Foto: Renārs Derrings

Laimes mīkreslī. Recenzija par Paulas Zariņas izstādi “Laimes hormons” 0

Marta Pallo
07/06/2013

Paulas Zariņas izstāde “Laimes hormons” apskatāma galerijā  “Māksla XO” līdz 18. jūnijam

Laime, mīlestība un reliģija ir tās tēmas, par kurām publiski diskutēt it kā nav labais tonis. Subjektīvo viedokļu neapgāžamības dēļ, diskusijas bieži vien pāraug konfliktos, un tiek zaudētas tēmai atbilstošās pozitīvās emocijas. Mums visiem ir priekšstats vai vismaz sava iedomātā vīzija par laimi. Tāpēc interesanti, vai šāds iekšējais konflikts, vai pat vilšanās nesagaida arī Paulas Zariņas izstādes “Laimes hormons” apmeklētāju, kas līdz 18. jūnijam dodas uz galeriju “Māksla XO”, lai aplūkotu gleznotājas pirmo personālizstādi. Ieejot izstādē gan uzreiz ir skaidrs, ka nekādas pretenzijas uz patiesību autore neizvirza. Līdzīgi kā šokolādes tāfelītes, kurām arī esot klāt laimes hormoni, gleznu plaknes ir sadalītas lakoniskos laukumos, kurus aizpilda piesātināti, sulīgi dziļi toņi. Katrs Paulas Zariņas audekls stāsta savu īpašo stāstu – “Domas lidojums” (2012), “Meklētājs” (2012), “Vēl viens meklētājs” (2013), “Vēl viens novērotājs” (2012) utt. Kā liecina darbu nosaukumi, cilvēka klātbūtnei jaunās autores glezniecībā ir būtiska loma, taču tā tēls tiek vispārināts līdzīgi kā telpa, kur tas atrodas. Personas identitātei nav nozīme tāpat kā tam, kāds gadalaiks valda pār gleznā tēloto vidi. Piemēram, “Skrējcilvēks” (2013) skatītājam ar bagātāku iztēli ātri vien varētu pārtapt par “slēpotājcilvēku”, bet vai tad, kad tevi ir apsēdis laimes hormons, tam vispār ir nozīme? Tas iluzorais, caurspīdīgu krāsu mākonis, kādā autore ar lielu rūpību ir ieaudusi savus gleznu varoņus un nosacīto vidi, viegli kļūst par labu augsni poētiskiem pārspriedumiem. Nevilšus skatītājs tiek mudināts apcerēt neredzamo pasauļu vibrācijas, kuras var sajust tikai retais, vai pat apgalvot, ka autore tikai jaušamas lietas mums ir padarījusi redzamas. Jeb kā Dita Birkenšteina (“Studija”, 2012, Nr. 85) raksta: “Cilvēka tēls Paulas darbos gandrīz vienmēr parādās vieglā mirdzošas gaismas apvalkā, kas rada vizuālas asociācijas ar tēla individuālo domu un jūtu telpu, kuru tikpat labi varētu dēvēt par auras oreolu.” Tik konkrētā veidā, kā ir aprakstījusi Birkenšteina, oreoli no Paulas gleznām ir nozuduši, tomēr audeklā fiksētais mirklis turpina izstarot savu enerģētiku krāsu vibrācijās. Tālab šķiet, ka izstādē “Laimes hormons” autore ir gleznojusi auru nevis cilvēka tēlam, bet gan fiksētajam notikumam. Vēl vairāk pārfrāzējot, gribētu minēt ko pretēju pašas gleznotājas teiktajam, ka iedvesma viņai rodoties smadzenēs jeb galvā. Man šķiet, ka tai noteikti jārodas kaut kur uz autores ādas, caur kuru “uzsūkto” noskaņu viņa nodod tālāk skatītājam tikpat redzei netaustāmā veidā kā to, iespējams, ir sajutusi pati. Starp citu, medicīniskos aprakstos tieši tāda īpašība tiek piedēvēta hormoniem – tie ir viens no ķīmisko signālu veidiem, kas izplatās organisma vidē, piesaistoties pie noteiktu šūnu receptoriem, aizsākot ķīmisko reakciju virkni. Taču informācijas pārraide ar hormonu starpniecību notiek lēnāk nekā pārraide pa nervu šūnām.


Paula Zariņa. Vēl viens novērotājs. 2012

Būtiska loma “Laimes hormona” ekspozīcijā ir izstādes apgaismojumam, kas, tuvināts mīkrēslim, noskaņo telpu, līdz tā virmo vienā frekvencē ar gleznu tonālo enerģiju. Vienīgais audekls, kurā nav cilvēka klātbūtnes ir darbs ar tam atbilstošu nosaukumu “Kas tur ir?” (2012). Tā spilgti, ultra zilie krāsu toņi ir tik intensīvi, ka paši kļūst par gaismas avotu jeb “logu” jaunai poēzijai vai skatītāja lirisko pārdomu plūdumam. Šīs gleznieciskās krāsu, gaismu un lirisko noskaņu spēles viennozīmīgi apliecina Paulas Zariņas gleznotājas profesionālo varēšanu, kā arī viņas izkopto estētikas izjūtu. Taču par pašu stāstu man vienmēr daudz interesantāk ir šķitis, – kas notiek pēc tā beigām. Arī šobrīd “gaisā karājas” divi jautājumi. Vai šī vizuālā noslēpumainība, kādā autore ietērpj sev aktuālās tēmas, kļūs par stabilu viņas daiļrades atpazīstamības zīmi? No iepriekš redzētā dažādās grupu izstādes vai interneta lapās, šķiet, ka pavisam droši tā tas varētu būt. Vai arī – un te par atskaites punktu kļūst autores personība – “Laimes hormona” izstāde ir tikai smalki savīta kūniņa tai gleznieciskajai jaudai, kas ar laiku no šī estētiskā plīvuru kamola varētu izšķilties, lai risinātu daudz neērtākas filozofiskas un psiholoģiskas, bet tikpat sievišķīgas tēmas.

Elizabetes iela 14
Rīga, Latvija
www.makslaxogalerija.lv