iekraut pa purnu ir pats pieprasītākais mīts par krievu cilvēku un – krievu cilvēkam. Tas viņam der un patīk – pat kā joks.
SSV (СШС) ir karogs, kas pēc dizaina atgādina ASV “zvaigznes un svītras”. Tikai svītras ir baltas un zaļas (taigas un sniega krāsā) un zvaigžņu vietā uz zila fona mirdz bērnišķīgi naivas sniegpārsliņas. Šis karogs, kuru izdomājis Damirs Muratovs (kā repliku par slaveno Džaspera Džonsa “Karogu”), plīvo videoinstalācijas “Sibīrijas Savienotās Valstis” (Damirs Muratovs, Dmitrijs Bulnigins) ekrānā. Abās pusēs karogam divos ekrānos zib internetā atlasītu fotogrāfiju virkne. Vienā ekrānā – protesta gājieni pret visu un visiem: sākot no protestiem pret politiskām represijām, beidzot ar atbalsta akcijām par Staļinu un stipru pareizticīgo ģimeni. Otrā ekrānā – lielu un maziņu Sibīrijas pilsētu ikdienas neprāts, tautas dizains: sarūsējušas saulītes uz brūkošiem dzelzs vārtiem pie skolas, paštaisīta reklāma, absurdi graffiti uz sētas. Ne tuvu ne tik “sarūsējusi” kā Muratova vai Slonova karikatūras šī videoinstalācija ir visviengabalainākais un dziļdomīgākais izstādes darbs. Tas brīžam ir smieklīgs, brīžam – baiss, brīžam – baisi smieklīgs, un no katra attēla laužas ārā skumjas un nemainīgs jautājums “kā ar to lai dzīvo?” un arī atbilde “tieši tā arī dzīvo, jo citas dzīves tev nebūs”. Sagribēsi citu – dabūsi pa purnu. Ja kāds cits sagribēs ko mainīt – bliez tu.
Izstāde, starp, citu, ir humora pilna. Un patiešām smieklīga.
Vasilijs Slonovs. No sērijas “Soči 2014”
Damira Muratova cirvji – pa vienam katram sporta veidam
Damirs Muratovs. No sērijas “Ja viņi būtu dzimuši Sibīrijā” (Если бы они родились в Сибири)
Mākslas grupas “Zilie deguni” darbs “Krievu briesmonis” (Русские чудовища)
Vasilija Slonova “Kokošņiks Siberia” (Кокошник Siberia)
Лофт-проект «Этажи»
Лиговский пр., 74
Санкт-Петербург, Россия
www.loftprojectetagi.ru
