(Fragments) Ieva Iltnere. Krājums. 2011

Uzmanību – cilvēki pamet gleznas 0

Ieva Lejasmeijere, “Diena”
05/08/2011 

Ievas Iltnere izstāde  “Apsēstība” skatāma Rīgas Galerijā līdz 3. septembrim.

Ievas Iltneres jaunākās personālizstādes “Apsēstība” gleznās rindojas un kārtojas pudeles, grāmatas, plates un citi suvenīri, ko nereti kārojas paņemt no dzīves un nebeidzami iztēloties, kā tie papildina mūsu personu, piešķir mums kaut kādas šķautnes un aspektus... Manuprāt, šī ir mierīgākā no mākslinieces izstādēm, kādas vien atceros. Pēc neticami un neizstāstāmi precīzās “Astoņu istabu” (2007) noskaņas un pēc “Skaistās trauslās dabas” (2008) draudīgi nejaukās dekadences pēkšņi gluži kā no fizikas vai varbūt psiholoģijas rokasgrāmatām – pēc kulminācijas seko miera periods.

No vulkāna izvirdušie ieži atdziest un sastingst. Tā nu arī šai izstādē māksliniece sakārto plauktos priekšmetus it kā gribēdama nokopt iepriekšējo izstāžu kaujas lauku. Te nav nekādu īpašu mīklu un noslēpumu, viss glīti un godīgi ridājas. Vienīgi, zinot, ka tāda miermīlīga ridāšanās var kļūt par kārtējo ornamentālo fonu nesamierināmām darbībām un personām, īsti drošs nevar justies. Tā arī nesaprotu, kāpēc cilvēkus gleznās sauc par figūrām, nevis par personām, tomēr šeit to nav. Stāstot par izstādi, māksliniece atzīst, ka atpūšas no cilvēkiem gleznās.


Suvenīri. 2011

Laikam var secināt, ka šādā nozīmē Ievas Iltneres darbošanās glezniecībā ir ļoti patiess pasākums, proti, cilvēks godīgi seko savai sirdsapziņai, kas saka priekšā, kas jādara. Un tas arī ir aktuāli, pieprasīti un tamlīdzīgi. Proti, Iltnere iet pa priekšu modei, tirgum un tamlīdzīgām etiķetēm. Nevis otrādi. Un kaut kādā ziņā iznāk, ka viņa iet pa priekšu arī sev, jo viņas gleznās tā arī nevar manīt populāro un droši vien grūti atvairāmo “sevis atražošanu”.

Mana spēja saprast un laicīgi novērtēt Ievas Iltneres gleznas bijusi ierobežota – ik pa brīdim licies, ka ir pārāk vēsi, pārāk dekoratīvi. Izrādās, ka tas tikai līdz laikam, kad iznāk uzzināt, ka nekas nav tāpat vien. Vēsums dzesē to, kas ir pārkarsis, un dekorativitāte, ornamenti, minimālistiskas rindas un kārtas cenšas sakārtot, uz mirkli apstādināt te to visu, lai kaut ko saprastu un sakarīgi iepauzētu.


Kolekcija. Vinils. 2011

Cik nu saprotu, Iltneres mākslai neder jauns un nepieredzējis skatītājs, jo tajā nav nekā moralizējoša, ātri saskatāma. Kaut kādas mācības, ko paķert līdzi no izstādes kā smuku muzeja kartiņu par piemiņu. Neraugoties uz skaidro izteiksmi, jo nekas te nav abstrakts, viss it kā atpazīstams un saprotams.

Tomēr spocīgums un draudīgums piemīt arī “Apsēstības” gleznām. Ielūkojieties ciešāk – tās nav gluži “īstas” pudeles un grāmatas. Gan kontrolētā krāsainība un tonalitāte, gan gandrīz nemanāmi stilizētās formas rāda drīzāk tādus kā pudeļu un grāmatu fantomus. Galerijas anotācijā skaisti formulēto “uz gleznieciskiem pustoņiem balstīto askētisko krāsu skalu”, “klusināto kolorītu” un “diskrēto intonāciju” varam baudīt līdz brīdim, kamēr nekļūst neomulīgi, jo tāda sterilitāte un miers taisni vai prasās pēc granātas (pārnestā nozīmē, protams). Visticamāk, pati māksliniece par ko līdzīgu parūpēsies jau tuvāko gadu laikā.


Krājums. 2011

www.rigasgalerija.com